Benefice

Lielās mūzikas balvas laureāte par mūža ieguldījumu - komponiste Maija Einfelde

Benefice

LMB nominants kategorijā "Gada uzvedums" - L. Bernsteina mūzikls "Vestsaidas stāsts"

LMB 2019. Par izcilu darbu ansamblī: Ivars Bezprozvanovs, Aigars Reinis, Mārtiņš Zilberts

Lielās mūzikas balvas nominants Mārtiņš Zilberts: Universālas receptes nebūs

“Man patīk iespēja ar citiem mūziķiem mijiedarboties, kaut ko piedāvāt no sevis un milzum daudz ko saņemt pretī gan enerģijas ziņā, protams, gan arī mākslinieciskās idejas,” vēsta pianists Mārtiņš Zilberts, kurš apbalvojumam “Lielā mūzikas balva 2019” ir nominēts kategorijā “Par izcilu darbu ansamblī”.

Rūta Paula: Vispirms es vēlētos palūgt jums koncentrētu kopskatu, kāds bija šis 2019. gads?

Mārtiņš Zilberts: Man pašam šķiet, ka tas blīvums attiecībā uz koncertēšanu un būšanu uz skatuves ir diezgan līdzīgs jau kādus gadus, bet, protams, katrā gadā, katrā sezonā ir atšķirīgas lietas. Un šajā gadā Alfrēda Kalniņa visu solodziesmu cikls ir tas, kas iezīmē šo būtisko atšķirību no citām koncerta sezonām. Šī milzu iecere, ko esam aizsākuši un šobrīd tikuši pusē, tiešām ir īpaši priekš manis pagājušā gadā.

Šī cikla iestudējumu jūs dalāt kopā ar savu tēvu Venti Zilbertu. Izstāstiet, kā notiek šis 250 dziesmu dalījums?

Jā, tas tiešām ir pietiekoši komplicēti, jo ir jāskatās, kādi dziedātāji kurā koncertā, lai būtu dažādas balsis. Tā būtiskākā lieta ir atrast katrā koncertā to balansu. Skatoties uz Alfrēda Kalniņa solodziesmu daiļradi, viņas ir tādā plašā amplitūdā komponētas un ļoti dažādas, un tāpēc man šķiet, ka

ļoti svarīgi ir, lai klausītājs varētu iepazīt to visu nevis tā vienkārši, kā grāmatu lasot uz priekšu, bet no visām pusēm un katrā koncertā no visām pusēm.

Kā jūs izvēlaties solistus, un cik dziedātāju ir tāds optimāls variants, lai vienā solo dziesmu vakarā piedalītos?

Tīri aritmētiski skatoties un dalot šo lielo skaitli uz sešiem koncertiem, kā mums tas ir iecerēts, katrā koncertā ir vismaz kādas 40 solo dziesmas. Orientējošais aprēķins ir, ka to var paveikt pieci dziedātāji vienā vakarā. Domājot par to, kuri piedalās – mums nav nospraustas nekādas tādas robežas, attiecībā no kurienes mēs sadarbojamies. Bez šaubām, tie ir arī operas mākslinieki, citreiz tas var būt kāds students, bet tikpat labi var būt arī kāds, kas pat pastāvīgi Latvijā nedzīvo.

Šajos koncertos jums jāsadarbojas ar daudziem solistiem, kam vienmēr jāpielāgojas. Kādas ir tās smalkās nianses?

Priekš manis dziedātāji ar savām atšķirīgām īpašībām un pieeju lielā mērā jau ir manā darbā operas namā. Šeit tas ir drusku savādāk, jo tas ir uz skatuves. Es teiktu, ka par to daudz laika domāt nav, domas ir vienkārši par to, lai izdotos iecerētais. Tā pielāgošanās katram māksliniekam, tā ir drusku automātiska, gandrīz vai kā pats no sevis tas notiek.

Mārtiņ, jūs sadarbojaties arīdzan ar instrumentālistiem, pie tam ļoti dažādo stilu spektrā. Tas laikam tāds azarts ir jums kā ansamblistam - no visa gūt baudījumu.

Jā, es nevaru varbūt uzreiz pateikt, kā tas tā ir izveidojies, bet principā es atceros, ka jau studiju laikā man likās interesanta žanriska dažādība. Man dzīvē tā sagadījies, ka es esmu saticis arī domubiedrus šajās interesēs.

Ansambļiem arī katram ir sava krāsa, un tomēr katram ir sava tāda nianse, ar ko var atpazīt.

Jā, tas ir labi, noteikti arī es domāju, tas ir saistīts ar tiem cilvēkiem, kas tur piedalās, un katra tāda cilvēku kopiņa veido savu noteiktu rokrakstu, kas man šķiet ārkārtīgi interesanti. Patiesībā jau arī pat līdzīgu instrumentu sastāvi skan ārkārtīgi dažādi.

Latvijā nupat varētu teikt, ka ir pietiekoši daudz un tomēr - katrs nāk ar kaut ko savu.

Vai jūs varētu apgalvot, ka jūs vislabāk jūtaties ansambļos?

Jā, es noteikti to varētu teikt arī par sevi. Man patīk spēlēt solo ar orķestri, bet tas jau atkal kaut kādā ziņā ir tāds kopdarbs. Bet noteikti jā, man patīk iespēja ar citiem mūziķiem mijiedarboties, kaut ko piedāvāt no sevis un milzum daudz ko saņemt pretī gan enerģijas ziņā, protams, gan arī mākslinieciskās idejas.

Kas ir tie paši svarīgākie nosacījumi, lai labi kopā ansamblis turētos, skanētu, lai rezultāts būtu labs, skanīgs, arī uz kopējas platformas?

Man šķiet, ka tādas universālas receptes nebūs, bet, protams, ir kaut kādi priekšnoteikumi, no kuriem varbūt pats svarīgākais ir cilvēciskais, tāda laba saprašanās, jo, lai ansamblis nonāktu pie kaut kāda vērā ņemama snieguma, ir tiešām pietiekoši liels laiks jāpavada kopā.

Vēl ļoti svarīga nianse jūsu darbā ir Mūzikas akadēmija, kur jūs mācāt jaunos ansamblistus. Kas ir tas, ko jūs cenšaties viņiem iemācīt no savas pieredzes, ko likt aiz auss?

Man darbs ar studentiem ir vienmēr bijis ļoti mīļš darbs, ļoti tāds īpašs; tas vienmēr piespiež arī mani pašu domāt vairāk par to, ko darīt, kā darīt, kāds būtu drošāks ceļš uz tādu labu ansambļa muzicēšanu. Jā, nu tā jau tiešām tāda pati svarīgākā lieta pedagoga darbā – priecāties par studentu panākumiem un izdošanos un cerēt, ka būs vēl labāk un vēl labāk,un kādu dienu būs noteikti labāk nekā pašam skolotājam - tas būs droši vien vislielākais prieks.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti