Šovasar Bosgrāfs atkal ir Latvijā un 6. augustā plkst. 19.00 Mazajā ģildē aicina izbaudīt senās mūzikas koncertu "What shall we do tonight?" Tas būs šīs programmas vienīgais koncerts Latvijā, kas iepazīstinās ar 16. un 17. gadsimta mijas holandiešu muižnieka un komponista Jakoba van Eika (Jacob van Eyck) iztēles bagāto mūziku.
Ēriks Bosgrāfs tiek uzskatīts par vienu no virtuozākajiem un aizrautīgākajiem blokflautistiem pasaulē, savu mūzikas instrumentu dēvējot par neizsmeļamu iedvesmas un iespēju avotu.
Viņš improvizē, spēlē džezu, izmanto elektroniku un strādā visdažādākajās mākslas jomās. Viņa repertuārs sniedzas no viduslaiku mūzikas līdz Vivaldi "Četriem gadalaikiem" un laikmetīgajai mūzikai, popularizējot senās mūzikas jauneklīgo enerģiju.
2006. gadā Bosgrāfs ieskaņoja trīs albumus ar Jakoba van Eika mūziku no nošu krājuma "Der Fluyten Lust-hof", ar savu spēli šo mūziku paceļot jaunā līmenī. Šie tvarti viņam atnesa starptautisku atpazīstamību. Kopš tā laika Bosgrāfs ir ierakstījis vairākus bestsellerus, un vairums no tiem ieskaņoti mūzikas izdevniecības "Brilliant Classics" paspārnē: 2022. gada oktobrī sadarbībā ar diriģenta Māra Kupča vadīto baroka orķestri "Collegium Musicum Riga" tiks izdots arī Johana Sebastiāna Baha mūzikas albums.
Ieva Zeidmane: Latvijā esat viesojies visai bieži, mūsu radio studijā bijāt pirms gada un tad arī stāstījāt, ka Latvijā jums patīk doties uz jūrmalu, izbaudīt peldi un pēc tam apēst biešu auksto zupu. Vai kaut ko no tā plānojat arī šajās dienās?
Ēriks Bosgrāfs: Jā, noteikti, man tas ļoti patīk – ceru, ka rīt no rīta atkal došos uz pludmali!
Jums patīk ne tikai staigāt un skriet basām kājām, bet arī spēlēt koncertos. Vai tādējādi uzņemat kādu zemes enerģiju?
Nezinu, tur nav tādu garīgu iemeslu, vienkārši ir laba sajūta un tā šķiet ērti.
Ar Jakoba van Eika mūziku jums ir īpaša saikne, esat tai pievērsies jau sen, daudz spēlējis un arī ieskaņojis albumos. Kas šajā mūzikā jūs uzrunā?
No mana skatu punkta īpaši ir tas, ka viņš ir no manas dzimtenes Nīderlandes. Mums ir daudz slavenu 17. gadsimta gleznotāju, bet nav diez ko daudz tā laika komponistu, varbūt vienīgi Svēlinks ir pazīstamāks, bet pat viņš nav īpaši slavens. Nozīmīgi ir tas, ka Eiks ir radījis rietumu vēsturē lielāko kolekciju ar mūziku vienam pūšaminstrumentam solo. Blokflauta tajā laikā bija ārkārtīgi populārs instruments, to spēlēja visās aprindās, gan bagātie, gan nabadzīgie, vīrieši, sievietes... Man šķiet interesanti, ka šī mūzika ir uz robežas starp improvizāciju un kompozīciju. Tajā var just domu plūsmu. Jakobs van Eiks kopš dzimšanas bija akls, tāpēc pats savus skaņdarbus nepierakstīja, kāds cits rakstīja viņa vietā. Šos darbus varētu saukt par "komprovizācijām", jo tās apvieno kompozīciju un improvizāciju, mani tas fascinē. Senās mūzikas sakarā interesanti, ka tā sakņojas mutvārdu kultūrā, jo daudzi cilvēki neprata ne rakstīt, ne lasīt, viņi klausījās un nefokusēja uzmanību uz vārdiem tik daudz, kā mēs mūsdienās.
Līdzsvars starp kontroli un brīvību
Jūs daudz improvizējat, vai esat spontāns mūziķis?
Tā ir gluži filozofiska lieta: dzīvē mēs cenšamies rast līdzsvaru starp kontroli un brīvību.
Gribam daudz ko kontrolēt, bet arī bez brīvības un spontanitātes nekas nesanāks. Uz šīs robežas ik brīdi nākas balansēt.
Nesen lasīju rakstu par Apollonu un Bakhu mūsu dzīvēs – Apollons plāno un kontrolē, bet Bakhs ir trakulis, kurš dzer par daudz. Vienmēr ir jāmeklē šis līdzsvars. Ja visu laiku ļausies tikai spontanitātei, galu galā nonāksi renstelē, bet arī nepārtraukta kontrole nestrādā.
Ir blokflautisti, kas mīl Jakoba van Eika mūziku, un ir tādi, kas baidās, jo tā ir tehniski sarežģīta. Kā domājat jūs?
Piekrītu, bet šis arī ir rets gadījums, kad mūzika ir pūšaminstrumentam solo – veselu koncertprogrammu spēlēju viens pats, nav nekā, kur paslēpties. Tevi nepiesedz ne citi mūziķi, ne klavesīns, tu esi pilnībā atklāts, viss ir redzams. Gan labais, gan sliktais klausītājam ir kā uz delnas. Tas ir izaicinoši, bet šķiet arī ļoti interesanti un parāda, ka harmoniju mums vienmēr nemaz nevajag. Protams, arī tā ir jauka. Bet varam mūziku radīt tikai ar melodijas palīdzību, arī lielā daļā tautas mūzikas nav nekādu harmoniju. Šis ir veltījums melodijai, visām iespējām, ko tā sniedz. Un varu pārbaudīt blokflautas un šīs mūzikas robežas – nav ne harmonijas, ne kāda cita instrumenta. Te laikam arī saikne ar baso kāju tēmu, ko pieminējām. Tev nav nekādu palīglīdzekļu, nekādas mašinērijas – ir tikai tīra, ļoti godīga mūzika.
Tātad esat no tiem mūziķiem, kas Eika mūziku mīl, nevis no tās baidās?
Ir labi, ja mazliet arī baidies, ja tev ir izaicinājums. Te nu atgriežamies pie tēmas par kontroli un brīvību. Ja viss ir jau iepriekš izplānots, iepriekš paredzams – un tā ir ar daudz ko dzīvē – tad kur paliek prieks? Mēs taču gribam arī, lai notiek kas neparedzēts, vēlamies pārsteigumus. Tāpēc arī savos koncertos cenšos improvizēt.
Šo mūziku esmu spēlējis daudz, bet katra reize ir atšķirīga. Cenšos pārbaudīt, cik daudz brīvības varu atļauties, pirms viss sabrūk.
Jo vienmēr ir kāds lūzuma punkts, ko sasniedz, ja uzņemies pārāk lielu risku. Bet es mēģinu šajā mūzikā rast vietas, kurās varu atļauties spēlēt uz riska robežas.
Jaunākais sauklis – "Spēj pielāgoties!"
Latvijā šonedēļ sniedzat arī meistarklases. Cik daudz ir iespējams mūziķiem sniegt šādā meistarklasē?
Vienmēr ir laika limits, tāpēc cenšos sniegt pēc iespējas vairāk ideju un domu un saprast, kas varētu šiem mūziķiem palīdzēt. Ir liela atšķirība, vai māci savu audzēkni augstskolā vai mūziķi meistarklasē. Meistarklasē ir svarīgi dot idejas, ko viņi vēlāk paši var attīstīt, ar ko viņi var turpināt strādāt. Tajā brīdī visam nav jābūt perfekti, bet ir svarīgi, ka meistarklase paver ceļu attīstībai. "Emerging" projektā ir daudz mūziķu, kas JAU spēlē labi. Bet reizēm trūkst tilta starp akadēmisko pasauli un, tā teikt, – mežonīgajiem rietumiem jeb reālo dzīvi. Ceru, ka šajā aspektā es varu būt noderīgs un palīdzēt. Konservatorijā studentiem ir laiks gatavoties un mācīties, bet reālajā dzīvē ir jāmaksā rēķini, jāgatavo ēst. Realitāte krietni atšķiras no studenta dzīves. Arī, ja dodies turnejā, no tevis gaida kaut ko citu. Skatīsimies, kā mums veiksies, šos mūziķus vēl neesmu saticis. (..) Prasības ir atšķirīgas: ja spēlē studentiem, kas diendienā ir tev līdzās, un ja spēlē klausītājiem, kas šo mūziku nekad varbūt nav dzirdējuši, bet ir maksājuši naudu, lai klausītos tavu priekšnesumu.
Mūzikas akadēmijā vari koncertā spēlēt 10–15 minūtes, bet sākas īstā dzīve, un tev jāsniedz pusotru stundu gara interesanta programma vai jāspēlē vienas nedēļas laikā vairākas atšķirīgas programmas. Tāpēc mans jaunākais sauklis ir: "Spēj pielāgoties!"
Turklāt spēj pielāgoties ļoti ātri – pielāgoties vietai, tam, kas konkrētajā brīdī notiek ar tavu mūzikas instrumentu, jo uz baroka instrumentu nekad nevari droši paļauties, to skanējumu ietekmē temperatūras maiņa vai mitruma līmenis gaisā. Tev ir jāvar pielāgoties jaunajai situācijai. Un, ja mūzikas akadēmijā vari mēnesi gatavot 10 minūšu priekšnesumu, tad, piemēram, ceļojot ir pavisam citi apstākļi: tu esi noguris, un tomēr jāspēlē labi, pat ja neesi izgulējies un gaiss ir mitrs vai karsts.
Vai šo spēju pielāgoties var uztrenēt?
Jā, protams. Ir svarīgi pēc augstskolas absolvēšanas spēlēt, spēlēt un spēlēt. Veidot garākas, apjomīgākas programmas, kas būtu pietiekami daudzveidīgas. Lai vienmēr būtu mainīgums un klausītājiem nekļūtu garlaicīgi. Un noteikti jāievēro attiecīgās mūzikas stils.
Reizēm es saku: "Izskatās kā pica, bet negaršo pēc picas. Ir picveidīgs gabals, bet trūkst dažu raksturīgo garšvielu, tāpēc pica garšo kā taizemiešu ēdiens, un tas nav labi. Jāpārliecinās, ka tu izcel tieši šim skaņdarbam raksturīgās garšvielas.
Tikai tad ir jēga ķerties pie nākamā darba un izprast, kādas tam ir raksturīgās iezīmes.
Kas ir tās īpašās garšas, kas raksturīgas Jakoba van Eika mūzikai?
Tai jāskan svaigi. Un tas attiecas uz lielāko daļu senās mūzikas. Klausītājiem ir jāgūst sajūta, ka šo mūziku esmu tikko radījis. Bet svarīgs ir arī skaņojums un temperācija. Tā kā spēlēju viens, mani neierobežo temperētie instrumenti – tādi kā ērģeles vai klavesīns. Tas man ļauj visus instrumentus spēlēt tīrus – ne vien tercas vai kvintas. Varu spēlēties ar akustiku, veidot dialogus ar to. Daudzas van Eika melodijas veido Eiropas populāro melodiju kopainu. Angļu melodijai ir cita garša nekā franču, daudzas angļu melodijas, Daulenda rakstītas ir skumjas, jo melanholija tajā laikā bija populāra. Savukārt vācu alemandei ir vajadzīgs lielāks smagums. Bet kādas reliģiskas kompozīcijas, holandiešu psalmus jāspēlē ļoti lēni, jo tobrīd baznīcās dievkalpojumos ērģeles spēlēt nebija atļauts. Arī tā ir pilnīgi atšķirīga garša. Ir svarīgi to atrast un transformēties – brīžiem esmu franču mūziķis, tad kļūstu par angli, tad, cerams, par itāli.
Koncerts ir vienreizēja satiksme
Zinu, ka pēc koncertiem labprāt parunājaties ar klausītājiem. Vai tā būs arī sestdien pēc koncerta Mazajā ģildē?
Ja būs alus... (smejas) Ja nopietni, ir jauki pēc koncerta parunāties, kaut tam nevajadzētu būt pārāk ilgi. Jo
koncerts ir vienvirziena satiksme. Reizēm cilvēki uzskata, ka koncerts ir saruna. Tā nav, tikai es viens pats runāju ar sava instrumenta starpniecību veselas stundas garumā. Tāpēc ir patīkami dzirdēt kādu atgriezenisko saiti, pat ja tā nav pozitīva.
Šis garais monologs ir tāds dīvains prāta stāvoklis, vēl jo vairāk šādos koncertos, kuros spēlēju pilnīgi viens pats.
Caur cik daudziem instrumentiem šoreiz runāsiet?
Labs jautājums, neesmu saskaitījis – caur deviņiem, desmit vai vienpadsmit…
Desmit instrumenti jūsu ceļojuma somā esot teju vienmēr?
Jā, tas ļauj man improvizēt koncertos. Nav svarīgi, ja tonalitāte mainās, man ir dažādu skaņojumu instrumenti, un es spēlēju viens pats, tāpēc varu instrumentus mainīt saskaņā ar tābrīža akustiku un noskaņu. Gluži kā gatavojot ēst – man uz galda ir dažādas sastāvdaļas, un tad es izvēlos – tagad ņemšu to, tad to... Bet varbūt to...
Bieži vien, būdami instrumentālisti, mēs cenšamies iegūt kontroli, pēc iespējas vairāk vingrinoties. Un pēc tam cenšamies tikt vaļā no šīs kontroles un gūt brīvību, koncerta laikā būt spontāni.
Tātad jums nepatīk gatavot pēc konkrētas receptes?
Nepavisam nepatīk.
Skapis, kurā flautas guļ
Cik daudz instrumentu ir jūsu kolekcijā?
Nezinu, man ir arī mazāki instrumenti, kurus lietoju retāk. Bet tādi, kurus spēlēju regulāri – kādi piecdesmit, sešdesmit…
Tiem ir atvēlēta atsevišķa telpa?
Ir speciāls skapis, kur manas flautas guļ, un es tās izņemu, kad vajag. Arī tagad esmu ieradies no Šveices, kur no sava instrumentu ražotāja nopirku jaunu instrumentu. Tā ir nepārtraukta tiekšanās pēc jauniem, labākiem instrumentiem. Vai atšķirīgiem.
6. augustā Rīgā sniegsiet solokoncertu, bet 5. augustā Iecavā spēlēs ansamblis "Filobarocco"...
Būs jauki atkal pārskatīt šo mūziku, ko esam ieskaņojuši – gluži kā satikt senu draugu.
Un būs citādāk nekā ierakstā.
Jā, jo viss vienmēr ir kustībā. Mēs maināmies. Kā tajā zināmajā teicienā par vīru, kurš katru dienu peldas upē. Ik dienu upe ir citādāka, un pats vīrs ir citādāks. Jā, repertuārs ir tas pats, esam to spēlējuši un ieskaņojuši. Un, lai veiktu ierakstu, mūzika ir iepazīta caurcaurēm, tu to pārzini līdz sīkumiem.
Savā ziņā koncertu spēlēt ir vieglāk, jo nav jāspēlē atkārtoti, ir tikai viens piegājiens, nevaram apstāties un nospēlēt vēlreiz. Reizēm jokoju, jums jānāk uz koncertu – tas pats, kas ieraksts, tikai ar kļūdām...
