Latviešu mūzikas albumu izlase no pagātnes, ko vērts noklausīties arī tagad

Esot mājās ilgāk, nekā tas ir ierasts, parādās laiks, kad notraukt putekļus no savas mūzikas albumu kolekcijas. Sarindot to alfabēta secībā un no jauna atklāt sev labi zināmus albumus. Iedvesmai piedāvājam izlasi par vērtīgiem albumiem, kurus izdevušas Latvijas grupas, kas vairs neeksistē.

Iespējams, mūziķi darbojas citā grupā vai stilistikā, bet tas jau ir kaut kas atšķirīgs. Dažādas stilistikas latviešu mūzikas albumus klausīšanai iesaka žurnālisti – Kaspars Zaviļeiskis, Sandris Vanzovičs, Mikus Solovejs, Aiga Leitholde un  Raivis Spalvēns.

Sandris Vanzovičs iesaka:

“Husqvarn” – “On The Road” (1992)

90. gadu sākumā ar dziesmām “Razor” un “Sacrifice” grupa “Husqvarn” (tolaik rakstīja tieši tā) atšķīra pilnīgi jaunu lappusi latvju rokmūzikā – tā saucās “thrash metal”. Abi minētie gabali grupas debijas kasetītē (vēlāk albums tika pārizdots CD versijā) gan nav iekļauti, bet tādas dziesmas kā “Dark Side”, “Last Scream”, “Death Is Reality” un “One The Road” (kopskaitā to te bija sešas) tolaik bija šī žanra klasika. Par klasiku jāuzskata arī šīs kasetes prezentācijas koncerts festivāla “Metal Revolution ‘92” ietvaros: tas notika Biķernieku sporta kompleksā un tikt uz pasākumu bez dūru cīņām ar Mežciema “urlām” bija teju neiespējamā misija.

“Remains” – “Kā mūžība” (1995)

Smagās mūzikas aprindās pazīstamā Jāņa Levita latviskā atbilde Čaka Šuldinera floridiešu grupai “Death” kasetes formātā – varbūt arī ne pati veiksmīgākā “death metal” žanra atrādīšana, toties pašapliecināšanās tam, ka “mēs taču arī varam tāpat kā viņi!”. No vēsturiskā viedokļa nozīmīgs darbs, lai gan diez ko bieži klausīts tas netiek – tas bija pārāk klasisks un “piefrizēts”.

“Skumju akmeņi” – “Pilns nāves vecums vientulībā” (1995)

Helēnas Kozlovas satriecošais un neatkārtojamais vokāls, Kaspara Pupas elegantā mūzika un Ivara Blūma depresīvie, bezcerību un iznīcību sludinošie dziesmu teksti – kaut kas tāds tolaik nebija dzirdēts. Klausoties šo kaseti (brīnums, ka tā vēl nečīkst), “Skumju akmeņu” mūzika joprojām uzdzen šermuļus. Labā nozīmē, protams.

“Fact” – “Fact” (1998)

Pat pēc diviem gadu desmitiem pirmais nopietnais Latvijas hiphopa albums ar tolaik knapi pilngadīgajiem Gustavu Buteli jeb Gustavo un Ģirtu Rozentālu jeb Ozolu redzamākajās lomās joprojām izklausās “pēc firmas” un aktuāli. “Fakti” deva iespēju kaut attāli un mazliet bērnišķīgi muzikālā jomā apjaust Amerikas elpu – lai cik tas stulbi neizklausītos, raugoties no šo laiku skatupunkta.

“F[ei]K” – “The Inevitable” (2002)

Uz to brīdi mūzikas pasaule bija pārņemta ar “Korn” agrīnajiem darbiem un “Limp Bizkit” slaveno albumu “Chocolate Starfish And The Hot Dog Flavored Water”, bet pie mums ņūmetāls joprojām bija bērna autiņos. Vernera Bitera, Anša Audera, Gusta Leimaņa un Mārtiņa Opmaņa “feiki” teicami aizpildīja šo nišu, turklāt pierādīja, ka šāda veida mūzikai ir vieta arī ārpus “underground” skatuves – šo albumu taču izdeva latvju mūzikas ierakstu flagmanis “Mikrofona ieraksti”.

Raivis Spalvēns iesaka:

“100.debija” – “Viss notiek” (1995)

Apaļus 25 gadus nebiju klausījies “100.debijas” albumu “Viss notiek”, bet pēdējā laikā šur tur izskanēja apvienības vārds un dziesmas “Man dimantu nav” fragments, tāpēc nesen nolēmu albumu noklausīties un attapos pagātnē - laikā, kad šīs grupas mūzika būtībā definēja to, ka es esmu tīnis. Tolaik šo dziesmu teksti šķita kaut kas unikāls un svarīgs, ko nevaru apgalvot tagad, tomēr muzikālā dinamika un atsperīgais ritmiskums albumu “Viss notiek” vedina uzlūkot kā joprojām aktuālu. Albums “Viss notiek” ir pārpilns klasiskas deju mūzikas, kam joprojām ir potenciāls “noraut jumtu” jebkurā ballītē. Tagad, tāpat kā pirms 25 gadiem, “100.debijas” mūzika pauž brīvību un prieku – šīm vērtībām nav noilguma!

Mikus Solovejs iesaka:

“Tramplīni” – “Planētas” (1998)    

Runājot par šobrīd vairs neeksistējošām un nenovērtētām grupām, varu minēt grupu "Tramplīni", kuru tālajā 90. gadu vidū dibināja Jānis Birznieks. Tā ir grupa, kura darbojusies klusi, nemanāmi, bet pamatīgi. Varētu pat teikt, ka "Tramplīni" ir viena no nozīmīgākajām un oriģinālākajām latviešu indie mūzikas grupām. Šķiet, ka grupai ir bijuši daudzi sastāvi, taču, tieši pateicoties Jānim Birzniekam, tā caur gadiem ir saglabājusi vienotu un atpazīstamu rokrakstu.

Viens no latviešu alternatīvās mūzikas deviņdesmito gadu skaistākajiem ierakstiem ir "Tramplīnu" albums "Planētas" (1998). Arī vēlāk "Tramplīni" ir izdevuši skaistus albumus, kas līdz galam nav novērtēti - "Hallo, mazie" (2006), "Ziepju trauks" (2008), "Švīkas" ( 2011).

"Tramplīnu" unikalitāti rada īpatnēja deviņdesmito gadu mūzikas "shoegaze" intonācija, kurā ieskanas kristiešu slavēšanas mūzikas vibrācijas. Tas ir tāds īpatnējs indie mūzikas brīvības un kristiešu bērnišķības, pat zināma naivuma sakausējums. Man liekas, "Tramplīnus" raksturo tik reti latviešu indie mūzikā piedzīvotā līdzjūtība pret cilvēku – bez ironijas pozas, sadomātas bravūras vai arī sevis žēlošanas. Nav arī liekas pārgudrības – "Tramplīni" mazo un sirsnīgo cilvēku paceļ tādos kā kosmiskos mērogos, un šī, brīžiem neveiklā cilvēka dzīve, varbūt nav svarīga apkārtējiem, bet ir svarīga kādam, kurš šo visu vēro no citas, varētu pat teikt – bezgalīgas telpas. Ļoti unikāla, gaisīga, skaista mūzika. Ļoti skaista grupa – "Tramplīni"!

Aiga Leitholde iesaka:

“Aparāts” – “Zzz” (2002)

Grupa “Aparāts” tika nodibināta 2000. gadā, grupas līderim dānim Pēterim Helmam studējot Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. “Zzz” ierakstā piedalījušies tādi mūziķi kā Pēteris Sadovņikovs, Mareks Auziņš, Rihards Fedotovs, Santa Petersone un Ilga Grinpuka. “Aparāts” ir muzikāli daudzveidīga grupa, gluži kā tāds mūzikas aparāts (“jukebox”), kas it kā nejauši izmet roku, panku, un fanku. Bet “Aparāts” dziesmu teksti sprakšķ no radošuma, bērnišķīgas nepiespiestības un draiskulīga humora. Ieraksta formā “Zzz” tika pārdots stilīgā metāla kārbā. Man pašai ir kasete, kas manā ierakstu kolekcijā jau ir iemantojusi relikvijas statusu.

“Hospitāļu iela” – “Pilnmēness” (2004)

Grupas “Hospitāļu iela” debijas albums “Pilnmēness” toreiz iepazīstināja klausītājus ar iepriekš nedzirdētu veidu, kādā var skanēt dziesmas latviešu valodā. Tas vairs nebija tikai pants, piedziedājums, pants – dziesmas bija asprātīgs stāsts ar intrigu, kas raisīja jautājumus. Piemēram, “Sinepes (par Raimi)” – kāpēc Raimis vairs nebūs laimīgs? Turklāt – “Hospitāļu iela”  parādīja arī to, cik labi regeja muzikālā stilistika var draudzēties ar latviešu valodu, latviešu mūziku. Un arī tagad, laikam ejot un tendencēm mainoties, šīs dziesmas ir stāsti, kuri ikreiz spēj atklāties no jauna.

 

“Mofo” – “Raķete” (2009)

Grupa “Mofo” kopā sanāca jau 2003. gadā – to veidoja Arnis Račinskis, Pēteris Lunde, Toms Ostroskis un katrā laikā cits ģitārists, veidojot nemainīgi spēcīgu koncertgrupu. “Raķete” ir grupas otrais un pēdējais albums, ierakstīts kopā ar ģitāristu Edgaru Rubeni. Ja iepriekš “Mofo” dziesmas bija britroka manierē ieturēti lipīgi radio hiti, tad albums “Raķete” bija vienots piedzīvojums – muzikāls pārdzīvojums. Tās ir mīlas dziesmas ar smalkiem, poētiskiem, personīgiem tekstiem, kas klausītāju izved caur visiem iemīlēšanas stāvokli raksturojošajiem posmiem līdz “nenotikušajam brīnumam”. Tieši personīgums ir iemesls, kādēļ šis albums man pašai ir viens no iecienītākajiem mūzikas albumiem vēl joprojām.

Kaspars Zaviļeiskis iesaka:

“R.A.P.” – “2” (2003)

Ņūmetāla uzvaras gājienā šā gadu tūkstoša sākumā Latvija kaunā nepalika. Mēs varējām likt pretī, piemēram, "F[ei]k", "HMP?" un "R.A.P.". Īpaši sapurinošs, nostrādāts un konceptuāls šķita pēdējo otrais albums. Tajā viss bija savās vietās – gan enerģija, gan amerikāņa Ādama Smita un mūsu pašu Ūdrīša rakstītie angliskie teksti, gan neaizstājamā trakā rūķa (tā bija pirmā asociācija, kas nāca prātā, redzot grupu koncertā,) Arta Dvarionas skanīgā un neticami spēcīgā balss.

Patīkami bija secināt, ka, ieliekot kolekcijā esošo albumu CD aparātā šodien, joprojām nav par ko kaunēties. Protams, ka mūsdienās to varētu producēt vēl sulīgāk, bet tam laikam un vietai "R.A.P." piedāvātais "divnieks" bija pats tas – kulaks uz acs jaunajam milēniumam un latviska sajūta modernā rokmūzikā, kas īpaši izpaudās arī bonusā pievienotajās trīs dziesmās ar latviešu tekstiem. Garšīga nostalģija.

 

 

Bagātīgu mūzikas vācelīti ir sagatavojis žurnālists Uldis Rudaks savā raidījumā ''Radio'Naba" – “Zibens pa dibenu”:

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti