Benefice

Lielās mūzikas balvas laureāte par mūža ieguldījumu - komponiste Maija Einfelde

Benefice

LMB nominants kategorijā "Gada uzvedums" - L. Bernsteina mūzikls "Vestsaidas stāsts"

LMB 2019. Par izcilu darbu ansamblī: Ivars Bezprozvanovs, Aigars Reinis, Mārtiņš Zilberts

Lielās mūzikas balvas nominants Aigars Reinis: Daudz varu paņemt no citu radošās uguntiņas

“Varbūt grūti kā māksliniekam nolikt malā to savu ego un simtprocentīgi vai divsimtprocentīgi pakļauties šai kopīgajai muzicēšanai un maksimāli panākt to, lai ērģeles skan ļoti, ļoti jūtīgi. Tas varbūt ir tas sarežģītākais šajā saspēlē,” spriež ērģelnieks Aigars Reinis, kurš apbalvojumam “Lielā mūzikas balva 2019” ir nominēts kategorijā “Par izcilu darbu ansamblī”.

Aigars Reinis – plaša spektra mūziķis, ērģelnieks, kordiriģents, dziedātājs. Ērģeļu prasmes slīpējis Mūzikas akadēmijā pie profesora Tālivalža Dekšņa un vairākās meistarklasēs, arī dažādos konkursos. Daudzus gadus dziedājis Latvijas Radio korī, pirms Rīgas Doma lietpratīgi vadījis mūzikas dzīvi Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcā, un, dziedot un spēlējot, apbraukājis vai puspasaules.

Rūta Paula: Kā jūs vērtējat savu 2019. gadu? Ar ko tas ir atšķīries no citiem?

Aigars Reinis: Neviens gads nav vienāds. Pagājušais gads ir sevišķs kaut vai ar šo piedāvājumu kļūt par Rīgas Doma ērģelnieku. Tas tāds liels gods un arī pienākumi, tāda zināma nasta, bet tai pašā laikā arī būšana pie šīm ērģelēm liek sajusties, inspirēties no šī instrumenta. Jā, pagājušais gads sakrita tiešām ārkārtīgi bagātīgs. Paralēli bija gan šie pienākumi Rīgas Domā un visa plānošana, gan arī vēl sanāca svinēt Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes baznīcas 150 gadus, līdz ar to ļoti, ļoti daudz dažādu koncertu, dažādas interesantas sadarbības, muzicēšana ansamblī. Bija lieliska sadarbība ar diriģentu Gunti Kuzmu un viņa orķestra “Sinfonia Concertante” mūziķiem. Man šķiet, ka Rīgas Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā es nebiju piedzīvojis, ka orķestris būtu kādreiz muzicējis, un ņemsim vērā, ka šajā baznīcā ir unikāls un brīnišķīgs instruments. Neilgi pirms šī koncerta arī notika trešā restaurācijas kārta. Būtībā instruments ir tuvu finišam, lai būtu pilnīgā kārtībā.

Un arī šis instruments ir izcils tieši šādā saspēlē ar orķestri, jo gan krāsu ziņā, gan arī tieši skanējuma spēka ziņā, jo mēs bijām tādi līdzvērtīgas spēles dalībnieki.

Pirmais, kas ienāk prātā, minot vārdu ērģelnieks, ir ērģelnieks pie milzu instrumenta ar 1000 stabulēm, bet jūsu darbībā ērģelnieka izpausmes ir ļoti dažādas.

Jā, tas droši vien ir iespaids – lielās ērģeles, klausītāji gaida to pilno skaņu, bet tieši šī sadarbība ansamblī ar solistiem, tas ērģelniekam uzliek būt, godīgi sakot, varbūt pat vēl daudz smalkākam un jūtīgākam. Jo īpaši kamermūzika ar kādu solistu, arī ar kori. Šī latviešu mūzika, ar valsts kori “Latvija”, prasa ļoti lielu jutību tieši reģistru izvēlē. Arī pavadot dziedātāju ir ļoti būtiski palīdzēt viņam. Tā kā man liekas, varbūt grūti kā māksliniekam nolikt malā to savu ego un simtprocentīgi vai divsimtprocentīgi pakļauties šai kopīgajai muzicēšanai un maksimāli panākt to, lai ērģeles skan ļoti, ļoti jūtīgi. Tas varbūt ir tas sarežģītākais šajā saspēlē.

