Benefice

LMB 2017. Gada uzvedums - "Tanheizers", "Zenīts" un "Ainadamar"

Benefice

LMB 2017. Gada koncerts - Zvaigžņu festivāls, Brāmss iedvesmo Plakidi, Divas Ceturtās

Lielā mūzikas balva 2017 par mūža ieguldījumu - komponistam Romualdam Kalsonam

«Lielās mūzikas balvas 2017» laureāts par mūža ieguldījumu - Romualds Kalsons

Komponists, diriģents un pedagogs Romualds Kalsons par "Lielās mūzikas balvas" laureātu kļuvis otro reizi mūžā. Pirmo sudraba statueti viņš saņēma 1996. gadā par operu "Pazudušais dēls”, bet šogad to papildina balva par mūža ieguldījumu.

"Domāju, ka trešā izpaliks – acu gaismas trūkums liedz rakstīt mūziku, taču ļoti priecājos, ka mani atcerējušies un novērtējuši,” intervijā "Klasikai" teic slaveno "Kāzu dziesmu”, dzīvesgudro "Vienkāršo dziesmu", operas, asprātīgu bērnu skaņdarbu, efektīgu orķestra opusu un estrādes dziesmu autors.

Kalsons ir arī daudzu šodien pazīstamu vidējās paaudzes skaņražu – Alvila Altmaņa, Kristapa Pētersona, Santas Ratnieces, Sabīnes Ķezberes un vēl citu jauno talantu skolotājs, diplomēts diriģents un Latvijas Radio kādreizējais skaņu režisors, kura veidotie ieraksti joprojām skan radio ēterā.

"Mammā ritēja poļu un lietuviešu asinis, bet no tēva puses man zviedru saknes. Un īstenībā neesmu vis Kalsons, bet gan Karlsons: vecvectēvs dienēja armijā, un tur to burtiņu izlaida. Kad viņš nāca mājās, teica – lai jau paliek… Kas tu par Karlsonu! Bet, protams, neskatoties uz visu, esmu latvietis. Visā savā būtībā,” saka Kalsons.

Romualds Kalsons - Latvijas Radio skaņu režisors

Kļūt par komponistu bijis Romualda Kalsona sapnis jau kopš diezgan agriem gadiem. Tam viņš mērķtiecīgi tuvojies, apgūdams dažādus mūzikas instrumentus, mūzikas vidusskolas laikā piestrādājot par Operas un baleta statistu, lai skatuvi iepazītu no iekšpuses, pētīdams klasiķu partitūras, un līdz zināmai robežai pat ļaujoties sava pirmā diriģēšanas skolotāja Leonīda Vīgnera savdabīgajai diriģēšanas apmācības metodei…

Romualds Kalsons - diriģents

"Man laimējās, ka mans pedagogs bija Ādolfs Skulte, kurš neuzspieda savu viedokli – varēju savu oriģinalitāti attīstīt. Darīju, kā sapratu un varēju,” stāsta komponists.

Jau kompozīcijas aroda mācekļa gados Kalsons deklarējis, ka "gribot allegro!", nevis latviskajai mentalitātei raksturīgo filozofiski apcerīgo noskaņu, kaut viņa darbos atrodams viss – lirika un parodija, traģika un sarkasms, stilizācija, humors un salda smeldze.

Tur ir interesantas idejas, aizraujošs vēstījums un dažubrīd tādi tembrāli atradumi, kas liek pat aizrauties elpai!

Nu jau krietnu laiku Romualds Kalsons dzīvo ģimenes mājā Garciemā. Pēc uzticamās dzīvesbiedres, dziedātājas Irēnas Kalsones aiziešanas mūžībā rūpes par 82 gadus veco tēti pārņēmusi viņa meita Karolīna ar ģimeni.

"Kad vēl visi dzīvojām kopā, bijām sveiki un veseli, no Āgenskalna katru vasaru uz Garciemu braucām un dzīvojām te līdz vēlam rudenim. Man ir mīļa, mīļa ābelīte, kas vienmēr tik garšīgus ābolus devusi. Diemžēl ābelīte novecojusi, un pērnvasar neizdevās pagaršot nevienu. Varbūt nākamgad," aizdomājas meistars.

Visa ģimene vēl kopā. Komponists Romualds Kalsons kopā ar dzīvesbiedri Irēnu (vidū) un meitām Karolīnu (labajā pusē) un Sabīni

Viņš stāsta - Garciemā esot ļoti mierīgi. "Nav kā Rīgā, kur trokšņu daudz. Skan putnu dziesmas, suņu rejas – tās es klausos. Arī jūru dzird, ja lielāks vējš. Kopš acu gaismas nav, varu pastaigāt, taču vairs nav iespēju baudīt visu, kas te ir. Taču tik un tā man te ļoti patīk. Un tik ļoti man laimējies ar znotu Uldi, kuru saucu par savu sargeņģeli – viņš palīdz itin visos darbos. Ļoti pateicīgs viņam esmu. Nezinu, kā bez viņa varētu…”

Komponists ir pateicīgs par to, ka viņa mūzika skan gan radio, gan koncertos Latvijā un ārzemēs.

"Radio šodien ir mana vienīgā izklaide. Ļoti labprāt klausos „Klasiku” – tā mani ļoti iepriecina, liels paldies tai par to, atskaņo manus skaņdarbus! Ir gadījumi, kad iepriekš kādu skaņdarbu nepiesaka, un dzirdu, kaut kas ļoti pazīstams skan. Un beigās pasaka – tā Kalsona mūzika," smej komponists.

"Uzrakstīts tik daudz skaņdarbu, ka vairs visus nemaz neatceros. Brīžam tikai nevaru saprast, kāpēc vienu manu darbu atskaņo vairāk, citu – mazāk. Piemēram, biežāk skan "Kāzu dziesmas" – man jau nav nekas pretī, labs darbs, bet "Gadskārtu ieražu dziesmas", kas man šķiet vēl interesantākas, atskaņo retāk.”

Romualds Kalsons kopā ar uzticamo dzīvesbiedri - dziedātāju Irēnu Kalsoni

Par savu mūža darbu Kalsons sauc operu "Pazudušais dēls". Taču ar tās tapšanu saistītas varenas peripetijas. Sākumā libretu rakstījis Ojārs Vācietis – komponista mīļākais dzejnieks, ar kuru sastapšanās bijusi teju liktenīga.

"Prasīju Ojāram, vai nevar palīdzēt uzrakstīt libretu – diviem cēlieniem viņš uzrakstīja, un arī mūziku paguvu sakomponēt. Taču padomju laikā operu neuzveda, jo tematika nebija padomju varai tīkama, tāpēc operas rakstīšanu atliku. Tad no Kultūras ministrijas saņēmu piedāvājumu operu pabeigt, lai ar to varētu atklāt Operas namu pēc tā restaurēšanas. Ķēros klāt. Taču Ojārs Vācietis jau bija devies mūžībā. Viņa dzīvesbiedre Ludmila Azarova ieteica Jāni Streiču, kurš sameklēja veselu gubu ar Vācieša dzejoļiem, kuri varētu derēt. Bet tas bija tik haotiski, ka neradu iespēju turpināt . Palīdzēja mana sieviņa – sakārtoja dzejoļus, no sevis pielika dažus citātus, un izdevās gandrīz pabeigt. Bija brīži, kad pie partitūras sēdēju pa vienpadsmit stundām!

Bet tad nāca īsta "traģēdija" – saņēmu ziņu, ka Operu atklās ar Mediņa "Uguni un nakti". Tas man bija liels, liels pārdzīvojums.

Visu par labu vērsa Aleksandrs Viļumanis, kurš piezvanīja un teica, ka manas operas pirmatskaņojumu uztaisīs uz manu jubileju. Un apvaicājās, kad man esot dzimšanas diena… Teicu, ka 7. septembrī, un oktobrī pirmizrāde patiešām notika.”

Tāds ļoti nekārtīgs bērnībā nebiju – pamatskolā biju zinātkārs teicamnieks. Arī ar mūziku sāku agri nodarboties. Tēvs spēlēja akordeonu un iemācīja man pašus pamatus. Sākām ar „Kur tu teci”. Atceros – lielais akordeons bija uzlikts uz krēsla, jo pacelt to vēl nevarēju, stāvēju blakus un spiedu taustiņus. Kad pamatskolas noslēgumā direktors vaicāja, ko tālāk gribu darīt, teicu, ka vecāki iesaka doties uz kādu tehnisko skolu, bet vispār pats gribētu mācīties mūziku, atminas komponists  un ar smaidu stāsta, kā bērnībā iemācījies runāt. „Biju pavisam maziņš,  kad ar mammu skatījāmies ārā pa logu – Jelgavā dzīvojām tuvu pie Driksnas upses.

Mamma saka – redzi, dēliņ, tur kuģītis! Kādā krāsā? "Laļš un lakans," skanēja mana atbilde.

Mamma sāka smieties, jo nebija gaidījusi, ka runāšu un turklāt krāsas nosaukšu – zaļš un sarkans…”

Profesors atceras – tēvam tolaik piederējusi vaskadrānas fabrika – brīnums, ka padomju laikā mūs neizsūtīja uz Sibīriju. Tā ir Dieva svētība un izpalīdzība, ka apbrīnojamā kārtā palikām Latvijā…”

Šodien meistara lielākais prieks ir dzirdēt, kā klavieres spēlē un komponē viņa mazdēliņš Kristaps. "Tas ir tik ļoti patīkami! Zēns mācās Ādažu Mākslas un mūzikas skolā pie manas  bijušās studentes Annas Mangules, tagad Veismanes. Komponē un veiksmīgi piedalās konkursos. Par mazbērniem tiešām sevišķi priecājos – Budapeštā ir divi, Hanna un Martins, otras meitas Sabīnes bērni, drusku vecāki par Kristapu. Visi gudri, talantīgi."

Romualds Kalsons, viņa mazdēls Kristaps un Ilga Auguste 2016. gada Ziemassvētkos

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti