Diena sākusies

Starptautiskā folkloras festivāla "Baltica" dienasgrāmata. Novadu diena Kuldīgā un Alsungā

Diena sākusies

Laika vienlaicīgums. Par Emīlu Dārziņu sarunājas Orests Silabriedis un Roberts Rubīns

Lai ir paliekoši! Saruna ar baritonu Paulu Berkoldu un pianistu Juri Žvikovu

Lai ir paliekoši! Baritons Pauls Berkolds un pianists Juris Žvikovs stāsta par satikšanos un nākotnes vīzijām

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Šobrīd Latvijā viesojas latviešu izcelsmes amerikāņu baritons Pauls Berkolds, lai Latvijas Radio 1. studijā kopā ar pianistu Juri Žvikovu un sadarbībā ar skaņu režisoru Gustavu Ērenpreisu ieskaņotu latviešu kamermūziku, ko skaņraži veltījuši tieši viņam. Par šo ieceri – komponistiem, satikšanos un nākotnes vīzijām plašāk Latvijas Radio 3 "Klasika" sarunā ar Paulu Berkoldu un Juri Žvikovu. Sarunas izskaņā – viens no jaunajiem ierakstiem: Jāņa Porieša dziesma "Patiesība" no cikla "Viņi teica".

Inga Žilinska: Abi esat satikušies Latvijas Radio 1. studijā, lai ierakstītu jaunu albumu. Kas tajā tiks ieskaņots, un kāda ir šī albuma ideja?

Pauls Berkolds: Viss iesākās ar to, ka esmu diezgan ilgus gadus dziedājis, un šo gadu laikā vairāki komponisti man sarakstījuši darbus, kurus nekad neesmu ierakstījis. Domāju, ka ir pēdējais laiks to darīt. Ar kamermūziku bieži vien mēdz būt tā, ka kaut kas tiek uzrakstīts, pāris reižu nodziedāts un tad nolikts kaut kur, kur tas sēž gadiem. Ja kāds atrod, tad ļoti jauki, bet ja ne... Man tā doma bija tiešām paņemt šos darbus un ierakstīt, lai tie ir paliekoši, lai cilvēki var tos noklausīties – par diska pārdošanu vēl neesmu izdomājis, tagad galvenais – ierakstīt, lai tas ir paliekoši. 

Ko esat atradis, izšķirojot savu nošu plauktu?

Pauls Berkolds: [Ieskaņošanu] sākām rudenī. Attālināti ierakstījām Tālivalža Ķeniņa darbus – "Sonetu Orfejam", kas rakstīts ar Rilkes tekstu, ko atdzejojusi Velta Sniķere. Viņai nupat Latvijas Universitātē bija simtās jubilejas atcere, un mēs šo darbu ierakstījām neparastā veidā – Juris bija Latvijā, bet es – Kalifornijā. Šo dziesmu Tālivaldis Ķeniņš man rakstījis astoņdesmitajos gados.

Teicu – Juri, ieraksti klavieru daļu un atsūti man, un es savā galā paskatīšos, paklausīšos, vienosimies par tempiem. To mēs izdarījām. Viņš ierakstīja, atsūtīja man, es savā galā rakstīju, kamēr tas bija pieņemami, un to nosūtīju. Tas bija mūsu pirmais kopdarbs tieši ierakstīšanā.

Tad nāca doma par pārējo repertuāru. Imants Mežaraups bija uzrakstījis man trīs dziesmas un arī Jānis Porietis. Viņa piecu dziesmu cikls "Viņi teica" rakstīts īpaši man. Un šos darbus sākam šeit rakstīt šajās dienās.

Cik tuvās attiecībās bijāt ar skaņražiem, kurus tikko nosaucāt – ar Jāni Porieti, Tālivaldi Ķeniņu un arī Imantu Mežaraupu?

Pauls Berkolds: Tālivaldi Ķeniņu labi pazinu, viņš bija mūsu pusē. Protams, divas paaudzes man priekšā. Tobrīd biju jauns dziedonis. Viņš bija Kanādā, Toronto. Astoņdesmitajos gados dziedāju turienes koncertapvienībā, un viņš arī man veltīja šo dziesmu – katru reizi, kad tur biju, vairākas reizes to dziedāju – gan Toronto, gan koncertapvienībā, gan Dziesmu svētkos. Mums bija laba sadarbība. Gāju pie viņa ciemoties.

Kāds viņš bija kā namatēvs? Atsaucīgs, skarbs vai noskaņojuma cilvēks?

Pauls Berkolds: Skarbs viņš nebija –

Tālivaldis bija ļoti laipns, mīlīgs. Viņš gribēja rādīt savu mūziku. Viņš šo darbu man rādīja un uzrakstīja, viņš arī uzrakstīja Egilam Siliņam vienu skaņdarbu neilgi pēc tam, ko viņš man arī iedeva, bet es to neesmu atskaņojis.

Ar nu jau mūžībā aizgājušo Imantu Mežaraupu bijām vienos gados – viņš auga Filadelfijā un Bostonā. Būdami jauni mūziķi, koncertējām kopā. Un šis darbs, kas tika rakstīts – trīs dziesmas ar Kārļa Kurbada tekstu – bija pasūtinājums no Austrālijas kultūras dienām. 1988. gadā tas tika pirmatskaņots. Dzejnieks Kārlis Kurbads man bija ļoti labs draugs. Viņš bija mana tēva gados, pazina tēvu ļoti labi. Kad sāku dziedāt, Kārlim bija ļoti liela interese par mūziku, par operu. Bijām tuvi, kaut vesela paaudze pa vidu. (..) Šie dzejoļi rakstīti, kad viņš atstāja Latviju – tas bija 40. gadu beigās. Kad tagad skatos – man tie ir ļoti tuvi. Jo tas, kas notiek tagad Ukrainā – ka cilvēki bēg un nezina, kad un kur atgriezīsies – tas ir mūsu liktenis, tikai astoņdesmit gadus vēlāk! Tā ka šīs dziesmas man ir ļoti svarīgi ierakstīt. Imants Mežaraups arī pievērsās bēgļu gaitu tēmai, tā netika aprakta, apsegta vai aizklāta. Iedevu viņam Kārļa Kurbada dzejoļus. Imants izvēlējās tos dzejoļus. 

Un trešais ir Jānis Porietis. 

Pauls Berkolds: Jāni Porieti satiku, kad pirmoreiz biju Latvijā – 1989. gadā. Viņš sākumā man iedeva citu dziesmu ciklu – "Vīzijas". Piecas miniatūras. Diezgan daudz tās dziedāju Amerikā koncertos, esmu piedalījies arī mūzikas meistarkursos, kas notikuši sākumā Ogrē, bet pēdējos gados Siguldā. Ar Jāni uzturējām kontaktus, un tad viņš īpaši man uzrakstīja otru ciklu – "Viņi teica", kas sākumā bija trīs dziesmas, tās es atskaņoju, un tad viņš vēl divas dziesmas pierakstīja klāt. Visas piecas dziesmas pirmatskaņoja kāds cits dziedātājs šeit, Latvijā. Bet šīs dziesmas, kuras izdevusi "Musica Baltica", ir veltījums man. Domāju, ir pēdējais laiks tās ieskaņot. 

Juri, cik sena ir jūsu satikšanās un pazīšanās ar Paulu Berkoldu?

Juris Žvikovs: Viens otru pazīstam jau divdesmit gadus. Iepazināmies Ogres mūzikas nometnē un kaut kā jau no pirmās reizes mums saskanēja.

Cilvēcīgi vai muzikāli?

