Rīga nudien var justies aplaimota – jūs šeit izvēlaties uzstāties salīdzinoši bieži. Vai Rīgai ir īpaša vieta jūsu koncertvietu kartē?
Jā gan, Rīgai ir īpaša vieta, pateicoties Sandrai Zanbergai, kura mani aicinājusi vairākas reizes. Esmu uzstājies ar dažādiem koncertiem, ieskaitot visas nakts meditācijas, ko pirmo reizi īstenoju tieši Latvijā. Sandra man vaicāja, vai man prātā būtu kas neierasts, ar ko varētu svinēt mūziku šeit, Latvijā. Nakts koncertus esmu šeit sniedzis jau četras reizes, tā ka Rīgai vienmēr ir īpaša vieta manā sirdī. Viens no maniem mīļākajiem koncertiem bija šī gada vasarā, kad ar "Sinfonietta Rīga" Svētā Pētera baznīcā atskaņojām Džona Tavenera ‘’Sargājošo plīvuru’’. Brīnišķīga atmosfēra, orķestris bija vienkārši fantastisks, lieliska publika, un baznīcas akustika šai mūzika bija perfekti piemērota. Gadu gaitā Rīgā esmu piedzīvojis ļoti īpašus mirkļus.
Šķiet, jūsu muzicēšanai nav robežu un limitu – sadarbība ar džeza un indiešu mūziķiem, improvizācija, iemiesošanās virtuāla čellista lomā, tehnoloģiju un elektronikas izmantojums un vēl daudz kas cits. No kurienes šis dzinulis – izzināt, eksperimentēt un nojaukt robežas?
Atbilde ir vienkārša un ceru, ka tā neliks vilties: domāju, ka robežu dzēšana, cilvēku savešana kopā no dažādām vietām ir vienkārši loģisks rezultāts tam, ko es daru. Iemesls ir tāds: ja izdzirdu mūziku, ko mīlu, es vienkārši vēlos to spēlēt! Tas ir tieši tik vienkārši, un nav svarīgi, vai tas būtu džezs, regejs vai japāņu flautas – ja man tas patīk, man visdabiskāk šķiet to arī atskaņot. Daudzi klasiskās mūzikas pārstāvji domā: līdz ar to, ka esmu akadēmiskais mūziķis, nevaru spēlēt džezu. Acīmredzot kāda iemeslu dēļ manī šī doma nekad nav mitusi.
Klausoties jūsu spēli, rodas iespaids par intensīvu, iekšējo koncentrāciju un garīgo dimensiju, itin kā jūs vairāk aicināt klausītāju savā pasaulē, nevis dodaties uz ārpusi. Ko jūs pats izjūtat uzstāšanās mirklī?
Cik jauki vārdi, paldies! Reiz pēc koncerta teicu Stīvenam Iserlisam, kurš ir brīnišķīgs čellists no Anglijas – domāju, vispār viens no labākajiem: "Tas bija tik brīnišķīgi! Vai tu to izbaudīji?” Viņš man atbildēja: "Es nezinu, biju pārāk aizņemts!” Es vienmēr viņa teikto atceros, jo tā arī savā ziņā būtu mana atbilde uz šo jautājumu. Uzstāšanās mirklī visa mana koncentrācija un enerģija ir katrā notī, mēģinot panākt, lai tā skan tieši tā, kā esmu iecerējis. Bet es noteikti ticu, ka mūzika ir garīga matērija, un ka tai piemīt dziedējošs spēks. Mūzika ir viena no tām izpausmēm, ko praktizē un kopj jebkura kultūra katrā pasaules malā cauri gadsimtiem. Pilnīgi visur cilvēki rada mūziku! Tā ir valoda, kas vieno un ko saprot pilnīgi visi. Un es sajūtu tai piemītošo, neatkārtojamo dimensiju, un tas varbūt nāk cauri, kad uzstājos.
Jūsu dzīvē bijis brīdis, kad pleca traumas dēļ čella spēle atradusies uz jautājuma zīmes. Vai tas bija pagrieziena punkts jūsu karjerā – fiziski un mentāli?
Tas bija pagrieziena punkts visādā ziņā. Tas bija pirms apmēram desmit gadiem, tik daudz notika tajā gadā…
Pirmkārt, nelaimes gadījums slēpjot, pēc kura apmeklēju sešpadsmit dažādus ārstus sešās valstīs. Neviens man nevarēja palīdzēt, nebiju spēlējis čellu veselu pusgadu un nevarēju pat pacelt uz augšu roku. Saskāros ar to, ka vairs nekad, iespējams, nevarēšu spēlēt čellu.
Man bija jāiet cauri ļoti, ļoti grūtam posmam savā dzīvē, pieļaujot arī domu, ka varētu arī neturpināt mūziķa profesiju. Līdz pat tam brīdim savā sirdī nebiju apjautis, cik ļoti daudz man nozīmē būt mūziķim! Kad Velsā, Kārdifā, atradu neparastu fizioterapeiti, kura man palīdzēja atgriezties atpakaļ pie čella, vingrinājos vienu minūti dienā. Tas bija ļoti sarežģīts posms.
Viņa man faktiski palīdzēja čella spēli iemācīties no jauna. Mans savainojums bija īpaši sarežģīts – tā bija kombinācija no savainojuma, ko guvu slēpojot un 30 gadus nepareizā veidā spēlējot čellu. Un to ārsti nevarēja atrisināt.
Šī fizioterapeite bija ļoti inteliģenta sieviete, viņa jau bija skatījusies manus video "Youtube" un izpētījusi, ko es jau biju darījis nepareizi – gan kakla pozīcijā, gan tajā, kā sēdēju. Man bija jāpārmācās spēlēt čells! Sindroms, ko fizioterapeite diagnosticēja, bija komplicēts. Esmu visai lokans, un līdz tam jogu praktizēju stundu dienā, 365 dienas gadā. Fizioterapeite pateica, ka man jāpārstāj nodarboties ar jogu, sakot, ka "tu jau tā esi dabiski fleksibls un lokans”. Tā ka pašlaik man jāpilda citi vingrojumi, kas vairāk paredzēti stiprināšanai un stabilizēšanai. Tas bija liels pagrieziena punkts manā dzīvē, bija ļoti daudz kas jāmaina un jāiegulda smags darbs, lai pārmācītos savas spēles aspektus.
Joprojām vingrojat katru dienu?
Jā, katru dienu!
Jūsu dzīvesbiedre ir vijolniece Viktorija Mullova. Vai jūs kopā arī uzstājaties?
Jā! Vēl pirms dažām dienām uzzinājām, ka dosimies tūrē uz Ķīnu ar mūsu brazīliešu mūzikas projektu. Nākamnedēļ dosimies uz Sietlu, kur atskaņosim Paskāla Dusepā dubultkoncertu ar Sietlas simfonisko orķestri un pēc tam ar šo pašu skaņdarbu spēlēsim ar Londonas filharmonisko orķestri.
Pie jums nesen kā viesojās "Gewandhaus" orķestris, vai ne? Ar viņiem šo opusu spēlējām šī gada maijā. Vienreizējs orķestris!
Jā, pa šie gadiem esam uzstājušies kopā dažādos projektos.
Tā ir taisnība, ka jūsu mīļākais instruments līdzās čellam ir duduks?
Absolūta taisnība!
Un kāpēc?
Pirmo reizi duduku izdzirdēju, šķiet, filmā "Kristus pēdējā kārdināšana". Ne tik daudz atceros pašu filmu, cik tās skaņu celiņu, ko bija veidojis Pīters Geibriels. Viņš ir viens no maniem varoņiem, pilnīgi apbrīnojams. Un šajā filmā bija skaņa, ko līdz tam nekad nebiju dzirdējis. Domāju – kas gan tas par instrumentu? Man tas jānoskaidro!
Ļoti labi to brīdi atceros, jo tobrīd, kad skatījos filmu, atrados viesnīcas numuriņā Honkongā.
Protams, uzzināju, ka tas ir duduks un to spēlēja Dživans Gasparjans. Katru reizi, kad dzirdu duduku, tas vienmēr aizrauj manu sirdi, nezinu, kāpēc. Ir ļoti daudz instrumenti, kurus mīlu, piemēram ēģiptiešu neeī, kas ir niedru flauta. Bet duduks aizkustina manu sirdi kā neviens cits.
Diriģents Normunds Šnē teicis, ka jūsu muzicēšana ir tuva arī "Sinfonietta Rīga" muzikālajam kredo. Kā jūs izjūtat šo sadarbību?
Ļoti labi! Tikko noritēja pirmais mēģinājums, mūziķi ir fantastiski, un es tik ļoti to izbaudīju šovasar, kad atskaņojām Tavenera "Sargājošo plīvuru”, kas gan bija pilnīgi atšķirīgs skaņdarbs. Šeit, Grūbera čellkoncertā, es atklāju arī viņu ritmisko pusi. Piemēram, pats sākums – viņu spēlē ir tāda skaidrība. Jā, man liekas, ir labi, ka mums ir līdzīga pieeja mūzikai, jo tas šķiet ļoti labs piegājiens.
Heinca Grūbera Čellkoncerts uzskatāms par ļoti sarežģītu skaņdarbu. Kas tajā ir tik izaicinošs un aizraujošs?
Pirmo reizi ar šo skaņdarbu sastapos, šķiet, 1990. gadā, kad tas tika atskaņots Lielbritānijā. Toreiz spēlēju orķestrī, biju tikko absolvējis Maskavas konservatoriju, un, kad to izdzirdēju, nodomāju – es arī to reiz gribētu spēlēt! Pirms sešiem vai septiņiem gadiem nonācu festivālā Austrijā, kur bija arī pats Grūbers. Bijām jau tikušies pirms tam pāris reizes.
Vienu vakaru kopīgi pasēdējām, dzērām padaudz vīna, un viņš man teica tā: "Tu kādu dienu varētu spēlēt manu čellkoncertu!” Atbildēju, ka jau sen par to sapņoju. Grūbers teica: "Aiziet, darām to!"
Un viņš uzreiz man noorganizēja uzstāšanos ar BBC filharmonisko orķestri, šķiet, tas bija 2014. gadā. Pagāja četri, pieci mēneši, kamēr iemācījos šo koncertu. Tas ir tik sarežģīts – grūtākais skaņdarbs, ko jebkad esmu spēlējis! Līdz šim to esmu atskaņojis tikai vēl ar Zviedrijas kamerorķestri pirms diviem gadiem. Tā ka šī būs mana trešā reize – tas vispār ir retums, ka Grūbera Čellkoncerts parādās koncertrepertuārā, un esmu ļoti priecīgs, ka varu to spēlēt!
Šķiet, ka brīžiem tur vienlaicīgi skan tūkstošiem slāņu.
Jā, tā ir īpaši sarežģīta mūzika, bet reizē skaņdarbā ir vienkāršas melodijas. Piemēram, pašās beigās – Grūbers to pat nosauc par popdziesmu!
