Latviešu komponists Juris Ābols dzimis 1950. gadā, pirmais viņa mūzikas autorkoncerts notika Latvijas Radio 1. studijā 2020. gadā, vien dažas nedēļas pirms viņš devās aizsaulē. Zināms ar savu nepareizumu un marginālismu, Juris Ābols reiz atnesa Latvijas Radio kora mākslinieciskajam vadītājam Sigvardam Kļavam burtiski spaini ar notīm, sakārtotām nejaušā secībā – tā bija opera "XENIAE", ko vēlāk ierakstīja Kļavas mājas pagrabā. Kā pats komponists teicis, jaundarbs bija par "radošā cilvēka vietu un eksistenciālo cīņu mūsdienu globālajā un kosmiskajā pasaulē", vēstīja izdevniecības "Skani" pārstāvji.
Juris Ābols dzīvoja vientulis savā mazajā baltajā namiņā Rīgā un nomira vientulis, norādīja izdevēji. 12. oktobra autormūzikas vakarā komponists koncerta vadītājam Dāvim Eņģelim teica: "Ir noiets pilns 360 grādu riņķis: sākot no harmonijas uzdevuma līdz dadaismam un tad atkal atpakaļ, lēni tuvojoties astoņbalsīgam korim un klasiskām harmonijām. Tas ir dabisks ceļš. Un esmu ar to pilnīgi apmierināts. Jo viss ir sasniegts. Atliek vēl tikai magaričas, kā saka čigāni." Komponista tēvs, gleznotājs Ojārs Ābols bija viens no 20. gadsimta otrās puses nozīmīgākajiem un krāšņākajiem abstrakcionistiem. Viņa māte bija literatūrzinātniece Mirdza Ābola, kuras specializācija bija baltkrievu valoda.
"Pats Ābols 22 gadu vecumā kļuva par diplomētu flautistu un 32 gadu vecumā par diplomētu komponistu. 37 gadu vecumā Juri Ābolu ar zināmām grūtībām (laikabiedru pretestība, jo tas taču neaprēķināmais, bezkaunīgais Ābols!) draugi un atbalstītāji iestūķē Komponistu savienībā. Ābols bija spēlējis Operas orķestrī, tad 80. gadu otrajā pusē izveidojas spožs trio, kurā muzicē flautists Juris Ābols, vijolnieks Jānis Bulavs un pianists Edmunds Goldšteins. 90. gadu beigās Juris Ābols dodas uz Strasbūru un vairākus gadus spēlē ērģeles kādās baznīcās (pēc citām ziņām, strādā morgā). Pēc pārliecības bijis it kā monoteiski, it kā budistiski noskaņots dadaists," komponista dzīves gājumu iezīmē izdevēji.
"Savā mūzikā bijis Gobi tuksneša aprakstnieks, ziloņu un pelīšu pētnieks, normālās fizioloģijas eksperts, politiski erotisku rotaļu zinātājs, kristāldzidru motešu apcerīgs autors, Livonijas hroniku un krusta karu rakstvedis, Zodiaka zīmju gaišreģis un visādu citādu zinšu vaidelotis, kuram ļoti patīk rakstīt vēstules. Bez slavenās raibās cepurītes galvā – ne soli," tā komponistu aprakstīja muzikologs Orests Silabriedis.
Opera "XENIAE" nav Jura Ābola darbu sarakstā (kas ir stipri nepilnīgs vismaz attiecībā uz komponista dzīves beidzamo desmitgadi), jo komponists bija atnesis spaini ar notīm pie Sigvarda Kļavas un nedēļu šķirojis, lai saliktu visu operu secībā; par dažām lapām nebija īsti drošs, no kuras puses tās būtu lasāmas. Ieraksts notika 2010. gada vasarā Kļavas mājas pagrabiņā pusotra mēneša garumā, un tajā laikā Juris Ābols faktiski dzīvojis pie Sigvarda Kļavas un bijis klātesošs ieraksta procesā. Dziedātāji nāca pa vienam, pa diviem, un komponists mēģināja izstāstīt katram no viņiem tipāžu, kas bija jāatveido, pastāstīja ieraksta veidotāji.
"Latīņu valodā xenia, vai grieķu valodā ξενία, ir dāvana, ko namatēvs pasniedz saviem viesiem pie banketgalda nereti vienkopus ar kādu trāpīgu divrindi. Mūsdienu Spānijas teritorijā dzimušais romiešu rakstnieks Marciāls, kurš dzīvoja aptuveni no 40. gada līdz aptuveni 100.–120. gadam (kā nu kurā avotā) bija slavens asprātīgu un līdz spožumam nopulētu epigrammu autors. Vienai no savām epigrammu grāmatām Marciāls deva nosaukumu "Xenia", bet mēs varam tikai minēt, kā tas saistīts ar Jura Ābola operas nosaukumu (xeniae – tās ir dāvanas daudzskaitlī) un vienu no galvenajiem operas varoņiem Marciālu. Priekšvārdā komponists dod skaidrojumu: iespējams, viss te ir tikai sapnis. Kā citādi būtu skaidrojama darbības vieta – mūsdienu Ziemeļmaķedonijas Republika (ko 90. gadu sākumā dēvēja par FYROM jeb The former Yugoslav Republic of Macedonia) – un darbības laiks dažus gadsimtus pirms Marciāla piedzimšanas?" skaidro izdevēji.
Latvijas Radio kora mākslinieciskais vadītājs Sigvards Kļava atcerējās: "Juris parādījās vienmēr vienā noteiktā brīdī un vietā ar kaut ko rokā, varbūt notīm – neaicināts, bet parādījās, un bieži vien tur, kur kaut kas pēc tam notiek. Viņš atsūtīja lauru lapu, kad bija iestājies Vatikāna korī, un drīz pāvests aizgāja. Mēnesi pirms 11. septembra viņš spēlēja man savus krusta karu maršus un teica – ir jākaro, tūlīt būs ziepes. Smēķis mutes kaktā, viņš sita pa klavierēm… Juris neiederējās sabiedrības normās. Nu, piemēram, lai nesaslimtu, viņš smērējās ar terpentīnu. Juris skatās uz mums no citas trajektorijas, un tikai tagad mēs apjēdzam, cik liela ir nepieciešamība pēc tādiem cilvēkiem, kas dzīvo savu nogriezni, nepeld kopējā straumē un paliek uzticīgi savam. Juris Ābols bija domāts, lai ieviestu nepareizību. Viņš baigi gribēja visu laiku plēst jokus. Jo draņķīgāka visa tā štelle, jo neiedomājamāki pekstiņi. Un pats tik reti smējās. Palaikam alka satikties un iedzert. Vienā no pēdējām vēstulēm bija runa par globalizāciju, un tad jautājums – kad mēs pie tevis mājās varētu ieraut zilo kseniju? Tas ir tāds liķieris, viņš atnesa to pēc operas ieraksta, un Xenia tagad mājās stāv goda vietā. Viņš neskatījās televizoru, viņam nebija mobilā [telefona]. Un tad es vienudien zvanu viņam uz mājas tālruni, viņš paceļ klausuli un saka – Sigvard, es gaidīju, ka tu man piezvanīsi. Kā viņš to varēja zināt?"
Ieraksts tapis Nīcgales ielas mājas pagrabā, Rīgā, 2010. gadā. Ieraksta producenti: Sigvards Kļava un Juris Ābols. Remāsteringu veica Agnese Streļča ("Sig.Ma Studio") 2022. gadā. Albuma tekstu sarakstījis Orests Silabriedis, fotogrāfijas no Edmunda Mickus, Jāņa Deinata, Matīsa Markovska. Dizainu veidoja Gundega Kalendra ("raugs.eu"). Izpildītājproducents – Egīls Šēfers.