Juris Žvikovs: Abējādi! Arī cilvēcīgi. Noteikti. Tāpēc mums tik labi kopā sastrādājas. Bijušas reizes, kad esmu viesojies Kalifornijā, arī augstskolā, kurā Pauls strādā. Kādu laiku tur neesmu bijis, bet tad atkal atgriezies. Kaut kā cauri visiem šiem gadiem ik pa brīdim esam uzturējuši kontaktus, un liela daļa no cilvēciskajām attiecībām un humora ir palikusi. Saites uzturam.

Pauls Berkolds: Turklāt jāsaka, ka kopā esam ne tikai muzicējuši, bet arī tēlojuši! Mana sieva ir rakstniece, Andra Sentivani – viņa uzrakstīja lugu "Hotel Paradiso", kuru divreiz uzvedām. Pirmo reizi – Venturas Dziesmu svētkos, un tad pāris gadus vēlāk – Milvokos. Jurim bija loma bez teksta, bet kā viņš tēloja! 

Juris Žvikovs: Pauls nupat ļoti labi pastāstīja par albumu, ko tagad īstenojam. Kas man šajā iecerē patīk – ka mums nav tāda kā pēdējā datuma, kad iecerei jābūt īstenotai. Arī par pašu ieceri – albuma ierakstu –

nevarētu teikt, ka tas rezultātā būs albums. Jā, ierakstām dziesmas, kas veltītas Paulam un nekad nav ierakstītas – tas ir viens no mērķiem. Bet ir vēl citas idejas, kas virmo gaisā.

Vai tas būtu koncerts, vai koncertizrāde, vai vēl kas cits – arī saistībā ar kaut ko teatrālu, ko Pauls jau minēja. Mums kaut kā sakrīt humora izjūta, un abu raksturā ir teatrāli jokot par gaidītām un negaidītām lietām. Tas kaut kā mums ir kopīgs. Tāpēc viena no idejām, kas virmo gaisā, ir par teātri, par izrādi, par priekšnesumu. Mums ir tā ekskluzīvā iespēja idejām nobriest – ka nav tā galējā datuma. Ka viss var plūst tādā gaitā, kādā lietām vajag plūst tieši laika ziņā, un tad tā ideja var nobriest patiešām laba. Domāju un ceru, ka bez ierakstiem vēl tomēr kaut kāda priekšnesuma veidā būs – kas īsti, to mēs vēl īsti nezinām. Redzēsim, kā veiksies ar ierakstiem, kas patiks, kas nepatiks. Bet Pauls var pastāstīt vēl par komponistiem, kuri tika uzrunāti, lai komponētu mums dziesmas.

Tad tie nosauktie ir viena daļa, bet ir vēl otra daļa, kas šobrīd jums speciāli raksta  jaunas dziesmas? 

Pauls Berkolds: Mēs līdz šim vienu Ķeniņa dziesmu esam ierakstījuši. Redzēsim, kā tas ir, jo tas nav studijā rakstīts. Tagad mēs šajās trijās sesijās, kas mums bija šeit, ierakstījām Jāņa Porieša ciklu, un arī divas Daces Aperānes dziesmas. Biju šeit aprīlī, un tajā reizē ierakstījām Imanta Mežaraupa ciklu. Tā ka mums tie trīs cikli ir, bet vakar bija ļoti jaukas pusdienas ar komponisti Gundegu Šmiti, un viņa mums uzdāvināja vienu jaundarbu – "Piecas mazas dainu lūgšanas". Tās ir miniatūras, bet tur ir pavisam cita izteiksme, cita mūzikas valoda.

Strādāju Kalifornijas Mākslas un mūzikas institūtā, kas ir vairāk avangardisks, uz eksperimentālo mūziku vērsts, uz jaunradi. Tā ka nebaidos no tā. Man patīk jaunas lietas, patīk sastrādāties ar cilvēkiem, kas mums raksta.

Līdz ar to esmu sadraudzējies ar vairākiem komponistiem, īpaši Gundegu. Viņa saka – nē, nē, tas nav viss, es vēl gribu jums kaut ko teatrālu rakstīt. Man ir viena kolēģe Kalifornijā, kura labi pazīst Juri – viņš daudzreiz ciemojies pie mums un strādājis, un viņa grib Jurim un man rakstīt kaut ko uz teatrālo pusi. Nav noteikts žanrs un gala rezultāts, bet redzēsim, kas tur sanāks – vai tā būs dzīvā izrāde vai ieraksti, vēl nezinām, jo viss vēl top. Iespējams, ka vēl citi darbi pienāks klāt.

Runājot par skatuvisko mūziku, diezgan grūti iedomāties latviešu skaņražu solo darbus tā, lai tas būtu humorīgi. Bet tas, kas tiešām jūs abus kopā saista, ir Džons Keidžs. Lasīju, ka jūs, Paul, ar Džona Keidža mūziku esat strādājis un ierakstījis viņa darbus. Tas varētu būt viens no atslēgas vārdiem, kas šo skatuvisko darbību kaut kādā veidā varētu izvērst par izrādi.  

Pauls Berkolds: Tas varētu būt vēl cits virziens. 

Vai latviešu kamermūzikā jūtat kādu humora dzirksti?

Juris Žvikovs: Ja mēs uzrunātu jaunos komponistus tieši ar tādu ieceri, domāju, ka būtu vairāki komponisti, kas uz to būtu spējīgi. 

Pauls Berkolds: Varu uzreiz iedomāties vienu, bet diemžēl viņš jau aizgājis mūžībā. Tas ir Pēteris Plakidis, kura mūzikā vienmēr dziļi apakšā bija kāds humora tēls. Viņš nebaidījās no tā, viņš nebaidījās uzrakstīt kaut ko, par ko cilvēks varētu pasmaidīt. Humors arī ir ļoti, ļoti nopietna lieta. Sarežģīta lieta. Un Pēterim ir tādas kompozīcijas, kur tas humors parādās.

Bijāt pazīstami ar Pēteri?

Pauls Berkolds: Jā, ar Pēteri biju pazīstams. Mūzikas nometnēs, ko tagad sauc par meistarkursiem, bieži vien uzstājos ar Pēteri. Ir vairāki koncerti un darbi, kuros esmu ar viņu dziedājis. Arī Vāgnera zālē uzstājāmies. Vienu gadu mūsu institūtā viņš bija kā papildspēks, veselu semestri pavadīja pie mums – ļoti labi sapratāmies.

Paul, jūs esat dzimis ārzemēs. Lai arī latviešu ģimenē. Kādā veidā tika bruģēts jūsu ceļš uz Latviju? 

Pauls Berkolds: Abi mani vecāki ir latvieši. Abi – iebraucēju paaudze: pēc Otrā pasaules kara viņi iebrauca Amerikā. Un kā visi – sāka veidot savas diasporas, savu sabiedrību, biedrības, baznīcas. Un šajos pasākumos es augu. Jā, es biju amerikānis un  gāju amerikāņu skolā, bet četras dienas nedēļā biju Latviešu namā – nedēļas nogalēs bija latviešu skoliņa, dejoju tautas dejas un dziedāju korī, ilgus gadus spēlēju ansamblī "Staburadze".

Latviskā sadzīve septiņdesmitajos gados, kad biju padsmitgadīgs jauneklis, bija diezgan pamatīga. Mēs daudz braucām uz citām pilsētām, uz Portlendu. Tur arī satiku Ritmaņu ģimeni – kopš bērnības ļoti labi pazīstu Lolitu un Brigitu. Sanfrancisko, Losandželosā – visās lielajās pilsētās bija latviešu sabiedrība.

Kad nolēmu studēt mūziku, man bija iespējas uzstāties latviešu sabiedrībā. Izmācījos par operdziedātāju, bet daudz dziedāju arī latviešu kamermūziku – tā man vienmēr bijusi tuva. Sākumā dziedāju mūsu klasiķus – Kalniņu, Mediņu, Vītolu. (..) Bet tā lielākoties rakstīta augstajām balsīm. Līdz ar to latviešu kamermūzika nav tik pieejama. Tad uzrunāju Imantu, lai viņš kaut ko raksta, un Dace Aperāne uzrakstīja divas dziesmas. Latviešu kamermūzika man vienmēr bijusi tuva.

Teicāt, ka uz Latviju atbraucāt 80. gadu beigās – kāda toreiz bija sajūta?

Pauls Berkolds: Saviļņojoša. Tanī laikā man bija ap trīsdesmit. Bija "perestroika" un "glasnostj", no Latvijas puses tika meklēti Rietumu mākslinieki. Uzrunāja mani un mecosoprānu Lailu Saliņu. Arvīds Bomiks tolaik bija Latvijas Nacionālās operas mākslinieciskais vadītājs, viņš atnāca un mūs uzrunāja – aicināja uz izrādēm Rīgas operā.

Ar Lailu Saliņu nodziedājām pāris "Karmenas" izrāžu, bet tai pašā laikā bija arī jaunrade – piedalījāmies Baņutas Rubesas dziesmu spēlē "Tango Lugano". Viss sakrita kopā. Nospēlējām deviņas izrādes Dailes teātrī – tā bija sensācija! Tas bija 1989. gadā, pirms Latvijas neatkarības iegūšanas.

Tāds bija pirmais iespaids. Tad sāku arvien vairāk sadarboties ar Daci Aperāni, kura rīkoja meistarkursus, kas faktiski iesākās Kanādā astoņdesmitajos gados un pārnāca uz Latviju 1994. gadā. Un no tā laika uz Latviju sāku braukt katru otro gadu. (..) Pasaule atvērās, varēju iepazīties un strādāt kopīgi ar šiem māksliniekiem. (..)

Jums droši vien būtu objektīvs skatījums uz to, kā etniskais latvietis ir mainījies kopš tā laika, kad jūs sākāt braukt uz Latviju. Vai jūtat kādas izmaiņas cilvēkos, personībās? Kādā veidā laiks un notikumi ietekmējuši cilvēkus Latvijā?

Pauls Berkolds: Ļoti lielas izmaiņas ir no abām pusēm. Latvijā arvien vairāk cilvēku izauguši Eiropas un rietumnieku ietekmē. Cilvēki ir vairāk atvērti, vairāk brauc uz citām zemēm, smeļas citas domas. No otras puses – braucu uz šejieni un kļūstu mazāk rietumniecisks, mēģinu būt vairāk uz Latvijas pusi. Tomēr esmu tāds hibrīds, jo esmu dzimis un audzis Amerikā. Nevarētu teikt, ka esmu tikai latvietis – esmu arī amerikānis. Mums ir tās divas pasaules, ko vienmēr esam mēģinājuši kaut kādā veidā savienot. Piemēram, ja Juris no Latvijas atbrauc uz Ameriku, viņš ļoti labi var tur iedzīvoties. Pasaule ir vairāk atvērusies, visi var izdzīvot un izbaudīt viens otru. Esam līdzīgāki domās un darbos, to var redzēt ar katru desmitgadi vairāk. 

Un kā tas ietekmē mūziku? Tas, visticamāk, ir jūtams, piemēram, Gundegas Šmites mūzikā, kas ir tikko rakstīta, lai gan Gundega arī jau vairākus gadus nedzīvo Latvijā.

Pauls Berkolds: Gundegas kompozīcijas agrāk pārāk labi nezināju. Nezinu, kā viņa ir attīstījusies. Zinu, ko viņa pēdējos gados ir rakstījusi. Brīnišķīgi! Domāju, ka viņa meklē kaut ko, seko savām domām un idejām, un tā viņa arī raksta. Viņa mēģina atrast brīvību, meklēt jaunumus un iet to ceļu, kas arī man ir ļoti tuvs. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti