Lancmanis: Eduarda Rozenštrauha koncerts Rundāles pilī parādījis tautas dvēseles tieksmi uz brīvību

Veidojot filmu par Eduardu Rozenštrauhu, LTV filmēšanas grupa viesojās pie Rundāles pils direktora Imanta Lancmaņa, kurš pirms trīsdesmit gadiem uzņēma Rozenštrauha koncertu pilī.

Imants Lancmanis uzskata – Eduarda Rozenštrauha koncerts Rundāles pils pagalmā 1988.gada 13.jūlijā bija kaut kas neaprakstāms. Rundāles pilī nekas tāds nav noticis un diez vai kādreiz vēl notikšot.

“Mēs labi zinām tā laika lielās manifestācijas, un zinām to, kas bija krastmalā un Mežaparkā, bet tās bija īstās politiskās manifestācijas," stāsta Lancmanis. “Šeit bija drīzāk, es teiktu, mistērija. Rozenštrauhs, protams, tas bija simbols, un tajā karstajā dienā, kad viņš tur gatavojās iznākt uz tām kāpnēm, cilvēki plūda – nevis tā kā nāk uz koncertu, bet notika tā kā tiekšanās uz sauli, kaut kāda dīvaina masu pievilkšanās, kaut kāds magnētisms. Nerunāsim nemaz par to, ka šeit viss bija pilns ar cilvēkiem, cilvēks pie cilvēka, tas pagalms viss bija pilns.”

Tolaik koncerta klausītāji pat esot atraduši vietas uz palodzes un karinājuši kājas ārā pa otrā stāva logiem.

“Un tas vēl nav nekas, bet iedomājaties, ka piecus kilometrus no šejienes cilvēki plūda, koncerts bija sācies, un visi instinktīvi nāca šajā virzienā un pat zināja, ka viņi neatnāks, bet viņi tiecās. Tas bija brīnums, karstajā jūlija saulē deg kaut kādas kaislības, kaut kādas emocijas, kaut kāds neprāts,” atceras Lancmanis.

Rundāles pils direktors uzskata, ka šāda veida izvirdums nebūs vairs nekad, jo tolaik kopā savijusies mūzika, nostalģija, cerības un protests, veidojot ļoti cildenu un ļoti skaistu “masu neprātu”.

“Tā elektrība bija tik ārkārtīgi liela šeit, ka es, atzīšos, aizgāju uz savu kabinetu un desmit minūtes pasēdēju. Jutu, ka pats es iekšēji vāros, ka nevaru izturēt šo lādiņu, to spēku,” neslēpj Lancmanis.

“Mēs jau dzīvojām līdzi visam, kas bija Latvijā. Bijām ļoti enerģiski, bijām Rīgas manifestāciju dalībnieki. Un mums tas likās brīnišķīgi, ka mūsu pils iegūs kaut kādu, vēl kādu mistisku auru un mistisku lomu, un tā arī tas ir – visam tam, kas mūsu pilī ir skaists un jauks, tad tam nāk līdz kāda notikuma atspulgs, kas mūs pavadīs vienmēr,” ir pārliecināts Rundāles pils direktors. “Es atkārtoju, šāds koncerts, kas būtībā nav koncerts, bet tāda  tautas dvēseles tieksme uz brīvību, tas ir neatkārtojami.”

Lancmanis “Zilo lakatiņu” esot zinājis jau kopš bērnības, jo mājās to dziedājis viņa tēvs: “Es uzskatu, ka tur ir iekšā... Rozenštrauham izdevās uztvert kaut kādu ļoti skaistu noti. Mēs sakām “šlāgeris”, ar to domājam kaut ko tādu vienkāršu, bet, nē, arī tāda veida mūzikā var ielikt ļoti daudz tēlainības, un tas viss tik labi saplūst kopā ar tekstu, un tur fonā visi iedomājas tādu kara laika traģismu un leģionāra traģismu, un vēl paša Rozenštrauha likteni.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti