Sadaļas Sadaļas

Laika faktors. Saruna ar komponistu Kristu Auznieku

“Man kā komponistam nākotne vienmēr ir klātesoša, jo es strādāju apmēram gadu uz priekšu. Viss, ko es rakstu, tas nenotiks tagad, rīt, parīt. Tas notiks pēc ilgāka laika,” saka Ņujorkā dzīvojošais latviešu komponists Krists Auznieks.

Vizuālie mākslinieki Krista un Reinis Dzudzilo kopā ar komponistu Kristu Auznieku radījuši laikmetīgo kameroperu “Tagadne”, kuru 14. un 15. augustā demonstrē kultūrvietas “Hanzas Perons” skatuves mākslas notikumu sērijā “Pārmija”. Sarunā ar Auznieku pieskaramies tagadnei un laika plūdumam tā visplašākajā izpratnē.

Aiga Leitholde: Kā tev šķiet, vai mūsdienās doma tiek līdzi tehnoloģiju attīstībai? Domāšana, manuprāt, ir lēns process, kuru mēs mīlam sasteigt un izdarīt pārsteidzīgus secinājumus, un tas attiecas uz mūsu saziņu, mākslām un pasauli kopumā. Šķiet, tehnoloģijas to visu tik pastiprina

Krists Auznieks: Manuprāt, tām nav jāsacenšas. Domāšana un tehnoloģijas strādā atšķirīgos veidos un ir radītas diviem atšķirīgiem uzdevumiem. Doma vienmēr ir lēna, precīza, rūpīga. Tā prasa piepūli. Un tad ir otra cilvēka daļa, kas ir slinkums, un tā arī ir ļoti vajadzīga īpašība –ja kaut ko var izdarīt ātri, to izdarīt ātri. Man ārkārtīgi riebjas birokrātija. Manuprāt, tas ir viss neefektīvākais veids, kā lietot manu un arī citu cilvēku laiku. Un šajā gadījumā tehnoloģija mums palīdz samazināt patērētā laiku un ļauj iegūt laiku. Es varētu nosaukt desmit, divdesmit iekārtas, kas manu dzīvi ikdienā padara daudz vieglāku. Sākot ar datoru un to, ka varu neiet uz tikšanām klātienē. Es varu pierakstīt notis datorā un nokopēt fragmentus, kurus citādāk man nāktos rakstīt ar roku, un citas labas lietas.

Ja mēs gribam būt brīvi savā laikā, mēs izvēlamies lietot tehnoloģijas. Bet citkārt, ja mēs par to nedomājam, tehnoloģija var pārņemt mūsu pasauli. Kā mēs zinām – sociālie mediji ir būvēti tādā veidā, lai tev šo uzmanību zagtu. Ja mēs tam pakļaujamies un ļaujamies, lai sociālie mediji mūsu smadzeņu tīkliem dod "apbalvojumu", tad tā kļūst par narkotiku. Un narkomānija nav nekas vēlams arī šajā jomā.

Atbildot uz jautājumu, manuprāt, domai nav jātiek līdzi tehnoloģijai.

Tehnoloģija nekad nebūs cilvēka domas līmenī. Vienalga, cik tā būs kvalitatīva, tā būs imitācija. Tas primārais impulss nāk no cilvēka. Līdz ar to es nesatraucos par tehnoloģiju varu, bet gan par to, ka mēs bez apziņas, neapzināti atļaujam tehnoloģijām kontrolēt mūsu dzīvi.

Laikmetīgā kameropera "Tagadne (Time Present)"

Interneta, sociālo mediju, piedāvājumi ir ļoti uzmācīgi un padara cilvēku slinkāku arī domāšanā. Tas, manuprāt, ietekmē arī to, kā mēs uztveram mūziku. Es pieņemu, ka tava mūzika arī nav paredzēta patērētājiem.

Mana mūzika ir domāta visiem, bet tā nav rakstīta ar domu, lai es klausītājiem katru mirkli dotu apmierinājumu. Izšķirt, vai kaut kas ir domāts patērētajiem vai nē, nebūtu pareizs virziens. Šķiet, būtu jādomā tā, ka ļoti daudz mūzikas ir radītas ar mērķi, lai dotu maksimālu baudu jebkurā mirklī. Tā nav problēma, un tajā slēpjas māksla. Tā ir prasme šādi rakstīt mūziku!

Tajā pašā laikā uz to, kas tev dod nebeidzamu baudu, vajadzētu skatīties arī nedaudz skeptiski, jo tas tevi iedrošina nedomāt.

Tas tevi iedrošina aizmirsties, ieiet neapzināšanas pasaulē. Un viss, ko es daru, ir pret to. Mani kā komponistu, domājošu cilvēku interesē tas, lai cilvēkiem būtu lielāka apzināšanās. Protams, ir brīži arī manos darbos, kur es gribu cilvēkus apbalvot par to, ka viņi ir piepūlējušies. Man šķiet, ka arī klausītāju apbalvošana ir svarīgs elements, ko bieži vien 20 gadsimta komponisti, modernisti Rietumeiropā, iespējams, aizmirst vai viņiem ir cita nostāja šajā jautājumā, un es to saprotu. Bet mani interesē gan ņemt no cilvēka, gan dot atpakaļ. Ja es esmu paņēmis viņa laiku, licis viņam apstāties un padomāt, un tiešām iedziļināties, tad kaut kādā brīdī es zinu, ka es gribu viņu par to apbalvot. Dot kaut ko tādu, kas šo apli piepilda un noslēdz.

Šādi tu komunicē ar klausītāju.

Jā, noteikti! Domāju, ka vienmēr jāatceras, ka konteksts ir viss. Jo cilvēki ir zinošāki, domājošāki, pieredzējušāki, jo tu vari tās robežas paplašināt. Apzināties, kāda ir tā brīža publika, cik daudz viņa zina, nevis rakstīt specifiskai publikai, bet ņemt vērā to, kādā ērā, laikā un vietā mēs dzīvojam, un strādāt ar to. Nevis noslēgties istabā un sacīt – nē, es esmu ģeniāls un rakstu to, ko gribu, un ja neviens to neklausās, tam nav nozīmes. Man šķiet, ka tas nav piepildoši tev pašam. Esot cilvēks tu taču gribi runāt ar citiem cilvēkiem.

Laikmetīgā kameropera "Tagadne (Time Present)"

Kā tev šķiet, vai šobrīd nav informācijas pārprodukcija tieši mākslas piedāvājumu ziņā?

Jā, bet es to neredzu kā kaut ko sliktu, tāpēc visdrīzāk nelietotu vārdu “pārprodukcija”. Vienkārši ir ļoti daudz lietu gan mākslā, gan jebkurā citā laukā. Tas nozīmē, ka mums ir vajadzīgi vēl asāki kritiskās domāšanas rīki, lai mēs šo laiku, kas mums uz zemes ir dots (un tas ir diezgan īss), varētu izmantot jēdzīgi.

Ir tik viegli iekrist straumē un darīt kaut ko, kas ir inerces vadīts – savas pagātnes, vietas un valsts inerces vadīts.

Protams, ir cilvēki, kas daudzos līmeņos nespēj izdarīt nekādas izvēles, bet tomēr katram cilvēkam ir līmeņi, kuros viņi var savu individuālo gribu realizēt. Apzināties, kas ir tās lietas, kas tev kaut ko liek darīt no ārpuses, kas ir tās lietas, ko tu pats esi izvēlējies, un to ir pagrūti saprast. Tiklīdz tu sāc par to domāt, tu ej atpakaļ pagātnē un meklē, piemēram, no kurienes tevī ir vēlme gūt sasniegumus? Kas ir šie sasniegumi? Kāpēc pastāv šī vajadzība, sasniegt vairāk? Tā var būt nepietiekama mīlestība, vai arī kompensācija par kaut ko citu, kas tevī iztrūkst. Kad mēs to apzināmies, tajā brīdī parādās izvēle – palikt turpat vai no tā atbrīvoties. Un šādos brīžos cilvēks var pieņemt lēmumus, kas ir saskaņā ar viņa būtību, nevis tās ir reakcijas. Gan tehnoloģija, gan informācija ir neitrāli lielumi. Viss ir atkarīgs no tā, kādiem mērķiem šie abi fenomeni tiek lietoti.

Jā, pretstati, tādi kā labais-ļaunais, savējais-ienaidnieks un tā tālāk tiek lietoti varas realizēšanai konkrētā uzdevumā. Bet izejas punkts visam ir neitrāls.

Es neesmu pārliecināts, ka viss ir neitrāls. Es varbūt neietu tik tālu, neesmu absolūts relatīvists. Es domāju, ka ļoti daudz lietām, par kurām mēs domājam absolūtās kategorijās, ir daļa relativitātes. Es varu dot skaidrus piemērus – karš, kara šausmas, nāve un ļaunums, es domāju, ka tas ļaunums ir īsts. Tur nav nekā relatīva. Nedomāju, ka šajos jautājumos varēšu piekrist kādam, kas sāks sarunu "nu jā, bet..". Tad man šī saruna nebūs interesanta, jo es zinu – tu kā domājošs un jūtošs cilvēks nevari nonākt pie jebkādas atbildes, kas šo ļaunumu varētu attaisnot.

Man nav iecietības pret ļaunumu, apspiešanu un apspiestību.

Tās daļas nav relatīvas. Līdz ar to domāju, mums līdzās ir patiešām laba pasaule, kas patiešām eksistē un nav atkarīga no sabiedrības noskaņojuma un definīcijām. Tā vienkārši eksistē pāri tam visam. Piemēram – mīlestība. Tas ir absolūts spēks, kuru tu vari atrast un kuram vari piekļūt. Tas ir avots, kas vienmēr ir atvērts. Tev ir jāizvēlas būt ar mīlestību dialogā. Jā, ļaunums un mīlestība varētu būt tie divi absolūti.

Kā dzīvība un nāve

Dzīvība – katrā ziņā. Par nāvi vēl neesmu tik pārliecināts. Tā plūst un citkārt liekas, ka nāve arī ir dzīvība, tās daļa. Arī nāve no vecuma varētu būt mīlestības forma, jo pasaule, visums, kurā mēs dzīvojam, tam ir vajadzīga atražošanās un kustība uz priekšu, lai tā vienkārši eksistētu. Paaudžu maiņa palīdz mums saprast mūsu attiecības ar dabu un visumu, un ilgtermiņā ļauj pieņemt labākas izvēles. Esmu ļoti optimistisks par to, ka mums ir spēja daudz ko mainīt gan individuālā līmenī, gan indivīdam mainīt pasauli. Ja mēs paskatāmies uz vēsturi, nav nekā, kas notiek pats par sevi. Nav tādas vēstures plūsmas. Tās ir sekas tam, ka lasām nekvalitatīvu vēstures literatūru, kurā vēsture tiek rakstīta tā, it kā tā notiktu pati no sevis. Vēsturē vienmēr ir kāda rīcībspējīga persona, kas vienmēr izdara kaut ko. Ja es lasu vēsturi, kurā nav cilvēku vārdi, varbūt viņi ir nezināmi, bet – ja es neredzu, kas to dara, es esmu ļoti skeptisks par tāda veida vēstures stāstījumu.

Laikmetīgā kameropera "Tagadne (Time Present)"

Šobrīd tev aktuāla ir kameropera “Tagadne”, kurā, šķiet, laika ritējumam un mirklim ir svarīga nozīme.

