CD jaunumi

Senās mūzikas ansambļa "Ex Silentio" ieraksti no albuma "Lethe" ("Aizmirstība", 2020)

CD jaunumi

"Klasikā" pirmoreiz - CD "Paganini by Arrangement" ("Toccata Classic", 2018)

Ansamblis "Les Harpies" albumā "In nomine". Saruna ar Frediju Ešelberžē

Labās raganas un ērģeles, kas dzied. Saruna ar izcilo franču multiinstrumentālistu Frediju Ešelberžē

"Saistībā ar šo disku satiku vienu dāmu, kas man iedeva izlasīt grāmatu par Friuli raganām un raganībām. Esot tā sauktie benandanti un malandanti. Un tās labās raganas īpašās naktīs, toskait Svētā Jāņa naktī, nāk ārā no savām mājvietām un kaujas ar ļaunumu. Gatavojot šo disku, esmu daudz uzzinājis," sirsnīgi smej franču ērģelnieks, klavesīnists, multiinstrumentālists Fredijs Ešelberžē (Freddy Eichelberger) – viens no pieprasītākajiem taustiņinstrumentālistiem Francijas un Šveices senās mūzikas pasaulē, teikto attiecinot uz franču mūzikas ierakstu nama "L’Encelade" klajā laisto albumu "In nomine". Ešelberžē ir viens no tā koncepcijas pamatautoriem.

Albuma epigrāfs vēsta – elle un paradīze Eiropas mūzikas ainavā ap 1600. gadu. "Mēs savu programmu būvējām ap jēdzieniem "elle" un "paradīze". Ērģeles baznīcā, vismaz katoļu baznīcā, kaut kādā ziņā simbolizē laicīgo pasauli pretēji dievišķajai, kas ir baznīca pati par sevi. Tāpēc ērģeles nereti apzīmēja ar bezkaunīgām, groteskām, pat pornogrāfiskām bildītēm," piezīmē Ešelberžē. Tvarts "In nomine" ieskaņots 2015. gada septembrī Pireneju abatijā, kuras franciskais nosaukums – "l’Abbatiale de Saint-Savin-en-Lavedan".

90. gadu sākumā Fredijs Ešelberžē ar latviešu mūziķiem piedalījās vairākos muzikālos projektos Rīgā, Parīzē un Ženēvā, un ciešā skaniskā sadarbība ar Kasparu Putniņu, Andri Veismani, Orestu Silabriedi un citiem tālaika senās mūzikas entuziastiem atstājusi vislabākās atmiņas.

Šogad Senās mūzikas festivālā Ešelberžē muzicēja Rīgas Svētā Jāņa baznīcā kopā ar Latvijas Radio kori un diriģentu Kasparu Putniņu. Ieradies Rīgā, ērģelnieks albumu "In nomine" prezentēja Latvijas Radio, un atradās laiks arī nelielai sarunai.

No kreisās: Kaspars Putniņš, Andris Veismanis, Fredijs Ešelberžē un Orests Silabriedis

Orests Silabriedis: Kā radās apvienība "Les Harpies" ("Harpijas")?

Fredijs Ešelberžē: Vispirms bija grupa "Les Witches" – tas ir lielisks stāsts, mēs bijām kopā 23 gadus, un vienam senās mūzikas ansamblim tas ir neiedomājami daudz. Pēc šiem gadiem manījām, ka drusku mainās muzikālās gaumes: daļa no mums vēlējās iet improvizācijas un teātra ceļu, citi gribēja turēties pie definēta nošuraksta, pie kaut kā zinātniski izpētāma un iepriekš sagatavojama. Tā nu katra grupa devās savu likteņa ceļu, un mēs ar vijolnieci Odili Eduāru un dūdinieku Mikaēlu Kozjēnu pieķērām klāt vēl arī klavesīnistu Pjēru Galonu, kurš ir izcils, turklāt jaunāks par mums, un tas ir svarīgi – jaunas asinis, jauna skaņa.

Mūsu grupa nostiprinājās, strādājot pie šī projekta, kura centrā ir 1557. gadā būvētas renesanses ērģeles, ko 1994. gadā atjaunojis ievērojamais meistars Alēns Salss (Alain Sals). Tām ir grandiozs prospekts, tas ir ļoti skaists instruments, un ērģelnieks, kas ikdienā apkalpo šo instrumentu, piedāvāja ieskaņot tvartu.

Es tiešām dievinu šīs ērģeles. Tām ir reti sastopams diapazons attiecībā uz zemajiem reģistriem, un arī skaņojums ir zems – 364 herci, tātad tercu zemāk par ierastajiem 440 herciem un kvartu zemāk par renesanses laikam raksturīgajiem 480 vai 490 herciem.

Izmēģināju, kā uz šī instrumenta skan Džona Bula (John Bull) mūzika, un tas bija neticami bagātīgs skanējums – tieši diapazona dēļ šis Bula "In nomine" skanēja brīnišķīgi. ["In nomine" ir 16. gadsimta angļu instrumentālās mūzikas žanrs, parasti taustiņinstrumentam vai violu konsortam, sākotnēji saistīts ar mesas daļas "Benedictus" kanoniskā teksta posmu "In nomine Domini" [svētīts, kas nāk] Kunga vārdā — red.]

Šo ērģeļu prospekts no trim pusēm ir melnbalts kā daždien renesanses laika "grisaille", vienā no zīmējumiem ir mežacūka, kas spēlē dūdas, nezinu, varbūt tā ir mājas cūka, tomēr man liekas, ka mežacūka.

Mūsu rīcībā bija vijole, dūdas, cistra (mandolīnai līdzīgs viduslaiku strinkšķināmais instruments), kolašons (lautai līdzīgs instruments ar ļoti garu grifu), regāls un regālspinets… [regāls ir mazas ērģelītes (biežāk galda instruments), kurām ir t. s. mēlīšu stabules – tās ir īsas un dod asu, spožu skaņu – red.] Viens vēsturisks regālspineta eksemplārs mistiskā kārtā saglabājies no Austrijas ķeizara dēla krājumiem, un tas nonācis līdz mūsdienām, visticamāk, tādēļ, ka tika glabāts nevis starp mūzikas instrumentiem, bet starp rotaļlietām Šēnbrunnas pagrabā. Viena klaviatūra spinetam, otra – regālam. 1587. gada instrumenta kopija. Un klaviatūra ir precīzi tāda pati kā mūsu ērģelēm, pie kurām veikts šis ieraksts: basā vispirms fa-sol-la bez melnajiem taustiņiem.

Kur īsti atrodas abatija?

Pavisam netālu no Lurdas.

Caur Lurdu tek Usa, un mēs dodamies pa Usas ieleju, ļoti skaistu ieleju, uz dienvidiem, noejam kādus piecpadsmit kilometrus, un tur ir šī abatija ar milzīgu baznīcu. Milzīgu. Tā bijusi ļoti turīga abatija, tā liekas, un tur ir 13. gadsimta bildes ar muzicējošiem eņģeļiem.

Viņi spēlē cistru, lautu, pozitīvu, viellu, un no šiem zīmējumiem iespējams samērā precīzi veidot instrumentu kopijas. Salīdzinājumā ar šīm bildēm ērģeles liekas jau pavisam jaunas – "tikai" 16. gadsimts. Ērģeles nav stiprinātas pie sienas, tās atrodas uz koka paaugstinājuma un, kā jau teicu, ir apgleznotas no visām pusēm.

Diska anotācijā tu runā par to, ka ērģeles var dziedāt.

To ir grūti izstāstīt.

Klavesīns un ērģeles pēc savas iedabas ir inerti instrumenti. Labi, ērģelēm vismaz ir gaiss klāt, savā ziņā elpa. Lūk, ja tu pamanies spēlēt niansēti, tad tā ir tā ērģeļu dziedāšana.

Pie dažām ērģelēm tas ir grūti, jo būvētājs bijis labs, bet ne vairāk. Bet, ja ērģeles būvējis augsta līmeņa meistars ar māksliniecisku ievirzi, tad var būt arī tā, ka viņš stabulēs kaut kādā ziņā ieprogrammē šo dziedamību. Ērģeļu skaņošana ir ārkārtīgi smalka lieta. Esmu skatījies, kā to dara viens mans draugs. Viņš paņem stabuli, iepūš, drusku uzsit, atkal iepūš, un ir pilnīgi cita skaņa. Tāpēc jau arī ērģeles ir tik dārgas. Katra stabule ir skaņojama, un stabuļu ir daudz. Mazliet lielākiem instrumentiem ir 800–900, arī 1200 stabuļu, kārtīgām jaunāku laiku ērģelēm četri vai pieci tūkstoši, Rīgas Domā ir vairāk nekā seši tūkstoši stabuļu. Un viena lieta ir uzbūvēt tās stabules, bet vēl nākamā ir skaņošana. Tas aizņem mēnešus. Pusgads vienām ērģelēm. 19. gadsimtā vajadzēja vienu nedēļu vienam reģistram, tas ir apmēram 50 stabuļu. Kavaijē-Kola ērģelēs ir ap 50 reģistru, tātad nepieciešamas 50 nedēļas. Un tas ir gandrīz viens gads. Tas viss tāpēc, lai ērģeles dziedātu.

Albumā ir divas ungāru melodijas.

Pirmoreiz dzīvē regālu izdzirdēju Renē Klemenčiča konsorta diskā: tas bija tik dzejiski, tik fantāzijiski, viņi bija kārtīgi izpētījuši regālu, rataliru, šalmeju, bombardi. Biju pavisam jauns, un man tas viss bija liels šoks. Tiku jau studējis seno mūziku, bet tas viss vienalga likās tik neparasti. Ļoti gribējās tagad iekļaut mūsu albumā kādas ārijas no Klemenčiča krājuma, un tā arī darījām – aizņēmāmies šos divus ungāru skaņdarbus.

Mūsu ierakstu izdeva skaņu ierakstu nams "L’Encelade", un tā producents ir ar ungāru saknēm. Kad lūdzu viņam dažus CD eksemplārus, ko aizvest uz Rīgu, viņš teica – mana vecmāmiņa bija latviete.

Ar šo producentu esam labi sadraudzējušies, un ar viņu vienmēr ir kādas sakritības, nejaušības. Viņš, piemēram, vadīja savas brīvdienas tieši tajā pašā ielejā, kur mēs ieskaņojām disku "In nomine". Skaidrs, ka tā nav nekāda nejaušība.

Man bija iespēja nosūtīt mūsu ierakstu Renē Klemenčičam, kurš šopavasar devās citā saulē un kuram tobrīd bija jau 87 gadi. Zināju, ka Klemenčičs runā franciski, un uzrakstīju skaistu vēstuli ar paskaidrojumu par to, cik svarīga man bija viņa darbība, kad biju jauns, un izteicu cerību, ka viņam patiks mūsu ieskaņojums. Maestro kundze atbildēja man, ka Renē Klemenčičam patiešām ļoti paticis mūsu tvarts un viņš bijis ļoti aizkustināts par šādu godinājumu.

Fredijs Ešelberžē

Jauks nosaukums vienam no skaņdarbiem  "Slap And Kiss".

Tas ir angļu hornpaips (hornpipe) jeb deja, kas līdzīga džigai.

Mēs savu programmu būvējām ap jēdzieniem "elle" un "paradīze". Ērģeles baznīcā, vismaz katoļu baznīcā, kaut kādā ziņā simbolizē laicīgo pasauli pretēji dievišķajai, kas ir baznīca pati par sevi. Tāpēc ērģeles nereti apzīmēja ar bezkaunīgām, groteskām, pat pornogrāfiskām bildītēm.

Lankašīras hornpaips ir deja, un puritāniskajā Kromvela laika Anglijā uzskatīja, ka tā ir sātana deja. Tā bija aizliegta. Anglikāņi dejoja to, kaitinot puritāņus. Starp citu, līdz pat mūsdienām saglabājusies hornpaipa sacensības tradīcija, piemēram, britu jūrnieki arī mūslaikos sacenšas hornpaipa dejošanā.

Slavens ir gabals ar neizrunājamu nosaukumu "Scjaraçule maraçule".

Ā, jā, tā ir Friuli melodija. Itāliskais nosaukums – "Schiarazula marazula". Friuli ir Venēcijai piederīgs Itālijas novads, kas robežojas ar Slovēniju. Tas ir ļoti skaists kalnu novads. Starp citu, Pazolīni ir no turienes. Un, lūk, šī melodija ir ļoti populāra, un ir ticējums, ka to dejoja raganas. Bet jāatceras, ka raganas var būt gan no baltās, gan no melnās puses.

Saistībā ar šo disku satiku vienu dāmu, kas man iedeva izlasīt grāmatu par Friuli raganām un raganībām. Esot tā sauktie benandanti un malandanti. Un tās labās raganas īpašās naktīs, toskait Svētā Jāņa naktī, nāk ārā no savām mājvietām un kaujas ar ļaunumu. Gatavojot šo disku, esmu daudz uzzinājis. (smejas)

Albumā iekļauts 65. psalms versijā ērģelēm, vijolei un ērģelēm, dūdām un ērģelēm, un ceturtā versija ir ar kori, kaut ilgst tikai 52 sekundes.

65. psalms ir viens no maniem mīļākajiem psalmiem. Un atkal sakritība, kas nav nejaušība: divi mūsu draugi mūziķi bija nolēmuši doties pastaigā pa kalnu ieleju tieši tajā laikā, kad mēs rakstījām disku. Un viņi tikpat nejauši parādījās pie abatijas tieši tobrīd, kad mums vajadzēja ieskaņot šo 65. psalmu jeb hugenotu kori, un tā nu kopā ar Odili Eduāru un citiem mūsējiem hugenotu korī skan viņu abu balsis.

Klausoties Džona Bula "In nomine", rodas iespaids, ka tu spēlē lielas romantiskās ērģeles.

Renesanses laika ērģeļu skaņojuma maniere ir tāda, ka šo ērģeļu skaņa spēj piepildīt milzīgas baznīcas. Un es pat nelietoju visus iespējamos reģistrus. Tas pats ir, piemēram, Mecā un Rennā. Mazas renesanses ērģelītes piepilda milzu katedrāli – dzidri un skaidri. Ar akustiku vispār ir interesanti. Dažā lielā baznīcā ērģeļu balkons ir 18 metru augstumā, Parīzē tas ir sešstāvu nams. Ērģelnieks sēž pie instrumenta un sarunājas ar kādu, kas stāv lejā. Protams, viņš runā drusku lēnāk, taču nepaaugstinot skaļumu, runā pilnīgi normāli, un apakšā viņu var perfekti saprast.

Un jā – mazas renesanses ērģeles var dot tikpat daudz "trokšņa", cik liels romantisma laika instruments.

Vai pareizi saprotu, ka visas idejas aizmetnis ir šis Bula "In nomine"?

Šī mūzika pavada mani visu dzīvi. Viens no kādiem padsmit skaņdarbiem, ko varu momentāni nospēlēt no galvas jebkurā dzīves situācijā. Kopš 30 gadu vecuma. Tas man ir galvā un sirdī. Bula skaņdarbs ir brīnišķīgi ieskaņots Mecas katedrālē. Un zinot, ka ir labs ieskaņojums, parasti netiecos pats ieskaņot vēl kādu versiju. Bet ar Pireneju abatijas ērģelēm bija citādi – zemais skaņojums, instrumenta īpatnības… Tā no Bula skaņdarba izauga mūsu disks.

Galvenais ir likt tikai tādu mūziku, ko patiešām ir liels prieks spēlēt un kas pašiem stipri patīk. Bet kopumā es parasti cenšos neieskaņot soloalbumus bez citu mūziķu līdzdalības. Man liekas, ka ērģelnieku solodiskus pērk un klausās tikai citi ērģelnieki.

Šis albums tika novērtēts ar "Diapason d’Or".

Tas ir patīkami, bet mēs neskrienam pēc zvaigznītēm. Mums svarīgi, ka cilvēkiem patīk. Ir daudz disku, kas faktiski nevienam nav vajadzīgi. Bet, ja klausās arī pēc 25 gadiem, tā ir labākā balva. Ar "Diapason" ir tā, ka viņi nevar dot divus mēnešus pēc kārtas vienam un tam pašam skaņu ierakstu namam. Bet mēs tajā pašā žurnāla laidienā dabūjām ļoti labu kritiku: recenzentam ne tikai patika, bet viņš arī bija sapratis, ko mēs ar šo vēlamies paveikt un pateikt.

Tīši meklēt atzinību gan būtu tas pats, kas skolā no skolotāja gaidīt, ka viņš tevi uzslavēs un ieliks labu atzīmi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt