Laikmetīgs un svaigs sākums. Festivāla «LNSO vasarnīca» dienasgrāmata

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Jau astoto vasaru kādu augusta nedēļas nogali vadīt ārpus Lielās ģilde telpām dodas Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, aicinot līdzi arī savus klausītājus. Šogad jau otro reizi (iepriekš pirms diviem gadiem) LNSO festivāls "Vasarnīca" atceļojis uz Ventspili, kur ilgs līdz svētdienai.

Dodoties uz pirmo koncertu, pārdomāju klasiskās mūzikas festivālu situāciju pie mums un citviet. Pēc tradicionālas piegrieztnes ir veidoti daudzi prestiži festivāli – Zalcburgā un Lucernā, Verbjē un Eksprovansā, Baireitā un daudz kur citur ik gadu sabrauc izmeklēta publika, lai klausītos augstākā līmeņa zvaigznes. Arī viens Latvijā notiekošs festivāls īsu brīdi bija šajā sarakstā – "Rīga Jūrmala". Taču, kad tas pēc 24. februāra notikumiem atcēla savu šī gada programmu (daudziem zināmu, bet skaļi neapspriestu iemeslu dēļ), šāda formāta festivālu ar Eiropas un pasaules labāko orķestru, diriģentu un solistu piedalīšanos mums vairs nav.

Tas gan nenozīmē, ka klasiskās mūzikas piekritējiem nebūtu iespēju piedzīvot festivāla atmosfēru ar muzikālu notikumu intensitāti – otro gadu Dienvidkurzemi apceļo "Rimbenieks", 25. reizi dievnamus pieskandina Starptautiskais garīgās mūzikas festivāls, šovasar izskanējis arī Jūrmalas festivāls un Opermūzikas svētki Siguldā, tāpat savu ceļu turpina Inese Galante, vairāki ērģeļmūzikas festivāli un vēl, un vēl – pie tādas kultūras dzīves pārbagātības, kas atgriezusies pēc pandēmijas klusuma un ierobežojumiem, uzskaitīt visu nebūs manos spēkos.

Protams, klasiskās mūzikas festivāls nav nekāds "Positivus" vai "Summer sound" – apmeklētāji neguļ telšu pilsētiņā, nedrūzmējas ap skatuvēm, nedzied līdzi savai mīļākajai mūzikai, koncerti un ballītes nav līdz rīta gaismai utt. Atšķirību ir daudz, tomēr ir arī kas līdzīgs – kā vieni, tā otri grib iegūt festivāla sajūtu, vai tā būtu lielāka brīvība kā ikdienā, vai citādi veidotas programmas, kāds gaida muzikālus eksperimentus, kāds neierastākus apstākļus. Katram savs, bet vasaru baudīt un kultūru piedzīvot vēlas visi neatkarīgi no žanra. Un festivāls, kas noteiktā laika posmā sakoncentrē īpašus notikumus, dažādu mūziku un labus mūziķus, ir atbilstošs formāts – un arī te žanrs nav svarīgs.

Kur šajā notikumu jūklī sev vietu atradis LNSO? Vasarnīcā – par rezidences vietu izvēloties kādu no reģionālajām koncertzālēm, veidojot muzikāli daudzveidīgu, gana piesātinātu nedēļas nogali, kur padomāts arī par programmu bērniem un jauniešiem. Astoņu gadu laikā, viesojoties arī Cēsīs un Rēzeknē, LNSO izstrādājis savu festivāla ideju, kas tomēr palikusi elastīga un pārmainīties spējīga. Un dažas transformācijas šogad patiesi ir.

Reiha "Tuksneša mūzika" un LNSO. Šāds nosaukums dots pirmajam koncertam Lielajā zālē. Vēl tur izskanēs Skrjabina "Prometejs" sestdien un vokāli simfoniskā mūzika svētdien, bet iesākumā klausītāji tika aicināti vasarnīcā, kas nav nekāda vienkārša būdiņa ar mazu virtuvi un pāris gultiņām. Šī vasarnīca drīzāk bija arhitektoniski moderna ēka, kur iekšā kondicionēts gaiss, minimālistisks interjers un kāds no 20. gadsimta klasiķu darbiem pie sienas. Vasarnīcas, protams, ir dažādas, bet šī smalkā versija laikam tika nedaudz nobiedējusi garāmnācējus, jo viesu nebija pārlieku daudz. Turpmāk ziniet, ka baidīties nav par ko, un apskaudiet tos, kas piektdienas vakarā bija zālē klātesoši, jo pavisam vienkārši – minimālisms ievelk.

Šogad LNSO izvēlējies konceptu teju katrā festivāla koncertā apvienot kamermūziku ar simfonisko vērienu. Tas izrādās ļoti iederīgi tieši festivālā – rodas sajūta, ka piedzīvo it kā divus koncertus, vai arī vienā vakarā apkopots labākais no divām programmām. Un festivāli jau ir tieši par to – par kaut ko labu, kas ir daudz (vai vismaz vairāk kā ikdienā). 

Pirmajā daļā tātad kamermūzika divu solistu sniegumā – Santas Ratnieces un Ģērģa Ligeti mūzika pianista Riharda Plešanova pārziņā, bet Lučāno Berio darbu iestudējis obojists Egils Upatnieks. Abi divi ir gana labi pazīstami ar laikmetīgo mūziku, kas pieprasa no atskaņotāja ne vien tehnisko lietpratību, bet arī skaidru vīziju un ideju, ko mūzikā ieraudzīt un aiznest līdz klausītājam. Ratnieces šūnveidīgās kaskādes darbā "Muqarnas" Rihards Plešanovs atklāj pacietīgi un pakāpeniski, klavieru augšējā reģistra ņirbuļojošo mirdzumu izskandinot pa Lielās zāles stūriem, it kā nedaudz uzšļakstot no tā katram klausītājam.

Kaskādēm paplašinoties, Rihards tās iezīmē grodākas, mirdzumu nomainot pret sazemētu pamatīgumu.

Ratnieces mūzikā pianists atklāj savu stāstnieka spēju, savukārt Ligeti trīs etīdēs (nr. 3, nr. 13 un nr. 15) dzirdama viņa pārliecinošā tehnika, kas šī modernista darbos rada izaicinājumus atskaņotājiem.

Arī vēl nedēļas sākumā "BBC Proms" festivālā ar kvintetu "Carion" debitējošais Egils Upatnieks LNSO Vasarnīcā izvēlējies iet nepavisam ne vieglu ceļu un atskaņot Berio Sekvenci obojai. Šīs itāļu modernista sekvences ir kā vingrinājumi un mēģinājumi atklāt katra instrumenta dažādās iespējas un to, kas varbūt nemaz nav iespējams. Bet Egila spēle iespējamu dara daudz ko, un pēc atskaņojuma liekas, ka klausītājs no iedziļināšanās Berio komplicētajā skaņurakstā noguris vairāk, nekā mūziķis, to šķetinot. 

Un tad arī vakara otrā daļa, kas uz skatuves pulcina LNSO mūziķus un Latvijas Radio kora dziedātājus, lai simfoniskajā žanrā festivālu atklātu ar Stīva Reiha "Tuksneša mūziku". Man vēl spilgtā atmiņā palicis, kā iepriekš Ventspilī Gunta Kuzmas vadībā LNSO atskaņoja Filipa Glāsa 11. simfoniju – viņa interpretācija pārņēma ar savu pārliecību un skaidrību, viņš aizrāva sev līdzi kā mūziķus, tā klausītājus. Un, lai arī mani personīgi Reiha darbs vakar uzrunāja ne tik spilgti kā toreiz Glāss, tas nemazina Kuzmas talantu atklāt minimālisma mūzikas burvību.

Daudz skanošās augšējās frekvences, šķiet, pavisam fizioloģiski iedarbojas uz klausītāju maņām, ievelkot tādā kā transā un atslēdzot kaut ko, kas atbildīgs par laika izjūtu un orientēšanos tajā.

Jūtams, ka mūziķiem, jo īpaši sitaminstrumentālistiem šis darbs nebūt nav viegls – ostinētas frāzes vienā brīdī kļūst burtiskā nozīmē sāpīgas, taču mākslinieku kolektīvs Reiha tuksnesim izbrauc cauri ar spītu un nepadošanos.

Un vietā būs izcelt arī pašu diriģentu – koncerts nostiprināja manī domu, ka Guntis Kuzma ar 20. un 21. gadsimta darbiem tiek galā ar apbrīnojamu vieglumu, ir jūtams, ka viņu pašu pavisam tieši uzrunā šī mūzika, tāpēc arī interpretācijas vedas no rokas. Kaut kur vīd līdzība ar Normundu Šnē – viņa vadībā Reiha "Tuksneša mūzika" Latvijā izskanēja 2000. gadā, pateicoties viņa entuziasmam Latvijā atskaņotas vēl vairākas modernās mūzikas pērles. Un tagad rādās, ka viņam piepulcējas Guntis Kuzma, no kura, domāju, sagaidīsim vēl ne vienu vien pārsteigumu. Gribas cerēt, ka arī Liepājas Simfoniskajā orķestrī, kas no nākamās sezonas ir Gunta mākslinieciskajā pārziņā, ienāks šī nots, dodot iespēju klausītājiem ne tikai ieslīgt romantisma mūzikas stingrajās važās, bet arī vairāk piedzīvot ko šādu. Nav šaubu, ka Liepājas koncertzāle tam piemērota. Šādi atskaņojumi atsvaidzina, tāpēc gribētos tos vairāk gan paša LNSO, gan citu lielo orķestru repertuārā. 

Ar svaigumu festivāls iesācies, šodiena rādīs, uz kādas nots tas turpināsies, piedāvājot dejas izrādi jauniešiem, simfoniskās mūzikas vakaru un neakadēmisku noslēgumu.

KONTEKSTS:

No 19. līdz 21. augustam Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) mūzikas festivāls "LNSO vasarnīca 2022" atgriežas Ventspilī, koncertzālē "Latvija". Festivāla īpašie viesi būs kanādiešu operdīva Emīlija D’Andželo un pasaulē pieprasītais pianists Andrejs Korobeiņikovs, kā arī par popmūzikas princi dēvētais Šons Nikolass Sevidžs. Dalībnieku vidū būs arī obojists Egils Upatnieks, pianists Rihards Plešanovs un Latvijas Radio kora grupa. Koncertus diriģēs Andris Poga, Guntis Kuzma un Ainārs Rubiķis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti