Pianista pirmā skatuves debija notika, kad viņam bija tikai deviņi gadi, bet pirmos starptautiskos panākumus mākslinieks guva 2010. gadā pēc tam, kad Friderika Šopēna institūts laida klajā Šopēna klavierkoncertu ierakstus, kurus Jans bija ieskaņojis 13 un 14 gadu vecumā.
Apliecinot radošā jaunā talanta izredzētību, "Deutsche Grammophon" ar piecpadsmitgadīgo Janu noslēdza ekskluzīvu līgumu, bet vēl divus gadus vēlāk jaunais mākslinieks jau radīja sensāciju festivālā "BBC Promenāde" un debitēja Vigmora zālē.
2017. gadā Liseckis par savu ceturto ierakstu kompānijā "Deutsche Grammophon" saņēma Vācijas nozīmīgāko klasiskās mūzikas balvu "ECHO Klassik" un JUNO balvu, kas ir Kanādas mūzikas industrijas augstākais apbalvojums.
2019. gadā viņš pirmo reizi viesojās Latvijā ar neaizmirstamu solo programmu, ka arī sadarbību ar Izraēlas Filharmonisko orķestri Zubina Metas vadībā.
2021. gadā "Deutsche Grammophon" klajā laida Jana Lisecka jaunāko dubultalbumu ar Friderika Šopēna noktirnēm, un patiess prieks, ka šīs noktirnes 4. martā skanēs arī Rīgā.
Jans Liseckis: Vecāki ļoti neatlaidīgi mācīja man poļu valodu un poļu kultūru – jau kopš agras bērnības braucu uz Poliju apciemot manus vecvecākus, kuri šeit dzīvo. Bet tagad jūtos vēl jo vairāk saistīts ar šo vietu ne vien tāpēc, ka te spēlēju, bet tāpēc, ka aizvien biežāk esmu Eiropā sakarā ar maniem koncertiem.
Kas attiecas uz Šopēnu, protams, ka mīlu viņa mūziku, mīlu to atskaņot. Es vienmēr saku, ka ir grūti nodalīt, cik lielā mērā man tā tik ļoti patīk tāpēc, ka esmu polis, un cik lielā mērā tāpēc, ka esmu pianists. Protams, viņa mūzika ir brīnišķīga.
Tā ir arī sarežģīta un apbrīnojami daudzkrāsaina. Man ļoti patīk, kā skan Šopēna klaviermūzika.
Inta Zēgnere: Bet vai jums ir būtiski, piemēram, apmeklēt Svētā Krusta baziliku Varšavā, kur atrodas Šopēna sirds un vienkārši uzkavēties tur pārdomās par komponistu vai mūziku, ko viņš radījis? Vai jums tas ir būtiski, un vai jums tam pietiek laika?
Zinu ļoti labi, kur atrodas Svētā Krusta baznīca un bieži tur esmu bijis. Bieži esmu bijis arī Parīzē, kur Šopēns dzīvojis, un arī Maļorkā, kur viņš pavadīja ziemas, kad bija slims.
Ļoti labi zinu, kāda bija viņa dzīve, bet ticu arī, ka Šopēna mūzika ir kaut kas daudz lielāks un transcendentālāks par šīm fiziskajām ar viņa dzīvi saistītajām asociācijām. Mums viņa mūzikā jāatrod savas emocijas un ar tām jādalās – ne tik daudz ar vēsturisko pieredzi, kas notika komponista dzīvē, bet ar mūsu emocijām, ko radījusi viņa mūzika.
Ar tām daloties, klausītāji spēj gūt savu emocionālo pārdzīvojumu.
Un tomēr – vai kādreiz jums nav gribējies pafantazēt, kā Šopēns ir juties jūsu vecumā? Jums šobrīd ir divdesmit septiņi, 23. martā apritēs divdesmit astoņi. Šopēns šajā vecumā dzīvoja Parīzē. Vai esat kādreiz domājis par šādām paralēlēm?
Tas ir diezgan grūti, jo tas bija cits laiks. Kad Šopēns ieradās Parīzē, viņš daudz vairāk bija aizņemts ar klavierstundu pasniegšanu un komponēšanu nekā ar izvērstu publisku koncertdarbību. Bet tas, ka viņš bija ne vien pianists, bet arī intensīvi komponēja – tā mums ir liela dāvana. Godīgi sakot, nevaru iedomāties, kā viņš jutās savos divdesmit septiņos. Domāju, ka daudz citādāk nekā es.
Jā, patiešām, jūsu dzīves ir ļoti atšķirīgas: ja palūkojamies jūsu koncertu kalendārā, ir apbrīnojami, cik intensīva ir jūsu koncertdzīve! 2021. gada augustā ierakstu kompānija "Deutsche Gramophon" klajā laida jūsu dubultalbumu ar Šopēna noktirnēm. Fantastisks skanējums un, protams, interpretācija… Esam bezgala priecīgi, ka jau ar 1. martu sāksies šī albuma prezentācijas koncertturneja Eiropā. Pirmajā martā spēlēsiet Lielbritānijā, tad sekos Šveice, bet jau 4. martā sniegsiet koncertu Latvijas Nacionālajā teātrī.
Jā, ieskaņoju to mūziku, ar ko vēlos dalīties, un dalos ar to ne tikai ieraksta veidā, bet pēc ieskaņošanas – arī ar klausītājiem koncertos.
Esmu gan arī domājis par to, kā lai dalos ar Šopēna noktirnēm visa koncerta garumā, lai tās nesāktu garlaikot vai nedarītu klausītājus miegainus… Noktirnes, bez šaubām, ir apbrīnojamas, bet tai pašā laikā arī ļoti intīmas un emocionālas. Un man šķita, ka tas būtu pārsātinājums – visu koncertprogrammu veidot tikai un vienīgi no noktirnēm.
Savukārt no otras puses – ja es nospēlētu dažas noktirnes un tad pievērstos kam citam, pazaudētu to nozīmību. Un tad man ienāca prātā ideja tās apvienot ar Šopēna Etīdēm op. 10 un sakārtot tās pamīšus, vadoties pēc tonalitātēm. Protams, bija noktirnes, kuras pēc tonalitātes nevarēju pieskaņot, tāpēc pa vidu būs arī emocionāli uzliesmojumi, kas vēl jo vairāk atdzīvinās šo programmu, ko spēlēju ar patiesu baudījumu.
Pat ja jūs būtu izvēlējies spēlēt tikai noktirnes – ticiet man, jūsu interpretācijā tas nemaz nebūtu garlaicīgi!
Paldies...
Bet man ir svarīgi, lai koncerts nepārvērstos par lekciju vai arī par vēlmi kaut ko pierādīt. Man svarīgi, lai tas būtu brīnišķīgs piedzīvojums. Tāpat kā jebkurā teātrī vai filmā, arī koncertā nepieciešami kontrasti, kas piesaista uzmanību.
Domāju, ka arī emocionāli noturēt intensitāti tikai un vienīgi ar noktirnēm divu stundu garumā būtu diezgan nogurdinoši. Cilvēki diezin vai justos atspirdzināti pēc šāda vakara.
Tagad, kad tik labi esat iepazinis Šopēnu, – vai varat sacīt, ka katrā koncertā tomēr aizvien atklājat ko jaunu – gan noktirnēs, gan etīdēs?
Jā, protams! Tā ir liela manas profesijas privilēģija, ka es katru reizi atklāju kaut ko jaunu. Katra interpretācija jau izriet no iepriekšējās: tu apkopo pieredzi, kas bijusi uz skatuves, un katru reizi aizvien iegūsti ko jaunu. Savukārt ieraksta process ir kaut kas īpašs, jo tu pavadi ļoti daudz laika vienatnē, klusumā, koncentrējoties tikai uz mūziku.
Ierakstīt šīs noktirnes bija "Deutsche Grammophon" ideja vai jūsējā?
Man jau sen bija tāda ideja. Būtībā – tiklīdz sāku strādāt ar "Deutsche Grammophon". Tehniski noktirnes nav sarežģītas, bet tās ir ļoti emocionālas. Un svarīgi caur tām komunicēt ar klausītāju. Es ik pa laikam spēlēju Šopēna noktirnes koncertos, vismaz dažas no tām, apkopoju pieredzi. Kad bija pandēmija, man beidzot bija iespēja pavadīt ar tām ilgāku laiku. Un tad arī studijā notika ieraksts.
No vienas puses, sacījāt, ka šīs noktirnes nav tik sarežģītas. Bet, no otras puses, gribu vaicāt, kā jūs izjūtat noktirnes Šopēna dzīves kontekstā? Jo ir gan agrīnajā daiļrades periodā rakstītas noktirnes, bet pēc tam ir arī 62. opuss. Vai ir liela starpība starp agrīnajām un vēlīnajām noktirnēm?
Jā gan – ar to palīdzību var izsekot, kā attīstījies Šopēna rakstības stils. Bet tik un tā – tā ir viņa valoda. Viņš nav gājis cauri lielām transformācijām, kā, piemēram, Pikaso savā laikā – mainot vienu stilu uz otru. Vēlīnās ir daudz sarežģītākas, nesaprotamākas, tajās rodas aizvien vairāk jautājumu. Un tās ir ar tumšāku noskaņu.
Ja jums būtu iespēja pavaicāt pašam Šopēnam šo noktirņu sakarā – ko jūs viņam vaicātu?
Jautājumi rodas vienmēr. Un tajā pašā laikā mums nav iespēju uzdot Šopēnam šo jautājumu, un tas ir labi, ka pastāv tāda distance starp viņu un interpretu. Tāpēc, ka mums pašiem jārod atbildes uz šiem jautājumiem un arī klausītājiem jāmeklē savas atbildes. Un es nezinu, vai es būtu priecīgs, ja Šopēns atbildētu uz manu jautājumu, bet man viņa atbilde nepatiktu vai arī es justu viņa mūziku citādāk. Tad es nevarētu vadīties pēc savas intuīcijas. Tāpēc esmu priecīgs, ka mums ir viņa mūzika un mums dota zināma brīvība.
Šopēns ir īpašs komponists jūsu dzīvē, ļoti cieši saistīts ar jūsu likteni. Jau 2013. gadā "Deutsche Gramophon" ieskaņoja etīdes, pēc tam sekoja Šopēna Klavierkoncets, bet jūs taču spēlējat arī citu autoru mūziku. Nebaidāties no tā, ka klausītāji jūs asociē tikai ar Šopēnu?
Jā gan, es patiesi spēlēju daudzu autoru mūziku, bet tajā pašā laikā, protams, Šopēnu atskaņoju ļoti daudz. Toties nākammēnes spēlēšu Brāmsu. Man patīk, ka ir daudzveidība un ik pa laikam varu atgriezties pie Šopēna.
Esat ļoti pieprasīts pianists daudzās prestižās koncertzālēs. Tāpēc jauki, ka būsit šeit! Vai jums ir atmiņas no pagājušās viesošanās reizes Dzintaros?
Jā! Man ļoti patika šis laiks – pastaigas gar jūru un brīnišķīgā koncertzāle. Bet Nacionālo teātri esmu redzējis tikai no ārpuses.
Mēs toreiz Dzintaru koncertzālē piedzīvojām divus brīnišķīgus jūsu koncertus, jo pēc solokoncerta jūs tikāt lūgts aizstāt Mareju Peraiju, lai kopā ar Izraēlas filharmonisko orķestri atskaņotu Bēthovena Ceturto klavierkoncertu ar Zubinu Metu pie diriģenta pults.
Biju ļoti laimīgs, jo es un maestro Meta – mēs pārstāvam pilnīgi dažādas paaudzes. Bieži vien šīs paaudzes nesatiekas, tāpēc jo īpaši laimīgs esmu, kad šādas tikšanās notiek. To pašu varu teikt par maestro Abado un vēl vairākiem diriģentiem.
Atceros, cik priecīgs bija maestro Meta pēc šī atskaņojuma. Viņš gribēja, lai jūs ejat publikas priekšā klanīties un saņemt visus bravo saucienus. Tas bija rakstīts viņa sejā!
Tas ir ļoti pagodinoši…
Kas vēl šogad notiks jūsu koncertdzīvē? Redzēju, ka Elbas filharmonijā jums būs solokoncerts. Arī ar Šopēna programmu?
Jā, tā būs tā pati programma, ko spēlēšu Rīgā. Pēc tam to spēlēšu arī Milānas "La Scala", un, tā kā esmu Elbas filharmonijas rezidences pianists, man ar dažādiem orķestriem šeit jānospēlē pieci koncerti. Bet solokoncertu Elbas filharmonijā spēlēšu 21. jūnijā.
Ko varat sacīt par sadarbību ar solistiem? Jo jums jau ir pieredze ar Matiasu Gērni.
Ar Matiasu bija brīnišķīga pieredze!
Bet tagad sadarbojos ar Jūliju Fišeri – viņa ir ne tikai vijolniece, bet arī ļoti laba pianiste, tāpēc mēs spēlēsim arī duetā.
Un Japānā?
Japānā spēlēšu Brāmsa klavieru kvartetu kopā ar japāņu mūziķiem. Kamermūziku man ļoti patīk spēlēt – to daru, kad vien ir iespēja.
Vai turpināsiet arī "play lead" jeb atskaņojuma vadītāja praksi?
Jā, man tas ļoti patīk! Protams, man patīk muzicēt arī kopā ar diriģentiem, bet tad, kad tu vadi orķestri, pats būdams pie klavierēm, tas ir kas ļoti īpašs: tā ir īpaša sadarbība, ka vari izteikt savas emocijas un sajust, kā visi mūziķi ar tām rezonē, pretī dodot arī savas emocijas. Tā ir liela vienotības sajūta!
Pagājušajā reizē, kad tikāmies intervijā, minēju, ka jūsu interpretācijā ir kaut kas no glezniecības. Bet kā ir ar jūsu hobijiem? Vai jums tiem pietiek laika?
Hobiju man ir ļoti daudz: man patīk strādāt dārzā – kopt puķes un kokus, tāpat man patīk doties pārgājienos, ceļot, apmeklēt dažādas pilsētas, to muzejus, galerijas, iepazīt kultūru. Protams, ir arī mazāki hobiji – piemēram, lasīt grāmatas un skatīties filmas.
Kā to visu var iekļaut divdesmit četrās stundās?!
Tas nav iespējams, tāpēc vienmēr jāizdara izvēle. Bet man ir vajadzīgs arī šis laiks ārpus [mūzikas] – ka varu dzīvot teltī, ka esmu pilnīgi viens, kad nav mūzikas un citu skaņu. Bet pēc tam es atgriežos, lai atkal dzīvotu savu koncertdzīvi.
Vai strādāt dārzā gadījumā nav bīstami jūsu pirkstiem?
Nē! Vienīgais, ko es nedaru – netuvojos bīstamai tehnikai. (smejas)
Vai jums ir kādas iemīļotas puķes?
Nē, ja nu vienīgi lupīnas. Man patīk jebkādi ziedi.
