Pirmā studija
Kur dzīvo mūzika, dzimst zvaigznes un aug leģendas
SANDRA FREIBERGA

Latvijas Radio namā ir kāda telpa, kuras īpašā akustika, skanējums un plašums jau gadu desmitiem ļauj Latvijas Radio veikt augstvērtīgus koncertierakstus, ierakstīt mūziku filmām un arī veikt ierakstus leģendāriem Latvijas populārās un rokmūzikas izpildītājiem. Latvijas Radio 1. studija ir unikāla vieta – telpa, kas iepazinusi visus mūzikas žanrus, pieredzējusi mūzikas zvaigžņu radošo veiksmju mirkļus.

Latvijas Radio kā producents 1. studijā ir ierakstījis vairāk nekā 100 tūkstošus skaņdarbu un vēl tikpat arī neatkarīgo producentu realizētu ierakstu.

1. studijā par Latvijas kultūras pastāvīgu vērtību veidojušies mūziķi, diriģenti, komponisti un kolektīvi – Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (sākotnēji Rīgas Radiofona orķestris), Latvijas Radio koris (sākotnēji Radiofona koris un Teodora Kalniņa koris), bērnu vokālais ansamblis "Dzeguzīte". Šajā telpā dzimusi latviešu vieglā jeb estrādes mūzika, kura veidojusies soli solī ar Raimondu Paulu, solistiem un kolektīviem.
Studijas dzimšana
Latvijas Radio pirms mājvietas Doma laukumā
Latvijas Radio darbību sāka 1925. gadā Latvijas Pasta ēkā Aspazijas bulvāra un Krišjāņa Barona ielas stūrī.

Gadu vēlāk Radionams tika pie sava orķestra, un tā mājvieta bija turpat Pasta namā. Dzīvie koncerti tika raidīti ēterā gan no Radio ielas studijas, gan no Melngalvju nama, kas līdz ar milzīgo orķestra nošu bibliotēku aizgāja bojā ugunī 1941. gada jūnijā.

Pēc Otrā pasaules kara Radiofons atsāka darbību visupirms Brīvības (toreiz Ļeņina) ielas 39. namā, bet tur nebija vietas koncertiem, un drīz vien Rīgas Radio rezidēja kādreizējās Ebreju teātra telpās Skolas ielā 6.

Pirmais mūzikas raidījums atkal izskanēja pasaules vēsturē pagaidām nežēlīgākā kara laikā, kad 1944. gada vēlā rudenī Jānis Ivanovs uzlika uz atskaņotāja skaņuplati ar Emīla Dārziņa dziesmas "Mūžam zili" ierakstu. Skanēja baisie vārdi par sasistiem senču upuru traukiem. Vēlāk šo dziesmu aizliedza.

Orķestrim atjaunojot darbību, pirmais koncerts notika 1945. gada janvārī teātra zālē, kas akustiski nebija pārāk spoža, taču, kā teikuši tā laika muzikanti, "spēlēt varēja". Tomēr skaidrs, ka bija vajadzīgas darbam piemērotākas telpas.
1. studija – mūzikas dzīves karstais punkts
Doma laukums pašreizējo izskatu ir ieguvis 20. gadsimta 30. gadu otrajā pusē, kad nojauca vēsturisko apbūvi un izveidoja 15. maija laukumu.

Jauntapušajā plašumā lepni izcēlās 1926. gadā uzceltais nams – sākotnēji Rīgas, vēlāk Latvijas Komercbanka, kas ap 1932. gadu bankrotēja, un 1930. gadu otrajā pusē tur ievācās viens no Ulmaņa režīma balstiem – Latvijas Kredītbanka, ko vadīja tuvs Ulmaņa paziņa no 1919. gada – Andrejs Bērziņš. Varenā Latvijas Kredītbankas nama arhitekts ir dzejnieka Osipa Mandelštama attāls radinieks — ievērojamais Rīgas būvmākslinieks Pauls Mandelštams.
Bankas kases operāciju zāle, kur šobrīd atrodas Latvijas Radio 1. studija.
Pēc Otrā pasaules kara Padomju Latvijas valdība lēma, ka šo bankas namu piešķirs Radiofonam un pārbūvē ieguldīs 6 miljonus toreizējo rubļu.
Topošā Radionama pārveides darbā iesaistīti tika vācu armijas gūstekņi, viņi plēsa un kala milzīgās seifu sienas, rūpnīcas "Radiotehnika" strādnieki saražoja jaunas raidāmās ierīces, un 1948. gada novembrī jaunā koncertstudija bija gatava – tā aizņem daļu no Latvijas Kredītbankas milzīgās kases operāciju zāles. 1948. gada 5. novembrī atklāja koncertstudiju, darbu sāka pilnībā atjaunotais Radionams, 1. studijā jeb Koncertstudijā I notika orķestra mēģinājumi.
Padomju žurnālisti lepni varēja rakstīt, ka tur, kur savulaik "buržuji skaitīja naudu, tagad strādā mūsu Padomju Latvijas Radiokomiteja". Īstenībā jaunā koncertstudija tapa par Latvijas mūzikas dzīves karsto punktu — pāri visām ideoloģijām stāv pati mūzika un tās priesteri — orķestra, kora, bigbenda mūziķi, solisti, smalkāku un vienkāršāku mūzikas jomu pārstāvji.
1. studijas arhitektūra
Studijas sienas izveidotas no ozola finiera, aiz tā ir gumija, stikla vate, gaisa kārta, gāzbetons un divas mūra ķieģeļu kārtas, kas sargā no ārpasaules trokšņiem.

Durvis hermētiski noslēgtas, un tās sedz gumijas kārta.

Īpašos pusapaļos sienu veidojumus projektēja Ļeņingradas arhitekti, kas izmērīja studijas telpu un noteica šo pusapaļumu vēlamos parametrus. Tie būvēti ar mērķi pilnīgot studijas akustiku.

Radionama koncertstudija
1950. gads
Kā skan Pirmajā?
Studijas dzīve
Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris
Vēsturiski tas bijis gan Rīgas Radiofona orķestris, gan LPSR Valsts radio un televīzijas komitejas simfoniskais orķestris, LPSR Valsts simfoniskais orķestris, visbeidzot Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO).

Kad 1949. gada 5. novembrī radiokomiteja pārcēlās uz ēku Doma laukumā 8, tur jau bija izveidotas septiņas studijas, kur lielākajā un pirmajā uzstājās radio simfoniskais orķestris Teodora Vēja, Arvīda Jansona, vēlāk Leonīda Vīgnera vadībā.

Rīgas Radiofona orķestris (tagad LNSO)
1976. gadā par Latvijas PSR Valsts simfoniskā orķestra galveno diriģentu tika ielūgts strādāt Vasilijs Sinaiskis. Kopā ar šo orķestri viņš strādāja no 1976. līdz 1989. gadam. Pateicoties Sinaiska vārda popularitātei, uz Rīgu brauca muzicēt daudzi pazīstami mūziķi, solisti.

Diriģents Vasilijs Sinaiskis
Šodien, atgriežoties 1. studijā, Maestro Sinaiskis piestāj gan pie vecas koka diriģenta pults, ko atpazīst kā savu darba vietu, gan meklē durvis, aiz kurām reiz bijis paša kabinets, instrumentu glabātuve, gan apbrīno senos koridorus. Atmiņas esot ļoti gaišas, jo šajās sienās aizvadīti paša brieduma gadi, bijusi iespēja būt kopā ar lieliskiem māksliniekiem, kolēģiem, veidot un nostiprināt orķestra muzikālo skanējumu un identitāti.
Ienākot studijā, Vasilijs Sinaiskis spēji iesaucas: "O, es domās redzu visus, Baiba Šulce, Nellija Sarkisjana. Tur sēdēja trombonists Boļeslavs Voļaks, kuru visi zina arī kā izcilu skolotāju, tālāk trompetists Jānis Klišāns, pūtēji – Pelnēns, Ģirts Pāže, visus atceros – mēs bijām ļoti vienoti. Dzīvie koncerti te nenotika, tas bija pirms manis, Vīgnera laikā."
Dzīvie koncerti
Dzīvie koncerti bija un ir profesionalitātes pārbaudījums dažādos veidos.
Runā, ka Gidona Krēmera vectēvs, vijolnieks Kārlis Brikners mācējis nospēlēt attiecīgo skaņdarbu, kas nu tobrīd programmā, akurāt tādā tempā, lai tas piepildītu ēteram atvēlēto laiku.
Operdziedātāja Anna Ludiņa reiz stāstījusi, kā raganas tērpā no operas lēkšojusi cauri pusei Vecrīgas, lai savlaicīgi paspētu nodziedāt Karmenu dzīvā ētera koncertā, kas ticis ieplānots vienā vakarā ar operas izrādi.

Savukārt skaņu operators Augustīns Delle (Gusts) rādot jaunajam kolēģim Varim Kurmiņam dažas jaunās skaņu pults iespējas, ar tekstu un kustību: "Tagad mēs nospiežam šo pogu un izvadām visu mikrofonu skaņas no studijas, un, otrreiz nospiežot, skaņu atjaunojam…". Tieši tobrīd studijā notikusi tiešraide, un klusums, protams, bija ēterā!
Vasilijs Sinaiskis turpina stāstu par darbu ar simfonisko orķestri: "Mēs uzskatījām, ka te ir sliktāka skaņa nekā [Lielajā] ģildē, jo te mazliet dūca, kad spēlējām lielas formas darbus, likās, ka skaņas ir par daudz. Muzikanti žēlojās, ka nedzird cits citu. Vēl atceros, ka problēmas bija ar notīm, tās mēģinājumos bija tik nospēlētas, ka ierakstu laikā, no tās milzīgās skaņu vibrācijas krita no pultīm, tad mēs pirms ieraksta līmējām ar skoču.
Vasilija Sinaiska atmiņas par darbu Latvijas Radio 1. studijā
Tie bija labākie gadi, kad man spēka daudz, apkārt labi draugi – komponisti, solisti. Kādu arī vajadzēja pastumdīt, kā jau visos lielos kolektīvos, motivēt. Liels radošās aktivitātes un prieka posms. Pat tajos padomju laikos, kad vadība bija stingra, saprata, ka mūzikai un simfoniskajam orķestrim jābūt līmenī. Mums bija laba hokeja komanda "Dinamo", jauns bija Raimonds Pauls, operā bija Žermēna Heine-Vāgnere, Valdis Zariņš, Radionama vadība saprata, ka orķestris jāatbalsta, deva naudu. Braucām uz ārzemēm, bijām pirmais orķestris, kas koncertēja Leipcigā. Mēs pirkām instrumentus un ne tikai no Krievijas, pūšamos instrumentus pirkām Vācijā, es pats braucu uz Vāciju, man tur bija draugs, Jānim Klišānam atvedām divas trompetes, arī sitaminstrumentus. Un tad, kad spēlējām Ivanovu vai Zariņu, – kā skanēja, tā bija bauda! Psiholoģiski es joprojām Rīgas kolektīvu neesmu pametis, joprojām saku "mans orķestris"!''
Latvijas Radio koris
Latvijas Radio koris dzimis 1940. gada rudenī, un arī korim, tāpat kā orķestrim, pirmā mājvieta ir Latvijas Pasta namā.

Kad Teodors Kalniņš saņēma aicinājumu veidot Latvijā pirmo profesionālo koncertkori, viņam tobrīd bija 50 gadu un viņš bija pieredzējis koru vadītājs.

Potenciālo kora dziedātāju izvēle notika mikrofona priekšā. Skaidrs – Teodors Kalniņš vēlējās nevis solistiski spožas balsis, bet gan tādas, kas labi iekļautos ansamblī un palīdzētu veidot sevišķi dzidru kora skanējumu. To laiku Latvijai tas bija revolucionārs piegājiens. Teodors Kalniņš kori vadīja līdz aiziešanai mūžībā 1962. gadā.

Latvijas Radio koris un diriģents Sigvards Kļava
Teodora Kalniņa nāve
Latvijas Radio kora izveidotājs un ilggadējais vadītājs Teodors Kalniņš citā saulē devās Latvijas Radio 1. studijā 1962. gada oktobrī.
Šo notikumu filmā "Pirmā studija" atceras arī kādreizējais skaņu režisors Valdis Krastiņš: "Jā, Teodors Kalniņš, brīnišķīgs vecs kungs, ārkārtīgi strikts, pilnībā pārzināja latviešu klasisko koru repertuāru. Diriģents saļima mēģinājuma laikā, atgūlās tepat uz dīvāna, izsaucām ātro palīdzību, bet bija par vēlu, Teodors Kalniņš bija miris!"
Laika posmā no 1963. līdz 1986. gadam kora mākslinieciskais vadītājs bija Edgars Račevskis, kam sekoja Juris Kļaviņš (1987.–1992. gads). Kopš 1992. gada kori vada divi diriģenti: mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Sigvards Kļava un diriģents Kaspars Putniņš.
"Šī ir telpa, kur es 1963. gada 1. augustā iesāku darbu ar Radio kori!" savu stāstu par darbu Radionamā sāk diriģents Edgars Račevskis.

Maestro Račevskis atceras, ka toreiz kora sastāvā altu grupā dziedājusi viņa studiju biedrene Aina Krūmiņa un pēc pirmās darba dienas viņa teikusi: "Būs labi!" Tas bijis iedvesmojoši, un diriģents darbu turpinājis.

Diriģents Edgars Račevskis
Diriģents Račevskis turpina savu atmiņu stāstu: "Es ātri sapratu, ka svarīgi, lai pie kora ieraksta strādātu labs skaņu režisors; gadījās, ka, ierakstu klausoties, tas skan kā telefonā, ne visi prata panākt akustisko skaņu. Man patika, kā strādā Kārlis Rūtentāls. Mēs daudz ierakstījām mūsdienu autoru darbus, klātesot pašiem autoriem, te nāca gan Juris Karlsons, gan Artūrs Maskats, gan Raimonds Pauls."
Raimonds Pauls
Filmas "Pirmā studija" uzņemšanas laikā radošā komanda saprata, ka Maestro Raimonda Paula otrās mājas patiesi ir Radionams. Iespējams, kādus pārdesmit gadus agrāk tas bijis kā pirmās mājas.
Daudzo ierakstu laikā bieži pavērās studijas durvis un ienāca Maestro. Viņu varēja manīt aiz loga pie skaņu pults, kad strādāja koris, vai, ienākot studijā grupas "Līvi" mēģinājuma laikā, kad tā gatavojās ierakstam valsts svētkiem. Pauls bija klātesošs arī sarunā ar kādreizējo trompetistu Zigurdu Lindi un, protams, visos bigbenda ierakstos. Viņš atceras, viņš zina, savā stilā pasmejas, viņš tur ir!
Edgaram Račevskim darbā ar kori bijis savs stils, kā strādāt 1. studijā: "Man patīk taisīt mūziku uz vietas, es neskatos mājās notis, vai tur ir forte vai piano, es esmu kora priekšā, un mēs strādājam, reizēm gan daži jaunie bija atnesuši ko tik ķeburainu, ka bija grūtības salasīt. Mēs strādājām nopietni pie kora skanējuma, reiz man Aira Birziņa teica, ka viņi, studenti būdami, bieži nākuši uz kora koncertiem, jo Teodora Kalniņa kora skanējums viņiem bijis kā etalons.
Bet mums te ir bijuši arī daži negadījumi: reiz ziemā atnākam 9.30 uz studiju, atveram durvis, te zili mākoņi lidinās, izrādās – ventilācijas sistēma no pagalma visus akmeņogļu dūmus iepūtusi 1. studijā. Mēs tak bijām tik aizrautīgi, ka stundu izturējām, dziedājām, bet tad gan visiem galva sāpēja!"
Edgara Račevska atmiņu stāsts par darbu Latvijas Radio 1. studijā
Kora pašreizējais mākslinieciskais vadītājs Sigvards Kļava savukārt teic, ka Radio 1. studija ir lieliska mēģinājumu telpa: "Es nezinu, vai tas ir tīši vai netīši, bet skaņa te ir ļoti klāra, tā viegli plūst, un te var nodarboties ar skaņdarba radīšanu, frizēšanu. Ikviena koncerttelpa, īpaši jauna, vienalga, no kāda materiāla celta, tā iegūst savu vērtību tikai tad, kad ienāk šis garīgais piepildījums, savukārt to var sniegt tikai cilvēki. Te ir bijis tik daudz garīgas jaunrades, tik daudz notikumu, tāpēc telpa nevar būt tukša. Te nav bijušas deklasētas vai degradētas aktivitātes, šī studija glabā jaudīgus veiksmīgus stāstus. Es to vienkārši izjūtu. Es ticu trejādībai: autors, izpildītājs, klausītājs!"
Radio koris
Radio koris
Sigvards Kļava, Edgars Račevskis
Latvijas Radio koris, diriģenti Sigvards Kļava un Edgars Račevskis
Šobrīd koris ir izveidojies par starptautiski atpazīstamu, vokāli spilgtu vienību, kuru vēlas dzirdēt slavenākajos festivālos un kuru uz sadarbību aicina pasaules izcilākie mūziķi. Sigvards Kļava atzīst, ka nav nepieciešams salīdzināt kora skanējumu tagad un agrāk, koris ir veidojies, iepazinis dažādus rokrakstus, un bijušas kāpnes, pa kurām kāpt un kāpt.
Latvijas Radio
bigbends
Latvijas Radio bigbends
Latvijas Televīzijas un radio estrādes orķestri (tagadējo Latvijas Radio bigbendu) 1966. gadā dibināja agrākais Rīgas estrādes orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Ringolds Ore.
Kristīne Prauliņa un Latvijas Radio bigbends Latvijas Radio 1. studijā (2014. gads)
Pēc Ringolda Ores nāves 1968. gadā orķestra vadību pārņēma Alnis Zaķis, kas pats komponēja, spēlēja vijoli, saksofonu un klarneti. Kopš orķestra dibināšanas līdz pat 1978. gadam tajā nebija štata dziedātāju, par pirmo šai sarakstā kļuva Žoržs Siksna, kurš tur strādāja no 1978. līdz pat 1988. gadam. Štata dziedātāju godā pabijuši Nora Bumbiere, Olga Pīrāga, Aija Kukule, Rita Trence, Viktors Lapčenoks un Andris Daņiļenko. Orķestra sastāvs šai laikā piedzīvoja pārmaiņas, ar laiku tika likvidēta stīgu grupa, tāpēc 90. gados tas jau skaitījās Radio bigbends.

Dziedātāja Aija Kukule
Dziedātāja Aija Kukule par orķestra solisti kļuva 1979. gadā un turpmākajos gados kopā ar to ierakstīja daudz dziesmu. Aijas Kukules atmiņu stāsts sākas ar pirmo reizi, kad viņa ienākusi 1. studijā: "Pirmo reizi es atceros, tas bija solistu konkurss, orķestris sēdēja, un man bija jādzied. Es redzēju, kā mūziķi mani nopēta, man bija vecas, padilušas kurpes un traki modernas kļošenes ar podziņām sānos…
Man nekad šī telpa nav bijusi kas ļoti ārkārtējs vai īpašs, varbūt vienkārši neesmu tādā veidā par šo vietu domājusi. Man vienmēr te trūka gaisa, bija sajūta, ka dziedot balsij ir par sausu. Vēlāk ar bērniem, jau kā diriģentei, ierakstot kora mūziku, to izjutu ļoti. Protams, ikdienā strādājot, pie tā piešaujas un pierod, bet kopumā man, protams, šī telpa saistās ar cilvēkiem. Visupirms noteikti ar skaņu režisoriem, reizēm viņu darbs tiek nepelnīti aizmirsts. Tas noteikti bija Kārlis Rūtentāls, ar kuru man personīgi izdevušies labākie ieraksti, un, ja vien bija iespēja, es vienmēr lūdzu, lai ieplāno darbu ar Kārli, arī ar Andri Grīnbergu man patika strādāt. Manuprāt, veiksmīgs bija ieraksts ciklam ar Austras Skujiņas vārdiem, un pati esmu pārsteigta par dziesmu "Svešās drēbes" (Raimonds Pauls, Imants Ziedonis). Tā ekspresija man patīk!

Godīgi sakot, man vienmēr ir vairāk paticis darbs studijā nekā koncerts. Nevaru to paskaidrot, bet jutos labi pat reizēs, kad bija jādzied no tās studijas būdas, biju viena, fonogramma ausīs, un es dziedu, uzticos skaņu režisoram. Es te sen neesmu bijusi un ļoti priecājos, ka koru podesti ir jauni, kādreiz tie tik nešpetni čīkstēja, bērni stāvēja zeķītēs un nedrīkstēja kustēties ieraksta laikā. Skaņu pultis jaunas, es priecājos, ka lietas mainās, saglabājot un pilnveidojot šīs telpas profesionālās spējas."

1991. gadā par orķestra vadītāju kļuva Gunārs Rozenbergs. Raimonds Pauls bija šī orķestra diriģents no 1978. gadam līdz 1982. gadam, vēlāk – Latvijas Radio mūzikas raidījumu galvenais redaktors, bet Maestro sadarbība ar Radionamu sākās krietni agrāk.
Uzrunāts pirms koncerta "Viens pats studijā" tiešraides, ko Latvijas Radio 3 "Klasika" organizēja Covid-19 pandēmijas laikā 2020. gada pavasarī, Raimonds Pauls stāsta: "Profesors Jānis Ivanovs bija Radiofona muzikālais vadītājs, viņš iesāka tradīciju, ka skaņu režisoriem šeit jābūt ar augstāko izglītību, lai var partitūras lasīt utt. Toreiz sākās latviešu vieglās vai estrādes mūzikas iedīgļi un es arī gāju uz radio, ar trīcošām rokām spēlēju profesoram savu dziesmiņu.
Maestro Raimonda Paula solokoncerts Latvijas Radio 1. studijā (2020. gads)
Ja vēl konkrētāk runājam, tad tieši šajā telpā arī sākās latviešu estrādes mūzika. Te mēģināja džeza trio, viens no maniem elkiem bija Oskars Pītersens, mēs mazliet atdarinājām viņu, sākām ierakstus – klavieres, bungas un kontrabass, bija arī instrumentālie seksteti. Es apbrīnoju, kā toreiz te tika darbi saplānoti – trīs, četriem kolektīviem šī 1. studija bija mājvieta. Šodien mazliet žēl, ka tā kustība nav tik intensīva, te bija ļoti daudz mūziķu, sarunas pāri žanru robežām, tā pietrūkst."
Bērnu vokālais ansamblis "Dzeguzīte"
Tieši tāpat kā pirms daudziem gadiem, kad bija bērni, vokālā ansambļa "Dzeguzīte" kādreizējie dalībnieki Radio 1. studijā ienāk jokodamies, cits citu apceldami, smiedamies, bezrūpīgi un viegli. Zigda Martinsone, Agnese Rudzīte, Kārlis Būmeistars, Mārtiņš Egliens cits caur citu stāsta savas atmiņas par "Dzeguzītes" laikiem:
"Mums bija viena mācība, ko nedrīkstēja pārkāpt, – studijas durvis jāatver klusi, jo te vienmēr var būt ieraksts, un studijā jāienāk uz pirkstgaliem. Te parasti bija ļoti daudz mūziķu mākslinieku, bet, ja nebija, spēlējām salkas, izskrējāmies pa studijas plašumiem, ko, protams, nedrīkstēja. Ilzei Jaunalksnei-Rēderei te strādāja abi vecāki – viens orķestra, otrs kora mākslinieks, viņa te visus zināja un bija gandrīz vienmēr. Pie mums bieži nāca Maestro Pauls, un mēs vairs neatceramies, vai mēs viņam vai viņš mums nesa konfektes… Un vispār mēs bijām izredzētie, mums pavadījumu spēlēja bigbends, "Remix", Raimonds Pauls!"
Raimonds Pauls turpina savu stāstu: "Tas bija liels notikums jebkura mūziķa dzīvē, ja tevi uzaicināja uz radio ko nospēlēt. Kad manu pirmo dziesmiņu koncertā darba pirmrindniekiem atskaņoja, bija sasaukts viss Iļģuciems, lai dzird."

Šobrīd Raimonda Paula melodijas klausās vismaz puse pasaules, tikko nosvinējis savus 85, Maestro arvien piedāvā jaunus muzikālus projektus, ir apskaužami aktīvs. Gandrīz katrs filmas "Pirmā studija" varonis atceras kādu epizodi, kad, ienākot studijā, sastapis tur Raimondu Paulu, kurš atradis mirkli, lai piesēstos pie "Steinway".
Instrumenti
Neviens īsti neatceras, kādas firmas klavieres Radio 1. studijā atradās pirms gadiem 60–70, bet skaidri zināms, ka mūslaikos ir divi "Steinway" firmas instrumenti, un abus sagādājis Raimonds Pauls.

Jaunākais no tiem studijā ieradās 2011. gadā kā Radionamam pārdāvināta Pētera Avena fonda velte Maestro 75. dzimšanas dienā. Abiem "Steinway" instrumentiem jau ir nomainītas stīgas.
Jaunā “Steinway & Sons” flīģeļa ieskandināšanas koncerts Latvijas Radio 1. studijā (2011. gads)
Maestro reiz instrumentus palīdzējis sagādāt arī jaunizveidotajai grupai "Remix". Mūziķa Aivara Hermaņa arhīvos pat saglabājies video, kur redzams, kā grupas mākslinieki atver un ierauga savus jaunos instrumentus. Igo, Vilnis Krieviņš, Aivars Hermanis, Jevgēņijs Ščapovs, Uldis Marhilēvičs fiksēti laimīgi, smaidīgi, pārņemti ar ieguvumu.
Aivara Hermaņa atmiņu stāsts par grupas “Remix” jaunajiem instrumentiem
"Remix"
Mūziķis Aivars Hermanis 1985. gadā pēc Latvijas Radio galvenā mūzikas redaktora Raimonda Paula iniciatīvas no labi pazīstamiem dažādu grupu mūziķiem izveidoja Latvijas Radio studijas ierakstu vienību. "Remix" strādāja studijā ar dažādu autoru dziesmu pavadījumu ierakstiem, uzstājas arī koncertos, atskaņojot instrumentālu džezroku un Igo dziedātas dziesmas poproka stilā.

Mūziķis Aivars Hermanis
"Cilvēki iet uz darbu, viņiem ir kabinets, darba vieta, mums tā bija Latvijas Radio 1. studija, kurā tikām iekša piektdienā un vairumā gadījumu to atstājām svētdienas vakarā," stāsta Aivars Hermanis. "Tur pazuda laiks, dienas un nakts stundas, vienkārši strādājām! To, ka mainās dienas, sapratām, kad studijas durvis pavēra kāds tās dienas diktors, bet pēc kāda laika jau cits, Maestro ienāca, bet īstenībā jau Latvijas Radio telpas bija klusas un tukšas brīvdienās. Patiesībā tā bija ideāla situācija, jauni instrumenti, Paula aizmugure, kas palīdzēja izsist daudz ko, sapnis par radošu brīvību bija realitāte."
Hermani papildina Igo: "Reizēm, kad strādājām ar teksta ierakstu, visi aizgāja projām, palikām mēs ar skaņu režisoru Andri Grīnbergu, līdz bezgalībai nācās strādāt varbūt ar vienu frāzi, pēc tam to visu vēl miksēt pie pults. Bijām bezgala aizrautīgi, pārņemti ar darbu un rezultātu."

Šodien jau kā joku Aivars Hermanis atceras, kā panākuši labāku skaņu: "Jā, pulti mēs praktiski izjaucām, atrāvām aizmuguri vaļā, atnesām savus vadus un pārlodējām fāzē!"

"Remix" mēģinājumā
"Mēs daudz ko darījām citādi – dziesmu "No rīta" arī pabeidzām no rīta, kad Doma laukuma sētnieks sāka darbu, un mēs pa skaņu ierakstu telpas logu izlaidām mikrofonu ar vadu lejā un ierakstījām naturālu bruģa slaucīšanu no rīta," atceras Igo.
Latvijas un pasaules zvaigznes
Latvijas Radio ierakstu studijas vadītājs ir Māris Briežkalns, mūziķis un producents, kurš šobrīd pārzina lietas 1. studijā, koordinē ierakstu grafikus, gadu gaitā iepazinis arī visas studijas tehniskās varēšanas un iespējas. Viņš uzsver: "Tas Latvijas kultūras kanons ir nepilnīgs, jo tajā nav Latvijas Radio 1. studijas. Tajā ir dzimuši kolektīvi, kurus šobrīd pazīst visa pasaule, te mākslinieki veidojušies par latviešu mūzikas zvaigznēm. Šajā unikālajā vietā var dziedāt gan ar mikrofonu, gan bez tā, skaņa te ir, te tā dzīvo, pat Robijs Viljamss pēc ieraksta atzina, ka skaņas ziņā šī studija ir unikāla."

Latvijas Radio ierakstu studijas vadītājs, mūziķis Māris Briežkalns
Māra Briežkalna pirmās atmiņas par Latvijas Radio pirmo studiju saistās ar 1974. gadu, kad viņš vēl mācījās Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā un kādā mūzikas festivālā jauno mūziķi uzrunājis Alnis Zaķis un aicinājis uz radio.
"Es ar nācu, te bija Raubiško, Rozenbergs, Straume. Atceros, man mēģinājumā saka – tagad spēlēsim to un to, bet es neko nezinu, respektīvi, tā mācīšanās notika uz vietas, tepat studijā. Jurijs Širokovs, basists, kamēr iekļāvos kolektīvā, mani piesedza. Vēlāk jau nāca projekti ar Maestro Raimondu Paulu, džezs, bigbends. Ieraksta process notiek secībā: ieraksta ritma grupas, tad nāk pūtēji, stīgas, tad solisti, visbeidzot komisija augšā noklausās, kas tad sanācis.
Māra Briežkalna atmiņas darbu Latvijas Radio 1. studijā
Reiz Alnis Zaķis stāsta, ka smalkā komisija teikusi, – ir laba mūzika, tomēr viņš sapratis, ka uz noklausīšanos iedots nepabeigts ieraksts – bez melodijas, tikai ar atsevišķām instrumentu grupām," stāsta Māris Briežkalns.

"Ieraksts ir ļoti smalks process, to nevar izdarīt konkrēti noteiktā laikā, vismaz ne vienmēr, te ir vajadzīga arī mūzas klātbūtne un apziņa, ka tas, ko dari, paliks, tā būs un ir vērtība pāri laikiem. Mūziķim ir jādomā tikai par radošo, jāaizmirst par gaismām, mikrofoniem, laicīgām lietām, jākoncentrējas tikai uz augstākām matērijām. Lūk, tāpēc mums ir tik izcili darbinieki kā skaņu operators Augustīns Delle, bijušie skaņu režisori Kārlis Rūtentāls un Valdis Krastiņš, visi skaņu režisori, kas strādā šobrīd. Mans sapnis, ka te tiek izveidots tāds studiju bloks – Valsts ierakstu studija!"
Pasaules zvaigznes brauc uz Rīgu, ieraksta savus skaņdarbus Latvijas Radio 1. studijā. Te skanējušas Elīnas Garančas, Marinas Rebekas, Aleksandra Antoņenko balsis. Filmas "Pirmā studija" kadros redzams vācu pianists Ralfs Šmids (Ralf Schmid), diriģente no ASV Emija Andersone (Amy Anderson) un, protams, komponiste Lolita Ritmane, kuras mūzikas celiņš spēlfilmai "Dvēseļu putenis" tika ierakstīts 1. studijā un vēlāk bijis pie pašām ASV Kinoakadēmijas "Oskara" namdurvīm, iekļūstot balvas "īsajā sarakstā".
Mūzikas templis
Saruna ar filmas "Pirmā studija" tekstu un scenārija līdzautoru, muzikologu Orestu Silabriedi.
Orests Silabriedis
Orests Silabriedis: Šķiet, pirmais ieraksts, ar kuru sākām šīs filmas stāstu, notika 2019. gada vasaras-rudens robežšķirtnē. Bijis daudz ierakstu, daudz notikumu, Covid-19 situācija, kas izmainīja filmas tapšanas gaitu, tomēr vislielākie, foršākie atklājumi man saistās ar režisores Zitas Kaminskas fantastiskajiem atradumiem arhīvos. Es esmu vienkārši pārsteigts par to, cik vēl daudz interesantu lietu, vēsturisku notikumu glabā Latvijas Televīzijas arhīvs. Mēs, radio, vienkārši atrodam to ierakstu, atskaņojam un iztēlojamies, bet izrādās, ka tik daudzas no šīm personībām var redzēt, tad tas ir mans lielākais atklājums. Par pašu studijas telpu man ir daudz savu sajūtu, tur esmu bijis kā Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolas zēnu kora dalībnieks kora ziedu laikos 1981.–1982. gadā, un es ļoti labi atceros to svētsvinīguma sajūtu, kad mūs ieveda lielajā, tumšajā telpā un Raimonds Pauls pats pie klavierēm, tobrīd skanēja mūzika filmai "Teātris", jā… es atceros! Šodien Latvijas Radio ir mana ikdiena, Radio 3 – "Klasika".
Sandra Freiberga: Vai ir kāds cilvēks, kas tev īpaši asociējas un šķiet nozīmīgs tieši Latvijas Radio 1. studijas kontekstā?

Nebūšu oriģināls, tas, protams, ir Gusts! (Pieredzējušais studijas skaņu inženieris Augustīns Delle – red.) Jā, nevis kāds mākslinieks, bet tehnisks darbinieks, jo viņš ir šīs studijas pastāvīga vērtība – visi pārējie nāk un iet, bijis laiks, kad Maestro, šķiet, tur dzīvo kā mājās, bet vienalga viņš ir viesis un Gusts – saimnieks.
Otra lielā vērtība ir pati telpa. Tā dod tādu laboratorijas sajūtu vislabākajā nozīmē. Mans savulaik ļoti tuvs draugs Mārtiņš Tauriņš (komponists, 1978–2003 – red.) bija prasījis atļauju, lai drīkstētu naktīs būt studijā, sēdēja pie "Steinway" un improvizēja, jo tieši tur rodas skaņas brīnums. Šī telpa burtiski mudina uz radošumu, tur pazūd diennakts cikls – tur nelec saule, tur tā neriet, jo tur nav nekādas saiknes ar ārpasauli. Tu ieej, un visu atstāj aiz muguras.

Kādreiz ir tā, vadot, piemēram, Latvijas Radio 3 "Klasika" tiešraides koncertu 1. studijā, tas pirmais brīdis ir tāds drusku stindzinošs, jo cilvēki tur lāgā nezina, kā uzvesties, jo dominē šī darba sajūta, ir ļoti jāpacenšas publiku noskaņot koncertam un baudīšanai. Nodziest tās darba gaismas, ar kurām tu veic ierakstus, izgaismojas kādi pāris prožektori, un tur ir kaut kas spocīgs. Pat esmu mēģinājis intervijās uzdod māksliniekiem jautājumus, vai viņi tur ir satikuši kādu Balto dāmu vai Zaļo dāmu. Nē, nu nekas tamlīdzīgs tur nav bijis, bet kādu garu klātbūtne, varbūt arī spēcīga radoša atmosfēra rada pietāti pret telpu.
Tur ir kāda līdzība ar templi! Lai cik arī šis teikums nebūtu spēcīgs, es to saku!
Šī telpa ir unikāla, te ir savus darbus atskaņojuši, radījuši visdižākie mūsu mākslinieki, daudz un bieži, un ne tikai no Latvijas, bet arī no citām pasaules valstīm. Nu nevar būt, ka kaut kas no viņu skaņu atbalsīm neiegulst pusapaļajos sienu veidojumos, ko jau sen Ļeņingradas arhitekti akustikai par labu te iestrādājuši?!

Vai ir kaut kas tāds, kas šai telpai no muzikālā viedokļa, tavuprāt, piestāv visvairāk?

Jā, kamermūzika. Pilnīgi noteikti kamermūzika – gan instrumentālā, gan vokālā. Tā nav telpa lielam izpildītāju sastāvam. Pirmais, kas man nāk prātā, tā ir maza formācija, domubiedri, viņi ienāk templī, un visa ikdiena paliek aiz muguras, un viss! Mēs darām darbu, kas mums patīk vislabāk!
Vai studijas tehniskais aprīkojums ir ko izteikti mainījis ierakstu kvalitātē, salīdzinot ar pirmsākumiem?

Tehniskā lieta man, nekautrējos atzīties, ir absolūti tumša bilde, es ticu skaņu režisoram Varim Kurmiņam, kad viņš man stāsta par mūsdienu un vecajām pultīm. Un es nedomāju par to, es ļaujos, lai mani apkalpo, lai Gustiņš atnes mikrofonu, lai noregulē gaismu, lai pasaka, kur man ir jāstāv, kā ir jāuzvedas tuvāk vai tālāk no mikrofona. Es absolūti paļaujos uz tiem cilvēkiem!

Vai intervijās, kas notika šajā filmas tapšanas gadā, uzzināji arī kaut ko īpašu, pārsteidzošu?
Nē, tas izklausīsies augstprātīgi, bet tomēr – nē. Es arī negaidīju pārsteigumus, es gaidīju sajūtas. Un tās bija! Man vispirms nāk prātā Edgars Račevskis un paldies viņam, ka viņš šajos trakajos laikos atbrauca un parādīja savu fenomenālo darbu ar kori. Nu diez vai viņš bija domājis, ka viņš tagad brauks uz Latvijas Radio studiju strādāt ar Radio kori, bet, pateicoties šai filmai, viņam bija iespēja to izdarīt, un viņš nodemonstrēja darba ar kori paraugstundu, ierakstot Jāzepa Vītola dziesmu "Saule austrumos".
Latvijas Radio koris izpilda Jāzepa Vītola dziesmu “Saule austrumos” diriģenta Edgara Račevska vadībā
Pozitīvas emocijas vienmēr sniedz diriģenta Sigvarda Kļavas teiktais, viņa vēstījums vienmēr ir pārdomāts. Neaizmirstams ir mirklis, kad studijā ienāca Valdis Krastiņš (bijušais studijas skaņu režisors – red.), kuram ir jau pāri 90, bet kurš ver smagās studijas durvis kā savējās, kā vakar to būtu darījis, kā savās mājās – droši un lietišķi.

Kopā ar režisori un scenārija autori Zitu Kaminsku mēs filmā esam ieauduši arī pa kādai leģendai, kuras īstumu diez vai var pārbaudīt, bet kas folklorizējušās stāstos no paaudzes paaudzē, piemēram, par to, kādu skaņuplati raidīja ēterā pirmo pēc tam, kad Otrā pasaules kara beigu posmā Rīgā bija ienākusi Sarkanā armija.
Ja tev būtu iespēja būt klāt kādam ļoti sen izdarītam ierakstam šajā studijā, ko tu pats gribētu redzēt un dzirdēt "dzīvajā"?

Es gribētu redzēt Raimonda Paula džeza trio, tos pašus pirmos ierakstus – klavieres, sitaminstrumenti, kontrabass. Vēl kādu Aijas Kukules ierakstu, darba momentu.

Esmu sapratis, ka vēsture ir interesanta, man ir žēl, ka mēs tik daudz ko nezinām un tik daudz ko esam aizmirsuši no tā, kas notika padomju laikos. Es noteikti neesmu no tiem, kurš atceras tikai slikto. Bija iespēja nodarboties ar to, kas patīk, Latvijas Radio 1. studijā ne vien saules ceļu diennaktī nejuta, tajā nejuta arī politiskās kolīzijas, aizliegumus, te tapa daudzi skaņdarbi, kuros starp rindām lasījām un dzirdējām savu sirdsbalsi. Protams, bija tekstu cenzūra, bet bija arī savi paņēmieni, kā to apiet, un es ticu tiem filmas varoņiem, kas apgalvoja, ka te bija valsts valstī! Mēs tā līdz galam neesam novērtējuši arī Maestro Raimonda Paula lomu šajā ziņā, aiz viņa te daudzi bija kā aiz mūra sienas, viņa vārds bija zaļā gaisma daudz kam!
Kas ir šīs filmas adresāts?

Absolūti jebkurš laikabiedrs, tur nav nekas jāsaprot mūzikā, ir jābūt ļoti cilvēciskai uztverei un jāprot ieklausīties stāstos. Es domāju, ka daudzi uzzinās kaut ko tādu, par ko nav pat nojautuši. Un ieraudzīs – šo darbības vārdu vēlos pasvītrot – arī tāpēc, ka komandā strādāja izcils operators Uvis Burjāns. Viņa kamera pamana to, kas ikdienā aizslīd nepamanīts. Pirms divdesmit gadiem strādāju ar Uvi, veidojot "Operas ziņas", un jau tad vēroju, kā Uvis mūzikas iespaidā mainās, sajūt mūziku, viņš strādā melodijā.

Kādu tu redzi studijas nākotni?

Es laikam neesmu vizionārs! Es gaidu, kad tiks nojaukta tā akustiskā būda, kurai nav nekādas nozīmes. Telpa iegūs savu integritāti, savu īstumu, ja šobrīd tas ir tāds svešķermenis. Šobrīd mēs redzam, ka pieprasījums pēc šīs ierakstu studijas ir milzīgs, tā ir aizņemta jau mēnešiem uz priekšu. Manuprāt, tas ir vienkārši super!
Filmas "Pirmā studija" komanda
Scenārija autore, režisore – Zita Kaminska
Scenārija līdzautors, tekstu autors, konsultants – Orests Silabriedis
Operators – Uvis Burjāns
Skaņu režisore – Diāna Pāvilsone
Montāžas inženieris – Māris Martušs
Redaktore – Sandra Freiberga
Datorgrafiķis – Jānis Kļaviņš
Datorgrafiska fotoapstrāde – Armands Freibergs
Animatore – Beatrise Kaminska
Izpildproducente – Irene Gruzīte
© Sandra Freiberga, Laila Burāne, LSM, Dace Eglīte
Foto: Ronalds Blūms, Zita Kaminska, LTV un LR arhīvi, kadri no filmas "Pirmā studija"