Ilze Kirsanova Sīrijā uzturējās nepilnas divas nedēļas, muzicējot nozīmīgos kultūras objektos, kas iekļauti UNESCO sarakstā, bet ko karš ir izpostījis. Viņas sniegums tika iemūžināts filmā, un tagad tā kalpos kā iespaidīgs fons viņas Eiropas koncertturnejā, kas sāksies nākamā gada martā.
Austriešu komponista Bībera Pasakalja vijolei solo bija viens no skaņdarbiem, ko Ilze Kirsanova bija iekļāvusi savā repertuārā, uzstājoties Sīrijā. Viņas vijole skanēja Ajubīdu pilī Alepo, pie Palmīras teātra un Bela tempļa vārtiem, kā arī citās vietās, kas ir visizcilākās kultūras vērtības, iekļautas UNESCO sarakstā, bet ko karš ir izpostījis.
11 dienu Ilzes Kirsanovas uzstāšanos Sīrijā filmēja Jānis Pipars. No materiāla tiks izveidots vizuāls stāsts, kas kalpos kā fons viņas solokoncertiem Eiropā, kas sāksies nākamā gada martā.
Visa šī projekta un arī koncertu mērķis – informēt sabiedrību, un jo īpaši Eiropas lēmējpersonas, par Sīrijas mantojuma stāvokli, lai rosinātu piešķirt līdzekļus tā atjaunošanai.
Projekta iniciators ir Latvijā labi zināmais franču arhitekts Bruno Delāns, kurš pēta kultūras pieminekļu stāvokli Sīrijā un kurš arī Ilzi Kirsanovu uzrunājis projektam, abi jau ilgus gadus ir labi pazīstami.
“Tad, kad es kādam stāstīju, ka es braucu uz Sīriju, es esmu “parakstījusies” uz tādu projektu, visiem bija šausmas acīs – kā, bet tur taču ir karš… kā tu uz turieni brauksi… tas taču ir tik bīstami… Bet man jāatzīstas, ka tas cilvēks, kas man to piedāvāja, bija Bruno, kuram es ļoti uzticos. Viņam tā ir ikdiena, viņš tur ir bijis, zina visu, kas tur notiek, un tad, kad viņš man izstāstīja ideju un to, ko mēs tur grasāmies darīt, es vienkārši nevarēju nepiekrist. Jo tas vairs nav kaut kādu savu ambīciju apmierinājums, tas ir jau kaut kas vairāk,” stāsta Ilze Kirsanova.
“Apstākļi brīžiem bija ārkārtīgi emocionāli smagi, un tajos brīžos vilkt vijoli ārā un kaut ko spēlēt likās absolūti neiedomājami, taču pats vēstījums, ko mēs grasāmies darīt un uzrunāt cilvēkus – tas ņēma virsroku,” saka mūziķe.
Mūziķe neslēpj, ka viens no iemesliem, kādēļ Bruno Delāns tieši viņu uzaicinājis ir tas, ka viņai ir ļoti stipra nervu sistēma. Tam viņa guva apstiprinājumu arī Sīrijā, tomēr dažkārt arī viņas stiprajiem nerviem emocionālā spriedze bija par lielu, piemēram, ieraugot totāli sagrauto Palmīras pilsētu.
“Es pat varētu teikt, ka tas bija šoks, ko mēs izbaudījām Palmīrā. Pirms pašām arhitektūras drupām ir vesela milzonīga pilsēta. Mēs iebraucām tajā pilsētā un redzējām, ka tur ir… man pat pietrūkst vārdu, lai to aprakstītu… ir totāls klusums, ir sajūta, ka viss ir miris, ir drupas, taču tajā pašā laikā ir kaut kādas mājas, kur cilvēki atgriežas dzīvē, nepārtraukti visur apkārt ir kareivji. Mēs iebraucam Palmīras nacionālajā muzejā, kurš ir totāli sagrauts, griestos ir milzīgs caurums, tek ūdens, un man bija tāda sajūta, ka es atrodos kaut kādā šausmu filmā. Nu, jā, un
tad bija jāsāk filmēšana un es teicu – nē, es nevaru, man tas ir par smagu! Bet nācās saņemties un to izdarīt,”
atzīst Kirsanova.
Savukārt kā pilnīgs pretstats redzētajam Palmīrā bijis Mar Musas klostera apmeklējums. Augstu kalnos esošais senais klosteris ir viena no retajām kara neskartajām vietām, un muzicēšana tur bijis skaistākais Ilzes Sīrijas piedzīvojums.
“Tajā klosterī man bija tāda sajūta, ka es pietuvojos kaut kam tur augšā… Tā sajūta, tas miers, tā harmonija, ko mums deva tas klosteris, tas bija tiešām tāds ārkārtīgs spēks, lai izturētu visu pārējo,” atzīst mūziķe.
Uzstāšanos Sīrijā Ilze uzskata par ļoti vērtīgu dzīves skolu – gan kā mūziķei, gan cilvēciski, jo tik skaidra uzreiz pēc brauciena kļuvusi vērtību skala.
“Atgriežoties mājās, es kaut kā savādāk skatos uz lietām. Tas, ka tev ir ģimene, tavi mīļotie cilvēki – tā ir ārkārtīgi liela vērtība, kuru tu it kā jau apzinies tāpat, bet šādi mirkļi tev varbūt lieku reizi liek pienākt klāt un noskūpstīt un samīļot, un būt vairāk kopā,” stāsta Kirsanova. “Var rasties jautājums – vai tiešām vajadzīgs tāds brauciens, lai to saprastu. Jā, bet tas laikam ir normāli, ka mēs tādā dzīves rutīnā vienkārši skrienam un darām un aizmirstam par to vissvarīgāko, kas ir.”
Režisors Jānis Pipars strādā pie uzfilmētā materiāla, kur Ilze Kirsanova redzama spēlējam vijoli pie dažādiem karā cietušiem Sīrijas kultūras objektiem. Filmu izmantos kā iespaidīgu fonu Ilzes solokoncertos, kas sāksies martā un paredzēti Briselē, Marseļā, Parīzē, Londonā, Berlīnē un plānots, ka arī vairākās Latvijas pilsētās.
Šis ceļojums bija iespējams, pateicoties vērtīgajai sadarbībai, kas tika izstrādāta ar ''Middle East Latvia Holding'' (MELH), kuru pārstāvēja Rūdolfs Brēmanis.
