«Lielās mūzikas balvas 2018» nominants «Zemgales gredzens» – pilnīgs mākslas darbs

Pirmatskaņojumu "Zemgales gredzens" piedzīvoja 17. oktobrī Jelgavas Kultūras namā.

''LMB 2018'' žūrijas vārdā diriģents Jānis Erenštreits stāsta: "No Latvijas Radio kora allaž radošā mākslinieciskā vadītāja Sigvarda Kļavas lolojuma četriem konceptuāli atšķirīgiem "Latvijas gredzeniem" Gada uzveduma balvai nominēts lielprojekta noslēdzošais ceturtais posms "Zemgales gredzens" jeb kinokoncerts ar nosaukumu "Vēstures palos". Libreta autore, dzejniece Inese Zandere pratusi pārliecinoši uzburt Zemgales apvāršņa plašumu, kura priekšplānā ievijas sīkām dvēseļu upītēm bagātinātā Lielupe.

Tā ir vide, kurā dzimst, dzīvo, strādā un rada stiprie zemgalieši, izvēlētā dzeja un mūzika, komponisti Pēteris Vasks un Līga Celma-Kursiete pauž dāsnu garīgo briedumu, ko papildina notikumus raksturojoši mūzikas citāti, saistoša kino valoda un ļoti iederīga deja. Iesaistītie izpildītāji ir izcili: Latvijas Radio koris, Latvijas Radio bigbenda grupa, brāļi Oskars un Raimonds Petrauski, dejotāji Lilija Lipora un Guntis Spridzāns. Kā profesionāli prasmīgs notikumu un spēles laukuma mākslinieciskais pārzinis atzīmējams režisors un videomākslinieks Roberts Rubīns."

"Gada laikā vienmēr strādāju ar daudziem projektiem, un varu apliecināt vēl un vēl – lieta, ko tu auklē gadiem ilgi, atšķiras no koncertprogrammas, kurai bijuši divi vai trīs mēģinājumi. Tas nāk pamatīgāk. Tas ir ļoti svarīgs dzīves nogrieznis, kas iezīmējas arī radošajā rokrakstā un gājumā uz rezultātu," - tā pirms ''Zemgales gredzena'' pirmatskaņojuma intervijā Lienei Jakovļevai un aktierim Jurim Žagaram atzina diriģents Sigvards Kļava.

"Ja savam darbam vari piešķirt arī "šķēli" savas dzīves, tas ir ļoti svarīgs atskaites nogrieznis pirmkārt jau pašam sev. Taču nevienu brīdi nesaku, ka šis nogrieznis ir savādāks nekā tas, ko nogājām, veidojot citus gredzenus. Tas vienkārši liek ļoti nopietni atskatīties uz to, kas sanācis un nav sanācis," atzīmē diriģents. 

Vaicāts, kā notikuši sagatavošanās darbi tik apjomīgam projektam, diriģents atklāj: "Lasu, skatos, meklēju to, kur sajūta pasaka priekšā – te ir jāmeklē! Jo šie uzvedumi nākuši ar izpētes darbu – ekspedīcijām. Katru mīļu mirkli cenšos kāpt mašīnā un doties uz laukiem, klauvēt pie durvīm. Katrā sfērā man ir liels ceļa rādītāju pulks, kas parāda taku uz vajadzīgo meža ieloku... Ir daudz ļaužu, kuri nekad nekāps uz publiskās skatuves, nerādīs savu vertikāli, tāpēc mūsu lielais uzdevums ir nokļūt [pie viņiem] un pabūt stundu vai divas kopā.

Sastaptie cilvēki ļoti fundamentāli mainījuši manu dzīvi – ārkārtīgi bagātā, mums neredzamā, dažbrīd paralēlā pasaule ir viena no atslēgām, kāpēc latviešu kultūrtelpa ir tik konkurētspējīga pasaules kontekstā un kāpēc latvieši ir tik ļoti talantīga nācija."

Jau pēc “Zemgales gredzena” pirmatskaņojuma vērtēt to Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījumā "Post factum" Inta Zēgnere bija aicinājusi mūzikas žurnālistu Armandu Znotiņu un muzikoloģi Inesi Lūsiņu.

Inese Lūsiņa norādīja: "Šis nu vienreiz bija "Gredzens" ar skaidru struktūru, arī emocionāli uzrunājošs, tajā nebija ļoti daudz visa kā, kam nav iespējams pat izsekot un ko nav iespējams pat pamanīt. Šeit bija ļoti skaidri izveidota struktūra un dramaturģija. Izmantojot tikai divu komponistu – Pētera Vaska un zemgalietes Līgas Celmas-Kursietes – mūziku, bija sasniegta liela daudzveidība, un tas attaisnojās, ka šis ir kinokoncerts.

Jāatzīst, ka pati ar lielu skepsi pēdējā laikā dodos uz pasākumiem, kur būs mūzika un bildītes, jo bildītes parasti apēd to uzmanību, kas jāvelta mūzikai, un kaut kas īsti tajā ne vienmēr strādā, bet šajā gadījumā mūzika un videofilma bija ļoti labi izraudzīts režijas ceļš, un Roberts Rubīns ir brīnišķīgi pastrādājis.

Patiešām tika izsekots vēsturei, sākot no senajiem zemgaļu laikiem. Protams, Latvijas Radio koris Sigvarda Kļavas vadībā to nodziedāja visaugstākajā kvalitātē, un ļoti interesants bija arī muzikālais veidojums, jo šoreiz bija piesaistīta Latvijas Radio bigbenda grupa. Ļoti interesanti atradumi! No vienas puses – ļoti nopietni runājot par dažādajiem rakstniekiem un dzejniekiem, latviešu valodas pētniekiem dažādos vēstures laikos. Izmantojot mūsu rakstnieku fonogrammas, mēs dzirdējām pat rakstnieku balsis.

Tajā pašā laikā ļoti asprātīgi bija risināts vizuālais aspekts, parādot zemgaliešu rakstītās latviešu klasiskās literatūras tēlus, kuri pēkšņi bija kļuvuši kustīgi:

tur bija gan Staburaga puikas, gan Pastariņš un Annele, un šie tēli turklāt pastaigājās no vienas grāmatas otrā... Tas bija tik asprātīgi - izveidot šādu animāciju.

Ļoti asprātīgs brīdis, kad ekrānā parādījās visi pirmskara Latvijas prezidenti un vēl citi valstsvīri.

Biju ļoti izbrīnīta, kad beigās izrādījās, ka tie bijuši pāris nogrimēti Radio kora dziedātāji, pie tam katrs divās lomās. Ārkārtīgi interesanti!

Visa vēsture, kas ļoti lielā mērā ir arī traģiska, šeit tomēr nebija skatīta tikai ar nomācošu smagumu, tā nebija vienīgā krāsa šajā mākslas darbā, te bija ļoti daudz vitālas cilvēcības un vislabākajā nozīmē vienkārši, asprātīgi parādīta."

Armands Znotiņš savukārt uzskata: ""Zemgales gredzens" atstāj vislabāko iespaidu visa cikla noslēgumā tādēļ, ka tas patiešām bija saliedētākais un viengabalainākais. Turklāt nevar izšķirt kādu konkrētu atsevišķu kvalitāti, kas būtu visu pamatu veidojošais faktors.

Šeit viss bija ļoti labi un harmoniski!

Pirmām kārtām, veiksme ir ieceres veidotāju ideja piesaistīt libretisti Inesi Zanderi, otrām kārtām – veiksme ir arī uzmanības pievēršana tikai diviem komponistiem. Treškārt, no konceptuālā viedokļa šeit īsti vietā bija horeogrāfija un dejotāju priekšnesums – Lilija Lipora un Guntis Spridzāns, arī vizuālais attēlu celiņš, kur Roberts Rubīns bija ieguldījis lielu darbu, neaizēnoja mūziku un arī otrādi. To varēja uztvert dažādos līmeņos, kas necentās viens otru aizēnot. Viens bija muzikālais līmenis, otrs bija dejas līmenis, un trešais bija attēla līmenis, bet tas vienlaikus vēstīja par harmonisku un visaptverošu koncepciju. Tas ir ļoti liels, būtisks sasniegums, ko arī visspožākajiem māksliniekiem neizdodas sasniegt nebūt ne vienmēr. Šoreiz izdevās."

Inese Lūsiņa noslēdza:

"Gandrīz vai Vāgnera terminos runājot – pilnīgs mākslas darbs!"