Šajā darbā tagadne ir ļoti vispārīga. Tā ir Tomasa Stērnsa Eliota tagadne, kā viņš to definē savā darbā "Četri kvarteti". Tā sevī iekļauj gan nākotni, gan pagātni. Ja par to domājam tādā vienkāršā līmenī, tad pagātne un nākotne patiesi neeksistē nekādā citā formā, kā tikai tagadnē – kā mēs ar to sasaistāmies. Pagātne ir tā, kurā mēs esam iemesti šajā pasaulē. Mēs nevaram to izvēlēties. Mēs varam to atšķirīgi interpretēt, bet mēs nevaram izvēlēties to, kam būtu jānotiek. Tas jau ir noticis. Tas ir kas cietāks par mūsu individuālo spēku. Un tradīciju mūzikā un mākslā mēs arī nevaram izvēlēties, bet varam ar to izveidot savas attiecības. Tad ir nākotne, ko mēs projicējam uz priekšu – mūsu sapņi, vēlmes. Arī tās mēs skatāmies no tagadnes skatupunkta. Tātad, kad mēs šajā darbā sakām “tagadne”, tas nozīmē gandrīz visu. No tās nevar izbēgt. Tā ir klātesoša visu laiku. Var domāt par jebko, kas nav saistīts tiešā nozīmē ar tagadni, bet tā vai tā atdursies pie tagadnes. Jo tu būsi šeit un tagad, un tu par to domāsi. Cilvēks kā filtrs pats par sevi ir tagadne.

“Cilvēks kā filtrs” – es pieķeršos šai frāzei. Dažkārt digitāli iemūžināts koncerts, ja to pirms tam neesmu redzējusi dzīvē, šķiet bezpersoniskāks, jo iztrūkst tā cilvēka kā filtra. Tagad priekšnesumi dzīvē ir ļoti ierobežoti, tādēļ digitālais medijs kļūst par ikdienu. Arī kameroperu "Tagadne" plānots fiksēt digitāli. Ko digitālais formāts maina tev kā komponistam?

Es strādāju ar dzīvo mūziku. Manā un daudzu citu komponistu gadījumā digitālais medijs vienmēr ir eksistējis kā pieredzes dokumentācija. Tas nevar aizvietot to, ko es daru. Tas var būt pierādījums tam, ka kaut kas notika. Tas ir veids, kā parādīt citiem cilvēkiem, ar kāda veida lietām es strādāju mūzikā, bet tas nekad nevar aizvietot pašu pieredzi. Koncerta video, DVD nav mans mērķis.

Digitālie formāti palīdz veidot attiecības ar īsto notikumu, bet tas nekad nebūs pats notikums.

Savukārt ir mākslinieki, kas strādā šajā digitālajā medijā un domā par šīm lietām no pilnīgi cita skatupunkta. Viņiem tā vairs nav dokumentācija, tas ir pats fakts. Un tad viņi var radīt darbu, kam ir estētiskas kvalitātes un kas uzrunā cilvēkus. Liela daļa pandēmijas digitālo notikumu bija tāds mēģinājums šo dokumentāciju aizvietot ar īstenību. Mūziķi un komponisti ir gadiem praktizējuši dokumentēt savu darbu, nevis pārtaisīt realitāti par digitālu formu. Tāpēc domāju, ka neapmierinājums saistībā ar digitālajiem formātiem ir adekvāts. Tā patiešām nav sajūta, ko spēj dot dzīvā mūzika. Daudziem no mums nav šo rīku, spēju vai domāšanas rāmja, kurā ar to darboties tādā veidā, kā to dara mākslinieki, kas ir izvēlējušies digitālo vidi par savu mediju.

Laikmetīgā kameropera "Tagadne (Time Present)"

Vai tas nozīmē, ka tu tagad mācies kaut ko jaunu – kā radīt savu realitāti digitāli?

Nē, nepavisam. Tas vienkārši nozīmē, ka es savos darbos fokusējos uz nākotni. Man kā komponistam nākotne vienmēr ir klātesoša, jo es strādāju apmēram gadu uz priekšu. Viss, ko es rakstu, tas nenotiks tagad, rīt, parīt. Tas notiks pēc ilgāka laika. Projekcija nākotnē ir tas, ko es daru. Tiklīdz sākās pandēmija, man bija ļoti daudz pasūtījumi un man bija laiks un telpa, lai to visu varētu kvalitatīvi realizēt. Beidzot nebija nekur jāskrien.

Es dzīvoju Ņujorkā un braucu pāri Džordža Vašingtona tiltam uz Ņūdžersiju, kur es pasniedzu Montklēras štata universitātē. Tas, ka ikdienas ceļošana ar vilcienu un metro izpalika, man atnesa tik daudz jaunu stundu nedēļā. Es varēju pasniegt stundas internetā un atkal ietaupīt laiku. Tas viss man atļāva būt labākam komponistam. Man ir sajūta, ka ikviens, kas nāks gan uz šo, gan uz nākamajiem darbiem, varēs nonākt daudz tuvāk vietai, kurā es atrodos.

Jo man liekas, ka pandēmija kaut kādā ziņā visus cilvēkus padarīja par komponistiem.

Viņiem bija jābūt vieniem, jāpavada ilgs laiks noslēgtībā. Šī pieredze tev kā cilvēkam atver jaunus apvāršņus.

Piekrītu. Man arī pandēmija bija produktīvs laiks.

Protams, es arī negribu šo laiku ierāmēt viennozīmīgos terminos, jo es saprotu, ka ļoti daudziem cilvēkiem tā bija milzīga traģēdija – cilvēki zaudēja savus tuviniekus, daudzi cilvēki nevarēja īstenot savus plānus. Tas ir ārkārtīgi skumji, un es saprotu to zaudējuma sajūtu. Arī mani darbi tika pārcelti un atcelti. Mūzika un mans vīrs visu laiku mani uzturēja pie dzīvības. Mēs abi esam mūziķi, un viņš arī turpināja strādāt pie saviem projektiem. Bija jauki būt tik daudz kopā, jo pirms tam mēs abi ļoti daudz ceļojām. Pusi mēneša mēs parasti nepavadījām kopā, un tagad pēkšņi pusotru gadu mēs varējām būt kopā visu laiku. Tas bija ārkārtīgi skaisti.

Nu re, citi šķiras, jūs apprecējāties. Apsveicu!

Paldies!

2019. gadā biju uz tava darba “Sirds katedrāle”, ko izpildīja džeza trio Auziņš - ČudarsArutyunyan, pirmatskaņojumu Reformātu baznīcā. Pēc koncerta mūziķi teica, ka tas viņiem bija vajadzīgs izaicinājums, jo šādi skaņdarbi nav viņu ikdiena. Vai tev patīk testēt mūziķu spējas un mudināt viņus augt?

Jā, man šķiet, ka mani darbi var kļūt par platformām, lai mūziķi varētu paspert nākamo soli savā karjerā. Ne tāpēc, ka mana mūzika būtu kaut kas augstāks, bet tā tehniski, virtuozitātē, fiziski un arī mentāli prasa ieiet kaut kādā citā vietā. Īpaši, ja tu nāc no cita darbības lauka kā džezs, improvizēta mūzika, vai Jāņa (Šipkēvica) gadījumā – popmūzika, sava domāšana ir jāpielāgo kaut kam jaunam. Es domāju, ka tas ir tāpat kā ceļošana. Katra jauna vieta, ko tu redzi, katra jauna kultūra, kuru tu iepazīsti, padara tevi bagātāku. Ja mana mūzika var to ar kādu izdarīt, mani tas ļoti iepriecina.

Laikmetīgā kameropera "Tagadne (Time Present)"

Un to enerģiju, kaislību, kas rodas koncertos, tu vēl atceries daudzus gadus. Man šķiet, ka tas ir iemesls, kādēļ mēs ejam uz dzīvajiem koncertiem.

Dzīvajos koncertos nekad nav drošības garantijas. Pastāv iespēja, ka kaut kas var gan noiet greizi. Koncerts ir arī atkarīgs no tā, kā cilvēki reaģē – kā viņi klepo, elpo, kā skatās uz tevi. Tas viss mikrolīmenī nosaka rezultātu. Un tas ir tik skaisti, jo mēs visi tajā brīdī esam saslēgti vienā. No mums visiem ir atkarīgs tas, kāds būs koncerts.

Kuri mirkļi ir unikāli, vienreizēji tavā dzīvē?

Tas ir ļoti skaists jautājums. Droši vien tās ir muzikālas pieredzes. Vairāki koncerti, kuros es esmu sajutis mūziku tik dziļi, ka man ir šķitis, kaut es būtu šo uzrakstījis. Mirklis, kad pieslēdzies realitātei tik tuvu, ka tu kļūsti par to. Šie mirkļi kļūst arvien retāki, varbūt kļūstu mazliet skeptiskāks un nodeldētāks.

Bet vienmēr cenšos turēt prātu atvērtu un gaidīt, ka katrs darbs, ko es noklausos, var pārvērsties šajā mirklī. Esmu tam atvērts. 

Arī mīlestība ir unikāla, ne tikai romantiska vai fiziska mīlestība, bet arī cilvēku labestība, ar kuru ikdienā saskaries – arī tā padara tevi tik klātesošu. Es uzreiz varu minēt to pašu Dzudzilo piemēru – tas bija tik negaidīti, kā aizsākās mūsu sadarbība saistībā ar šo darbu. Pirms pandēmijas mēs bijām pazīstami jau kādus divus gadus, un viņi atbrauca uz manu koncertu Amsterdamā. Tas, ka viņi atrada laiku, lai to izdarītu – lidotu, nāktu uz manu koncertu. Tas, ka cilvēki atrod laiku, lai vienkārši veltītu to tev, ir ārkārtīgi skaisti! Vēl joprojām atceros, kā ar Dzudzilo iepazināmies. Viņi pie manis pienāca pēc "Uguns un rozes" pirmatskaņojuma Lielajā ģildē un teica, ka viņiem likās, ka viņi šo mūziku ir uzrakstījuši paši. Viņi to bija tik dziļi sajutuši. Šādā mirkļa intensitātē tu kļūsti tik apzināts un saslēdzies ar tie cilvēkiem. Un tā ir pasakaina sajūta, ka manis uzrakstītais darbs kādam var nozīmēt tik daudz.

No kreisās: Krists Auznieks, Krista Dzudzilo, Reinis Dzudzilo

Mēs te arī pievirzāmies tuvāk konkrētajam notikuma kameroperai “Tagadne”. Un tur ir ļoti daudz dažādas mākslas formas, augstākā kaluma profesionāļi. Kā jums ir kopā strādāt? Kas ir tas līderis?

Kopā strādāt ir fantastiski! Un šajā projektā nav viena līdera. Sākotnējais dzinējspēks bija Krista, Reinis un es. Mēs šajā projektā esam no paša sākuma – pie šī darba tādā domu līmenī strādājam vismaz trīs gadus. Tātad idejiskā līmenī tas ir eksistējis ļoti ilgi. Ja citi mākslinieki šajā darbā ieliktu divus mēnešus vai pusgadu darba, tie nekad nevarēs nonākt pie mūsu sākumpunkta. Bet pārējā komanda ir tikpat nozīmīga, vien laika elements ir atšķirīgs – viņi pievienojās pirms četriem, pieciem mēnešiem. Komandu veido Jānis Šipkēvics, “Sinfonietta Rīga” un Normunds Šnē, Elīna un Rūdolfs Gediņi, Ģirts Bisenieks, Oskars Pauliņš un Toms Zeļģis. Tā visa ir daļa no komandas. Procesu pārsvarā vada Dzudzilo un muzikālo procesu vadu es – sarunā gan ar Jāni, gan Normundu Šnē.

Man patīk tava atbilde par to laika faktoru kā dzinējspēku.

Jā, laiks ir nozīmīgs!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt