Runājot par trim spilgtākajiem notikumiem aizvadītajā sezonā, māksliniece labprāt stāsta: "Pirmais noteikti ir mans solokoncerts Bauskā, kas bija brīnišķīgs sadarbības projekts. Manuprāt – kaut kas nebijis Latvijas senās mūzikas lauciņā. Mūziku atstājām neskartu, bet caur režisores Ances Kukules acīm un skatienu pasniedzām saprotamāku publikai. Ar mani kopā uz skatuves bija džeza dziedātāja Beāte Zviedre, kura ne tikai dziedāja seno mūziku, bet ar teksta palīdzību ļāva izprast klausītājiem, par ko ir stāsts, kas notiks tālāk. Bija arī mūziķes Agnese Kanniņa un Māra Botmane. Līdz šim koncertam abas ar Beāti gājām ilgi, gadus divus.
Pēc tam bija brīnišķīgi projekti kopā ar maestro Māri Kupču – īpaši gribas izcelt viesizrādes Sanktpēterburgā, kur viena koncerta ietvaros uzvedām trīs minioperas.
Dziedāju Meitas lomu Džakomo Karisimi operā "Historia di Jephte". Pirmo reizi šo partiju dzirdēju un dziedāju, kad dzīvoju un studēju Nīderlandē. Bija īpašs gods vēlreiz šeit, Latvijā, iemācīties šo partiju, kārtīgi izstudēt un uzvest Krievijā. Atmosfēra, skatītāju un klausītāju uzmanība, brīnišķīgā zāle, kur visa no zelta...
Tas man bija labākais variants, ko varēju no sevis sagaidīt, uz ko biju gājusi un par ko man arī pašai bija prieks.
Trešais projekts varētu būt 1. decembra koncerts kopā ar Atvaru Lakstīgalu un pūtēju orķestri "Rīga" – atmosfēra un sadarbība bija tik ļoti jauka!”
Bet par ceturto spilgtāko notikumu dziedātāja min Ziemassvētkos piedzīvoto. "Kopā ar Māri Kupču devāmies uz Igauniju, kur kopā ar Korelli baroka orķestri bija jādzied ļoti izaicinoša partija – koloratūrām bagāta, franču valodā. Tā bija gada grūtākā partija, ko biju dziedājusi, ļoti liels izaicinājums – partija bija tik grūta, ka tas prasīja vairākus mēnešus sagatavošanās darbu, neskatoties uz to, ka baroka mūzika ir mans lauciņš."
Kā īsti Ilze Grēvele-Skaraine nonākusi pie senās mūzikas? "Pirmā saskarsme man bija Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā, kad Ilze Grudule rīkoja Rēzeknes Baroka dienas. Kā skolniecei šajos projektos darbojoties, man tas likās aizraujoši.
Toreiz gan studēju diriģēšanu un ērģeļspēli, līdz ar to tas nav tāds gluži pašsaprotams solis – atnākt un sākt studēt seno mūziku.
Bet visi ceļi tā sakārtojās, ka iepazinos ar Māri Kupču, viņš man palīdzēja sagatavoties iestājeksāmeniem, un tālāk jau tas likās pašsaprotami – šķita, ka šis stils man piestāv un arī labi izjūtu šo mūziku.
Tālāk devos apmaiņas programmā uz Hāgas Karalisko konservatoriju, kur aizvadīju gadu un pēc tam vēl praksē vairākus mēnešus. Tas bija lielākais atspēriena punkts – mācīties pie īstiem grandiem, no kuriem katrs pārvalda savu mūzikas stilu. Augstākā pilotāža! Atgriežoties Latvijā, Mūzikas akadēmijā pabeidzu bakalauru Senās mūzikas nodaļā, iestājos maģistrantūrā, bet jau tad man likās, ka varētu plašāk raudzīties uz mūziku. (..) Tāpēc devos uz Viļņas Teātra un mūzikas akadēmiju, kur pusgadu pavadīju, mācoties operdziedāšanu. Aizvien vairāk sapratu, ka manas balss kapacitāte ir daudz lielāka nekā pati esmu domājusi. Atgriežoties Latvijā, pabeidzu Senās mūzikas maģistrantūru, bet pamazām projektu ceļi aizvien vairāk veduši pie operas. Kad ceļi krustojās ar manu šībrīža pedagogu, "Lielās mūzikas balvas" nominantu Rinaldu Kandalincevu, balss aizvien vairāk sāka uzplaukt..."
Par vēl vienu pamudinājumu Ilze Grēvele-Skaraine uzskata Alīdas Vānes jauno operdziedātāju konkursu aizvadītajā gadā.
"Pirmo reizi tajā piedalījos 2018. gadā, bet finālā netiku. Sev noteicu – nē, nākamgad braukšu un uzvarēšu! Gluži gan neuzvarēju, paliku otrajā vietā...
Taču tas man pašai bija augstākais sasniegums. (..) Tā nu beidzamajā laikā balansēju starp seno mūziku un operdziedāšanu."
Vai jaunajai māksliniecei ir kāda īpaša misija, pēc kuras viņa vadās, dzīvo un mācās? "Izklausīsies mazliet skarbi, bet man gribētos, lai cilvēki mani pazīst pēc tā, kā dziedu, nevis pēc tā, kā izskatos vai ar kādiem cilvēkiem draudzējos. Lai grūti un sūri strādājot, varu maziem solīšiem savu karjeru attīstīt un piepildīt savus sapņus," uzsver dziedātāja. "Rupji izsakoties – nekāpjot pāri līķiem, bet strādājot ar sirdi un dvēseli. Tas ir tas, ko cenšos visu laiku darīt. Ne vienmēr sanāk, jo es joprojām ļoti daudz mācos, bet ceru, ka kādu dienu savas sapņu lomas man izdosies nodziedāt. (..) Varu pačukstēt tikai to, ka tās noteikti nav superlomas, kas nāk prātā, domājot par soprāna repertuāru."
Visbeidzot, vai iespējams poētiski iekrāsot aizvadīto 2019. gadu, iztēlojoties, kādā krāsā tas varētu būt bijis? "Tas bijis koši zaļš, jo tā, manuprāt, ir enerģijas krāsa.
Kaut kas pilns ar vitamīniem, kaut kas dzirkstošs. Gads nesis ļoti daudzu manu sapņu piepildījumu, par kuriem esmu domājusi jau pirms daudziem gadiem.
Piemēram, kad mācījos vidusskolā, dziedāju baznīcas korī. Ļoti daudz dziedājām Riharda Dubras garīga satura skaņdarbus. Mūsu diriģente vienmēr teica – skaņdarbs jāiemācās labi, jo varbūt pats komponists atbrauks. Un tā katru mēģinājumu…
Zināju, ka ir tāds komponists, bet īsti nezināju, kā viņš izskatās. Man likās – būtu jauki, ja viņš reiz patiešām atbrauktu, dzirdētu, kā es dziedu, un kādreiz man kaut ko uzrakstītu. Kopš šiem sapņiem bija pagājuši astoņi gadi, līdz "mistiskais" komponists Rihards Dubra man piezvanīja un aicināja uz tikšanos par Barbaras lomu... "