Brīnišķīgs projekts man pašam bija ar maniem, nu jau jāsaka - domubiedriem, saksofonistu Aigars Raumani un arī sitaminstrumentālistu Ernestsu Mediņu, kad mēs vienojāmies programmā ar džeza noskaņām. Tas džezs bija ne tikai džezs kā mūzikas stilistika, bet nu, godīgi sakot, tas man pašam kā māksliniekam un mūziķim bija patiesi izcila bauda kopā muzicēt un arī improvizēt, jo

Latvijā ērģeļu improvizācijas māka nav plaši attīstīta, tad mēs atļāvāmies pārkāpt kaut kādām robežām pāri paši sev.

Man ir dzīvē veicies, ka man ir tiešām bijušas diezgan daudz tādas sadarbības ar kolosāliem māksliniekiem, no kuriem es varu turpināt mācīties, un tā droši vien atkal ir viena sadaļa darbam ansamblī, ka es no tā otra mākslinieka tiešām daudz ko varu paņemt sev.

Jūs esat mācījies diriģēšanu, un ko vispār šie dziedātāja gadi kopā ar Radio kori jums ir devuši?

Protams, Latvijas Radio koris, tā jau tāda tiešām kopīga, pulsējoša un elpojoša vienība, kur sadarbība starp kolēģiem ir vienkārši būtiska, pat neapspriežami būtiska. Protams, es nenoliedzu, ka gadi šajā kolektīvā ir palīdzējuši izprast daudz ko. Nekad neesmu analizējis, bet tas nekur, protams, nevar pazust, tas manī mīt kā tāda liela manas dzīves sastāvdaļa.

Aigar, mums vajadzētu parunāt par kādu īpašu ansambli, un tas ir jūsu ērģeļu duets ar Ilzi Reini – partneri gan dzīvē, gan mūzikā. Kā tas ir jebkurā ansamblī vai muzicēšanas vienībā - vai tiešām tas sievišķais un vīrišķais arī kaut kā iespaido priekšnesumu?

Ar Ilzi mēs esam pieslīpējušies nu jau vairāk nekā 20 gadus. Es domāju, tā vērtību skala noteikti mums noslīpējusies un kaut kādā veidā ir līdzīga.

Esam atraduši daudzus kopsaucējus, kā mēs muzicējam un kā lasām katru skaņdarbu, un kādu uzdevumi kuram ir dodami un kā tas veidojas.

Vēl atgriežoties pie Vecās Svētās Ģertrūdes baznīcas pagājušā gada svinībām. Viens  koncerts bija ar Ievu Ezerieti.

Jā, ar Ievu jau tāda īpaša sadarbība ir daudzu gadu garumā. Šajā koncertā mēs tikāmies arī ar Lāsmu Melderi-Šestakovu un Vitāliju Šestakovu baroka mūzikas programmā, kur skanēja gan Hendelis, gan citi barokāli skaņdarbi. Un tas labais šajā programmā ir tas, ka Lāsma vienmēr atrod ko interesantu, kaut ko, ko mēs nepazīstam. Lāsmai tiešām ir izcila spēja atrast, izvērtēt un atrast darbus rokrakstos, pie tam šo nošu materiālu pārlikt, lai mēs to varam arī atskaņot koncertā. Jā, brīnišķīga sadarbība.

Izklausās, ka jūs labprāt sadarbojaties ar citiem mūziķiem.

Jā, nu tas jau, protams, savtīgi no tā vien, ka es daudz ko varu no viņiem paņemt, no viņu radošās uguntiņas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti