Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts šogad notiks 28. janvāra vakarā pulksten 19.00 Lielajā ģildē, un tā tiešraidi kā allaž būs iespējams klausīties Latvijas Radio 3 "Klasika". Tūdaļ pēc tiešraides noslēguma ieraksts būs pieejams "Klasikas" mājaslapā.
Arturs Maskats: Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts notiek jau kopš 2005. gada, un vislielākā pateicība jāizsaka Arnoldam Klotiņam, šīs tradīcijas dibinātājam un garīgajam iedvesmotājam, jo kurš gan cits par latviešu simfonisko mūziku var pateikt vairāk par viņu? Un šī tradīcija tiešām izrādījusies neizsakāmi vērtīga, un man prieks, ka publika to pieņēmusi jau kā zīmolu. Publikas interese tiešām ir ārkārtīgi liela!
Inga Žilinska: To pierāda arī fakts, ka biļetes uz šo koncertu nopirkt vairs nav iespējams... Lielā ģilde ir par mazu?
Lielā ģilde ir par mazu, gaidām Rīgas Filharmoniju! (smejas)
Tomēr jebkurš interesents šo koncertu varēs dzirdēt Latvijas Radio 3 "Klasika" tiešraidē. Bet nu ieskatīsimies šī gada lielkoncerta programmā...
Sāksim ar orķestriem, jo tā jau ir ikgadēja tradīcija, ka koncertā piedalās visi Latvijas lielie simfoniskie orķestri – Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Latvijas Nacionālās operas un baleta simfoniskais orķestris un Liepājas Simfoniskais orķestris.
Objektīvu iemeslu dēļ šogad nepiedalīsies kamerorķestris "Sinfonietta Rīga", kas koncerta norises laikā atradīsies vieskoncertos Tallinā.
Lielkoncerta programma šogad ir ļoti interesanta, blīva un konceptuāla. Mūsu galvenie vaļi, sastādot lielkoncerta programmu, vienmēr ir izcilu komponistu jubilejas, jaundarbu pirmatskaņojumi, un arī šogad tie ir vairāki, un aizmirstas klasiskas vērtības, kurām noteikti jāpievērš uzmanība: reizēm ir tā, ka neviens pat neatceras, kā konkrētais skaņdarbs īsti skanējis, un tad nu pie reizes ir tā ļoti nepieciešamā iespēja sakārtot notis datorsalikumā, lai arī pēc tam tās varētu spēlēt.
Bieži vien pat ļoti nozīmīgi latviešu klasikas lieldarbi eksistē tikai komponista rokrakstā vai senākā tehnikā veidotā salikumā, tāpēc šodienas mūziķi tiem neskaras klāt. Ja notis sakārtotas datorsalikumā, situācija ir citāda. Un šeit jāsaka liels paldies izdevniecībai "Musica Baltica", kas vienmēr to saprot, – kopā varam šo darbu paveikt.
Tas nozīmē, ka Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerta sagatavošanas procesā visam paralēli notiek arī nošu digitalizācija?
Jā, tieši tā, jo šos darbus pēc tam var atrast un tiem pievērsties. Bet, runājot par to, kas skanēs koncertā, vispirms sākšu ar pirmatskaņojumu: mūsu komponiste Ilona Breģe uzrakstījusi Ceturto simfoniju, un man ārkārtīgi liels prieks, ka Liepājas Simfoniskais orķestris dienu pēc pirmatskaņojuma Liepājā vedīs šo simfoniju uz Rīgu un atskaņos mūsu simfoniskās mūzikas lielkoncertā Gunta Kuzmas vadībā. Par šā darba rašanos un iecerēm visvairāk varētu pastāstīt komponiste Ilona Breģe pati...
Runājot par Jāņa Mediņa Čellokoncertu, viņš to uzrakstījis 1947. gadā, būdams emigrācijā, un iespējas to atskaņot tūliņ pēc kara bija ļoti minimālas. Tikai piecdesmitajos gados šis opuss nokļuva līdz klausītājiem emigrācijas zemēs. Šo opusu ar "Musica Baltica" sakārtojām pilnā partitūrā, un to spēlēs Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Aināra Rubiķa vadībā, bet solists būs mūsu jaunais čellists Kristaps Bergs.
Cik sarežģīts bija nošu saņemšanas process?
Notis tika atrastas Latvijā, bet sarežģītāks bija tālākais process – rokrakstā saprast visas autora norādes, atšifrēt visus labojumus, izveidot faktiski jaunu, konkrētu redakciju. (..) Ir gan ārzemēs veikts ieraksts – skaņuplate no 60. gadiem ar Londonas filharmonijas orķestri un čellistu Ingu Nārunu. No ieraksta dažos brīžos varēja vadīties, lai saprastu, kas tur īsti ir. Ir izdarīts milzīgs darbs, un te tiešām liels paldies izdevniecībai "Musica Baltica". (..) Tas bija ļoti skrupulozs un nozīmīgs process.
Koncerts ir liels, skaists, raksturīgs Jāņa Mediņa vēlīnajai daiļradei, kuru mazāk pazīstam tāpēc, ka šos darbus viņš radīja, būdams projām no Latvijas.
Mums vēl ir divi solisti. Par Daumantu Kalniņu parunāsim vēlāk, bet vijolniece Paula Šūmane atskaņos Helmera Pavasara Vijolkoncerta otro daļu. Kas īsti šis ir par skaņdarbu? Jo arī Latvijas Radio fonotēka glabā tikai un vienīgi šī koncerta otrās daļas ierakstu, turklāt vijoles un ērģeļu redakcijā – simfoniskā orķestra ieraksta mums nav.
Tādā ziņā arī šis darbs zināmā mērā būs pirmatskaņojums. Protams, koncerts būtu pelnījis pilnu atskaņojumu, un cerams, ka lielkoncertā dzirdētais rosinās mūsu vijolniekus un orķestrus tam pievērsties. Helmeru Pavasaru šogad atceramies 120. gadskārtā, un arī šis komponists 1944. gadā devās emigrācijā, tāpēc par viņa mūziku zinājām ļoti maz līdz pat deviņdesmitajiem gadiem, kad Helmers Pavasars pats viesojās Latvijā un viņa darbi sāka šeit skanēt. Bet tie bija vairāk kora darbi, solodarbi, nevis simfoniskā žanra darbi.
Bet laikam jau var uzdrīkstēties apgalvot, ka Vijolkoncerts un tā ļoti skaistā otrā daļa ir viens no Helmera Pavasara visnozīmīgākajiem veikumiem.
Darbs radies 1939./1940. gadā īsi pirms dramatiskajiem vēsturiskajiem notikumiem un pirmatskaņots 1944. gadā Leonīda Vīgnera vadībā dažas dienas pirms Helmera Pavasara aizbraukšanas no Latvijas. Tātad pašās, pašās kara beigās, kad padomju karaspēks bija Rīgai ļoti tuvu. Tā ka paša autora dzīvē tas noteikti ir ļoti nozīmīgs opuss, un man prieks, ka Paula Šūmane, kura to jau ir spēlējusi kopā ar klavierēm, tagad to varēs atskaņot ar orķestri.
Kamdēļ šajā vakarā skanēs tikai koncerta otrā daļa?
Koncerta hronometrāža jau ir diezgan bagāta ar lielajiem darbiem – gan simfoniju, gan Jāņa Mediņa Čellkoncertu, gan citiem programmā paredzētajiem darbiem, tāpēc nācās izšķirties par spilgtu ieskatu šajā mūzikā.
Jāzeps Vītols un viņa svīta "Dārgakmeņi" ir zelta klasikas paraugs latviešu simfoniskajā mūzikā – atskaņojuma biežuma dēļ šis skaņdarbs ir ļoti labi zināms, un šoreiz to interpretēs Kaspars Ādamsons kopā ar Latvijas Nacionālās operas un baleta orķestri.
Kaut arī liekas, ka tas ir ļoti pazīstams darbs, ko visi zina no galvas, tomēr dažus faktus man gribas atzīmēt. Jāzepam Vītolam šogad aprit 160 gadi. Jā, "Dārgakmeņi" neapšaubāmi ir vispopulārākā, viszināmākā Vītola simfoniskā partitūra, bet interesants ir fakts, ka šogad un drusku arī nākošā gada sākumā aprit simt gadi kopš šīs partitūras radīšanas: 1923. gadā darbs sacerēts, bet 1924. gadā iznākusi tā partitūra. Tā bija deju mūzika, un šis iemesls arī ir tas, kāpēc tieši Operas orķestris to atskaņos: tieši Operā šis darbs skanējis visvairāk, jo bijuši vismaz četri baleta uzvedumi ar šo Vītola mūziku – gan Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, gan arī pēc tam. 1961. gadā klasisku dejas versiju izveidoja Helēna Tangijeva-Birzniece, un kopumā šis horeogrāfisko miniatūru cikls iestudēts četras reizes.
Bet vēl 2012. gadā savu versiju ar šo mūziku izveidoja Elza Leimane un Raimonds Martinovs, tā ka šī ir mūzika, kas visu laiku atgriežas baleta repertuārā. Operas orķestris spēlēs arī Helmera Pavasara simfonijas lēno daļu. Man arī prieks, ka Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā ienāk jauns diriģents – šoreiz tas ir Kaspars Ādamsons.
Un vēl mums ir viens jubilārs – Juris Karlsons.
Juris Karlsons ir viens no šodienas simfoniskās mūzikas lielmeistariem. 2015. gadā tapušais darbs "Jāzepa vīzijas" rakstīts sakarā Raiņa 150 gadu jubileju: neparasta ir šī darba izveide, neparasta ir instrumentācija, noskaņas; šajā opusā ir mistika, trauksme un nākotnes cerības. Neparasta arī solista izvēle šajā simfoniskās mūzikas opusā – tas ir dziedātājs Daumants Kalniņš, kura sniegums pirmatskaņojumā Dzintaru koncertzālē bija lielisks – sajūta līdz pat skudriņām! Daumants būs solists arī mūsu lielkoncertā. Un visu Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra daļu – gan Jāņa Mediņa Čellkoncertu, gan Jura Karlsona Jāzepa vīzijas diriģēs Ainārs Rubiķis.
Vai neesat domājuši, ka būtu vērts veidot Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertu ierakstu sēriju? Jo ļoti daudzi no tajos izskanējušajiem skaņdarbiem otro atskaņojumu nesagaida un koncertpraksē vienkārši izzūd. Varbūt albums būtu laba izeja?
Tā katrā ziņā ir ļoti vērtīga ideja, vienīgi – cik cilvēku šodien vispār klausās diskus? Mūzikas klausīšanās paradumi jau mainās. Bet katrā ziņā mūzikai vajadzētu būt pieejamai un uzglabātai, un "Klasika" šajā ziņā dara ļoti daudz: pēc lielkoncertu tiešraidēm ieraksti tūlīt pieejami ''Klasikas'' arhīvā.
