Diena sākusies

Pats svarīgākais ir godīgums. Saruna ar režisoru Mārtiņu Eihi un aktieri Meinardu Liepiņu

Diena sākusies

Rihards Dubra: Man ļoti, ļoti gribētos ar savu mūziku radīt jaunu pasauli, kurā nav melu

Laiks apstājies mūžībā pēc augšāmcelšanās. Reiņa Zariņa pavasara pulss

Laiks apstājies mūžībā pēc augšāmcelšanās. Saruna ar pianistu Reini Zariņu

"Domāju, tas ir nenovēršami, ka lietas tagad uztveram saasinātāk un spilgtāk. Nav viegli par to runāt, bet tas šķiet tā ļoti zīmīgi – gan spēlēt šo mūziku, gan arī to dzirdēt šādā laikā, kādā tagad dzīvojam, atceroties, ka darbs tapa, Mesiānam esot aizvestam projām no savām mājām, uz savas valsts pašas, pašas robežas – karagūstekņu nometnē Hitlera valdīšanas laikā," pianists Reinis Zariņš stāsta par Olivjē Mesiāna pasaulslaveno opusu "Kvartets laika galam", ko Zariņš kopā ar "Trio Palladio" kolēģēm Evu Binderi un Kristīni Blaumani, kā arī klarnetistu Antonu Dresleru atskaņos 18. aprīlī Dzintaru koncertzālē.

Bet 22. aprīlī Cēsīs skanēs koncerts "Pavasara pulss", kurā tiks vaļā vērts Reiņa Zariņa jaunākais albums ar Pētera Vaska, Artura Maskata un Andreja Selicka opusiem. Klātesošs abos koncertos būs Ukrainas kamerorķestis "Kijivas solisti". 

Liene Jakovļeva: Pieņemu, ka šī Klusā nedēļa dvēseliski un iekšēji tev ir klusa un sevi sakārtot mēģinoša, tomēr darbīga, jo tava spēlētā mūzika neklusē. Otrajās Lieldienās Dzintaros skanēs Mesiāna "Kvartets laika galam", un man ļoti patīk, kā tu savā feisbuka kontā esi par to ierakstījis. "Laiks – daudzslāņains, savērpts, saskaldīts, atpakaļ sašūts. Un apstājies mūžībā pēc augšāmcelšanās." Vai Mesiāna kvartets, ko atskaņosi kopā ar savām "Trio Palladio" kolēģēm Evu Binderi un Kristīni Blaumani, kā arī klarnetistu Antonu Dresleru, šoreiz izskanēs citādāk nekā, piemēram, 2018. gadā, kad jūs to spēlējāt Cēsīs?

Reinis Zariņš: Domāju, tas ir nenovēršami, ka lietas tagad uztveram saasinātāk un spilgtāk. Nav viegli par to runāt, bet tas šķiet tā ļoti zīmīgi – gan spēlēt šo mūziku, gan arī to dzirdēt šādā laikā, kādā tagad dzīvojam, atceroties, ka darbs tapa, Mesiānam esot aizvestam projām no savām mājām, uz savas valsts pašas, pašas robežas – karagūstekņu nometnē Hitlera valdīšanas laikā. Tādos apstākļos tapa šī mūzika… Tās iedvesmas avots bija Jāņa Atklāsmes grāmatas fragments, kas vēsta par visas vēstures noslēgšanos, par laika beigām.

Tāpēc arī feisbukā ierakstīju par to, ka principā šajā mūzikā iemiesots laiks – kāds tas varētu būt, ja zaudētu savu mums ierasto dimensiju un ritmisko plūdumu. Kāds tas būtu, ja tas būtu samezglojies, sačervelējies, sabiris un vispār apstājies mūžībā...

Mesiānam šis ir pirmais tāds eksperiments – vēlāk viņš daudzkārt šādā virzienā skatījās, un tā ir viena no lietām, kas mani ļoti fascinē viņa mūzikā.

Un pilnīgi neticami šķiet, ka pirmatskaņojums noticis turpat kara gūstekņu nometnē, zem klajas debess, un instrumentālo sastāvu esot noteikusi realitāte – tobrīd pieejamie mūziķi no ieslodzīto biedru vidus. Tas liekas tik apokaliptiski šajā laikā, kad arī mēs redzam, kā mūziķi spēlē uz ielām pie sagruvušajiem namiem Ukrainas šausmīgajā šodienā...  Vai vari mazliet pastāstīt par jūsu trio sadarbību ar Antonu Dresleru? Tā nebūs pirmā.

Antonu pirms mūsu iepriekšējās sadarbības Cēsīs personīgi nepazinu, bet manas kolēģes gan. Lai gan Antons pamatā uzturas Itālijā, viņš ir daudzu mūziķu iemīļots sadarbības partneris, un tas vienkārši ir skaisti, ka viņš nolēmis atbraukt pie mums šajā laikā, kas nebūt nav vienkāršs, un spēlēt šo īpašo mūziku, ko mēs kopīgi jau esam atskaņojuši. Ar viņu jūtamies kā tuvi draugi, lai gan tīri fiziski neesam tik bieži tikušies. Tomēr mūsu saprašanās ir mirklīga un dod ļoti lielu prieku mums visiem.

Simboliski ir arī tas, ka koncertā Dzintaros līdzās "Trio Palladio" un Antonam Dresleram būs arī kamerorķestris "Kijivas solisti" – tāpat kā tavā solokoncertā, kas 22. aprīlī skanēs Cēsīs. Būsit tādām ciešām muzikālām saitēm saistīti.

Jā, kaut simboliski, mēs tiksimies ar "Kijivas solistiem" uz skatuves pirmdien, Otrajās Lieldienās. Un mums ir prieks, ka šis koncerts būs pirmā iespēja iepazīstināt Latvijas publiku ar šo brīnišķīgo, drosmīgo ansambli.

Šie drosmīgie cilvēki spēlēs arī otrdien Rīgā, un tad jau arī koncertā Cēsīs. Šodien, 16. aprīlī, ir Pētera Vaska dzimšanas diena. Droši vien, ka tu arī viņu gribētu publiski pasveicināt šodien? 

Šobrīd klausītājus varu pat pasveicināt no Pētera, jo šorīt jau esmu paspējis ar viņu kopā pabrokastot! (smejas) 

Vai pārrunājāt arī piektdienas vakara koncerta programmu? Tajā satiksies gan šīsdienas jubilāra, gan Artura Maskata, gan Andreja Selicka darbi. Un, kā noprotu, tie satiksies arī tavā jaunajā albumā, kas tieši šajā dienā jau būs pieejams?

Mūsu jubilārs Pēteris pirms gada programmā ar Latvijas Radio kori, kur arī man bija tas gods piedalīties, par saviem tuvākajiem gara brāļiem latviešu mūzikā nosauca Arturu Maskatu un Andreju Selicki. Tas notika manā klātbūtnē, kad mēs dzirdējām pirmo reizi tieši tādā veidā, un tad man radās doma, ka varu izveidot pats savu programmu, kurā būtu iekļauta šo "triju brāļu" mūzika. Tā tas būs 22. aprīļa programmā – ka līdzās reti dzirdētiem, sen rakstītiem Vaska un Selicka darbiem esmu licis arī divus viņu tikko uzrakstītus jaundarbus, kas tapuši pēc mana lūguma. Un šiem diviem pāriem pa vidu būs Artura Maskata sen solītās, bet tik tikko pabeigtās Noktirnes. Ir pašlaik trīs, varbūt būs ar laiku vēl – Arturs saka, ka viņam patīkot tāda forma. Un būtībā viss koncerts būs pilnīgi jauna mūzika! Un divi no šiem trim jaundarbiem ietver sava veida veltījumu ukraiņu tautai! Tas nebija plānots, bet tas vienkārši tā ir izveidojies, jo šie darbi ir tikko rakstīti – pēdējā mēneša laikā noslēgti. Un līdz ar to – tā kā koncerta otrajā daļā uzstājas arī "Kijivas solisti", lai gan neplānoti, starp koncerta daļām izveidojies šāds skaists tilts.

Vai Pēteris Vasks, darinot "Dzeguzes balsi", atkal iedvesmojies no Latvijas dabas un putnu balsīm?

Jā, šis darbs ir tapis jau pirms gada, pandēmijas laikā, un, kā Pēteris stāsta, šis viņam ir ļoti personisks darbs. To gan var teikt par visiem viņa darbiem. Tam ir divi nosaukumi, "Dzeguzes balss. Pavasara elēģija". Tāds vārdu salikums – ka ir pavasaris, kad viss mostas, bet tomēr – arī elēģija.

Un tas pavasara pulss klauvēs cauri visai programmai, jo tāds ir arī šī koncerta nosaukums. Albumu klajā laidis mūzikas nams "Ondine". Vai esi jau turējis šo albumu savās rokās? 

Jā, šie albumi ir vakar atnākuši līdzi manām rokām tīri fiziski. Var paņemt rokās, apskatīt, izšķirstīt, izlasīt bukletiņu. Tāpēc es arī gribēju šorīt no rīta Pēterim pašam aizvest pirmās kopijas. Bet oficiāli disks tiks atvērts tikai 6. maijā. Taču tiem, kuri gribēs un varēs būt klāt 22. aprīļa koncertā, tās kopijas, kas ir manā rīcībā – aptuveni četrdesmit – būs pieejamas.

Kas tad īsti šajā diskā ir iemūžināts?

Albuma centrālā ass ir Pētera Vaska monumentālie "Gadalaiki" – klavierdarbu cikls, kas tapis trīsdesmit, četrdesmit gadu laikā. Bet kā gadalaiki – tāds kā dzīves loks – ir viss šis albums, jo tajā ir ne vien "Gadalaiki", bet arī Pētera pats pirmais publicētais skaņdarbs, kura nosaukums ir vienkārši "Cikls". Tas ir reti kad dzirdēts, jo tam pagaidām nav bijis neviena komerciāla ieraksta – tikai koncertos kāds mūziķis to paretam ir spēlējis. Savukārt noslēgumā ir tikko tapusī "Dzeguzes balss" – kā tāds liels loks pār visu Pētera dzīvi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt