Pieci gadi nav ilgs laiks – tas pavadīts sevi piesakot un "ieskrienoties", Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” atzīmēja “Lielā dzintara” mākslinieciskā vadītāja Baiba Bartkeviča.
“Lielā dzintara” piecu gadu jubileja oktobra izskaņā bija iecerēta citādāka nekā tā būs tagad, stāstīja koncertzāles valdes priekšsēdētājs Timurs Tomsons: "Mums bija ļoti vērienīgas svinības iecerētas, daļēji esam pārcēluši uz nākamo gadu. Svinēsim arī nākamajā gadā. Bet svinību sajūtu veidojam arī šajā gadā.”
Šī gada jubilejas koncerts izskanēs divreiz – 30. un 31. oktobrī. Baiba Bartkeviča stāstīja, ka tam radīts interesants koncepts, kurā plānots atskatīties uz Liepājas mūzikas vēsturi. Programma tiek veidota ar Liepājas Simfonisko orķestri, diriģentu Gintaru Rinkeviču, diviem vokālajiem solistiem – Margaritu Vilsoni (soprāns) un Artjomu Safronovu (tenors), kā arī ar vijolnieku Danielu Lozakoviču un pianisti Agnesi Egliņu.
Ierobežojumi, klausītāju attieksme un koncertzāles darbība
Reģionālajām koncertzālēm kā pašvaldību kapitālsabiedrībām Covid-19 pandēmijas raisītā krīze ir īpaši smaga, jo, kā uzsvēra Timurs Tomsons, tās nevarēja pretendēt uz valsts atbalstu un dīkstāves pabalstiem. Tiesa, jūlijā, pārdalot Valsts kultūrkapitāla fonda līdzekļus, tika rasts papildu finansējums 400 000 eiro apmērā reģionālo koncertzāļu un citu iestāžu darbības atbalstam. Tomsons skaidroja: “Jo mums ir reģionālā kultūras programma, kas ir speciāli izveidota reģionālajām koncertzālēm.
Un šīs programmas ietvaros, saņemot papildu finansējumu, nemainot nevienu punktu šajā programmā, mēs spējām izdzīvot līdz šim brīdim un ceru, ka līdz gada beigām.”
Bartkeviča stāstīja, ka iepriekš plānoto koncertzāles programmu nācies mainīt līdz pat gada beigām. Lielākoties koncerti ir pārcelti, un tikai retais ir atcelts pilnībā. Bartkeviča skaidroja: “Protams, gribas dot to iespēju, un tās ieceres bija skaistas un lielas. Gribas to īstenot, tā ka mēs gaidām nākamajā gadā daudzus no šī gada iecerētajiem plāniem.” Programma koncertzālei tiek veidota pa gadiem, un mākslinieciskā vadītāja atklāja, ka nākamā gada vasarā programmā varētu būt vairāk ārzemju mākslinieku, tomēr pirmā pusgada programmā vairāk plānoti Latvijas mākslinieku priekšnesumi.
Pulcēšanās ierobežojumi ir ļāvuši “iztestēt”, cik ir pilnā iespējamā zāles ietilpība, stāstīja Tomsons, atzīmējot, ka pēdējie koncerti, kas norisinājušies koncertzālē, bijuši izpārdoti. Viņš gan atzīmēja: “Covid-19 izpārdoti.” Koncertzāles Lielajā zālē šobrīd drīkst atrasties līdz 400 cilvēkiem, kā arī, lai nezaudētu skatītāju skaitu, tiek izmantots kora balkons, no kura cilvēki var skatīties koncertus no otras puses: “Vai nu skatīties diriģentam sejā vai kādam solistam mugurā un dziedāt līdzi,” skaidroja Tomsons.
Bartkeviča uzskata – apmeklētāji ir saprotoši un pateicīgi, ka joprojām viss notiek, lai gan ierobežotā skaitā. Viņa atzīmēja: “Kā mēs zinām, mākslas notikumi mūs ceļ. Arī šādos nospiedošos, mazliet baisos apstākļos.
Skatītāji ir ļoti pateicīgi, mēs paši arī ļoti priecājamies, ka ir iespēja turpināt koncertdzīvi, mākslas dzīvi.”
Koncertzālē ir vairākas zāles, taču visas no tām šobrīd izmantot nav iespējams. “Nu jāsaka, ka Kamerzāle nespēj īsti funkcionēt šajā laikā, un mēs arī kamermūzikas koncertus esam pārnesuši uz Lielo zāli. Tas varbūt samazina to tuvības sajūtu, bet tomēr mēs nevaram atteikties no kamermūzikas tradīcijām,” skaidroja Tomsons. Koncertzālē atrodas arī Eksperimentālā zāle, kur šobrīd norisinās Liepājas teātra mazās formas izrādes.
Ieskriešanās laiks
Koncertzāles aizvadītie pieci darbības gadi bijis “ieskriešanās un sevis pieteikšanas laiks”, sprieda Bartkeviča. Skatoties atpakaļ, mākslinieciskā vadītāja stāstīja: “Jāsaka, ka šie gadi bijuši ļoti bagātīgi. Es domāju, ka šis laiks ir tāds sevis pieteikšanas, apliecināšanas mazlietiņ [laiks], vai ne. Bet arī nav ilgs laiks. Bet nu esam jau sevi iezīmējuši.”
“Lielais Dzintars” veidojis sadarbību arī ar Liepājas Universitāti, tās studentiem un pētniekiem, lai saprastu, kas ir koncertzāles mērķauditorija. Kad pirms trīs gadiem Tomsons uzsāka darbu, tad viņam bija nozīmīgi izpētīt, ko domā vietējie iedzīvotāji. Tomsons skaidroja: “Man bija svarīgi izpētīt, ko tad tie vietējie iedzīvotāji domā par koncertzāli, un mums bija ļoti svarīgi dabūt tos ciparus, tīri socioloģiski, un, piesaistot Liepājas Universitāti, kura tiešām izcili izpildīja savu darbu, viņi ir mums devuši aptuveni to redzējumu, kāds ir tas mūsu klausītājs.”
Ja dati tiek noapaļoti, tad vidējais koncertzāles klausītājs ir 45 – 50 gadu veca sieviete, kura strādā vai nu pašvaldības vai valsts iestādē, vai kurai ir sava uzņēmējdarbība, kura aktīvi interesējās par jaunām lietām un ir zinātkāra, atklāja Tomsons.
Par to, ka “Lielā dzintara” klausītājs ir aktīvs un zinātkārs, liecina arī koncertzāles izveidotās koncertu sērijas, norādīja Bartkeviča. Piemēram, Kamerzāles sērija “Personīgi” bijusi atspēriena solis, jo, kā skaidroja Bartkeviča, kamermūzikas klausīšanās Latvijā nebija tik ierasta.
“Šī kamerzāles sērija, varētu teikt, ka tagad ir viena no iemīļotākajām sērijām. Tāda personīga tikšanās ar mūziķiem un māksliniekiem arī pēc koncerta sarunās. Es domāju, ka tas ir arī mums ir uzaudzējis tādu aktīvo klausītāju – fanu, kurš arī ierodas uz visiem koncertiem, pērk abonementus,” stāstīja Bartkeviča.
Pētījuma dati par mērķauditoriju arī liecināja, ka uz koncertiem dodas cilvēki, kuri dzīvo 100 kilometru rādiusā ap Liepāju.
Tomsons uzsvēra: “Reģionālās koncertzāles tika būvēts ar domu, ka tās neapkalpo tikai vienu pašvaldību, bet arī reģionu, līdz ar to, kad mēs runājām par finansējuma piešķiršanu šajā krīzes laikā, tas nebija tikai un vienīgi pašvaldības pasākums. Šī koncertzāle apkalpo tiešām reģionu un, ko varbūt līdz galam valsts nesadzirdēja, bet kopumā – tie ir simts kilometri.”
Kā koncertzāle maina pilsētu?
Izvērtējot, kāda šajos piecos gados bijusi koncertzāles ietekme uz Liepāju kopumā, Tomsons ar smaidu atzīmēja: “Jāsaka, ka mums ir restorāns “Čello”, pretī ir viens restorāns “Piano”, jauna viesnīca uz stūra ar nosaukumu “Maestro”. Šādi ir visacīmredzamākais veids, kā tas ir ietekmējies.”
Viņš turpināja: “Sestdien bija brīnišķīgs koncerts – Simfoniskais orķestris ar Andreju Osokinu spēlēja –, pēc kura izejot ārā, var redzēt, ka daļa virzās uz viesnīcu. Es pats aizgāju uz vienu restorānu, kurā man klāt piegāja īpašnieks, pateica – lūdzu, biežāk rīkojiet šādus koncertus, pirms koncerta ir pilns ar cilvēkiem, pēc koncerta ir pilns ar cilvēkiem, ka vairs nav vietu restorānā. Un tas ir, protams, mēs varam sildīt ekonomiku caur kultūras pasākumiem, jo sevišķi arī šajā laikā. Un tūrisms, lokālais tūrisms, kurš ir diezgan arī iedragāts savā ziņā. Bet tā ir iespēja.
Ja mūs neaizstāv, ja mūs aiztaisa ciet, tad arī šīm organizācijām diemžēl ir maz naudiņas.”
Par valsts nostāju pret reģionālajām koncertzālēm diskusijas norisinās arī koncertzāļu vadību starpā, un jau pirms Covid-19 pandēmijas ticis spriests par vajadzību pēc Reģionālo koncertzāļu likuma. Tomsons skaidroja: “Jo ir Kultūras centru likums, ko Kultūras ministrija izstrādā. Mēs domājam par savu likumu. Šis Covid-19 laiks, kad mūs izstūma ārā, par cik mēs nebijām valsts iestādes, tad, man liekas, šis jautājums aktualizējās vēl vairāk. Mums tomēr tāda iekšējā sajūta ir, ka mums ir tādi valstiski mērķi, kas ir jāaizpilda arī šīm koncertzālēm. Tie ir ļoti stratēģiski objekti. Un ja ir šāda situācija, vai tiešām mēs paliekam tikai kopā ar pašvaldību un valstij vairs nav nekādas saistības ar šo?”
