Elīna Garanča dziedās princeses Eboli āriju no Džuzepes Verdi operas “Dons Karloss”, bet Kristīne Opolais un Marina Rebeka – titulvarones ārijas no Džakomo Pučīni operas “Madama Butterfly”. Pie La Scala orķestra diriģenta pults – Rikardo Šaijī.
Tiešraidē koncerts tiks pārraidīts Itālijas sabiedriskajos medijos, kanālā “Arte” un internetā, kā arī Latvijas Radio 3 “Klasika”. Koncerta sākums – pulksten 18.00
Pirms koncerta Milānā telefonintervijās Latvijas Radio 3 sazinājās ar visām trim Latvijas dziedātājām.
Nevar tikai ar maizi un ūdeni izdzīvot
Inta Zēgnere: Zvaigžņu koncerts Milānā būs vispasaules kultūrnotikums, kuru vēros un klausīsies visos kontinentos.
Elīna Garanča: Esmu ārkārtīgi priecīga un gandarīta, ka tiku uzaicināta dziedāt šeit, jo sevišķi tagad, kad kultūras dzīve ir iedzīta stūrī. Tomēr ceru, ka neviens no kultūras sapratējiem, atbalstītājiem un cienītājiem neizdomās, ka šis ir jaunais virziens, kādā opermākslai jāattīstās. Kvalitāti šobrīd ir ļoti grūti sasniegt, un mēs lielā mērā improvizējam. Tomēr ceru, ka drīz atgriezīsimies normālos apstākļos un varēsim strādāt to darbu, kādam mēs esam radīti.
Jūsu iznāciens ir koncerta sākumdaļā pēc Lukas Salsi, Vitorio Grigolo, Ildara Abdrazakova un Ludoviko Tezjē. Vai tiekaties ar šiem kolēģiem?
Elīna Garanča: Nē, jo katrs priekšnesums tiek ierakstīts atsevišķi. Ir stingra kontrole, neļauj nevienam nekur iet, ne ar vienu tikties. Visi staigā maskās, un distance tiek ievērota arī darba procesā.
Mēģinājums, protams, notiek maskās un tikai tajā brīdī, kad dziedi un tevi filmē, atļauj masku noņemt.
Līdzko ir pauze, tā skrien cilvēciņš klāt un liek atkal masku virsū. Cilvēki mēģina kaut kā tikt ar šo situāciju galā, bet pašlaik viss ir ārkārtīgi saasināti. Ar kolēģiem tikties mēs nevaram, jo visi tomēr ceļojam pa pasauli, risks ir liels. Saspringts, saspīlēts un ļoti vientuļš periods.
Vai nav sarežģīti četras ar pusi minūtes garas ārijas laikā iedzīvināt princeses Eboli raksturu?
Elīna Garanča: Mums jābūt godīgiem pašiem pret sevi un jābūt godīgiem pret klausītājiem.
Varētu teikt, ka mēs, visi dziedātāji, tikai ar dažiem izņēmumiem, olimpiskajam peldēšanas turnīram peldbaseinā gatavojamies savās mājās, vannā.
Nodarbībās, kas notiek pašam savā istabā ar pianistu vai bez pianista, ar ierakstu vai bez ieraksta. Uzstāšanās ir kā olimpiskās spēles, kur galvenajā disciplīnā jāiegūst pasaules rekords vai vismaz olimpiskais rekords. Domāju, ne viens vien kolēģis varētu atzīt, ka neviens no mums pašlaik nav ideālākajā formā tāpēc, ka mums vienkārši pietrūkst iespējas pilnvērtīgi gatavoties un strādāt, bet mēs gribam parādīt, ka māksla, mūzika un opera, šie klasiskie koncerti tomēr ir ikdienas dzīve.
Cilvēkam tā ir nepieciešamība, nevar tikai ar maizi un ūdeni izdzīvot, ir jādomā arī par garīgo attīstību un garīgo veselību, par emocionālo bagātību, kas ikdienā ir vajadzīga.
Mēs mēģinām klausītājus uzrunāt un pateikt viņiem, ka par viņiem domājam, un ar to, ka viņi šos koncertus skatās, mēs cenšamies pildīt arī savu emocionālo tukšumu. Ir smagi psiholoģiski un fiziski. Koncertam nepieciešamās pārbūves un apgaismojums noteikti ir eksperiments operteātrim. Koncerts noteikti būs ļoti skaists un vienreizējs, tomēr ceru, ka tāda nebūs nākotne.
Kāda jums ir pieredze ar Rikardo Šaijī?
Elīna Garanča: Ar viņu esmu dziedājusi vairākkārt, pēdējā tikšanās bija ļoti emocionālā koncertā Bergamo, kas veltīts pandēmijas upuriem. Mums ir paredzēti arī vairāki iestudējumi nākotnē, un viens no tiem būs Verdi “Dons Karloss” Milānas “La Scala”.
Galā koncerts veltīts operdīvas Mirellas Freni piemiņai. Kā jūs raksturotu viņas balsi un viņas personību?
Elīna Garanča: Reiz kā klausītājs, ne kā dalībnieks, piedalījos viņas meistarklasē Ņujorkā, un divu stundu laikā viņa tiešām ļoti nopietni strādāja ar cilvēkiem, ar savu redzējumu un piegājienu. Tā personība, kas uz skatuves, ir citāda nekā ikdienā. Ziniet, katrs mākslinieks ir unikāls tāpēc, ka viņā ir kaut kas īpašs.
Lielākā dāvana Jaunajā gadā
Inta Zēgnere: Kādas ir jūsu sajūtas, atgriežoties Milānas “La Scala”, un kādas ir sirsnīgākās atmiņas, kas ar šo teātri saistās?
Kristīne Opolais: Diezgan ilgu laiku neesmu šeit bijusi, un aicinājums dalībai galā koncertā bija pārsteigums. Es vienkārši baudu un esmu laimīga un vēlos, lai viss izdodas. Īpaši priecājos, ka man būs jādzied itāļu repertuārs, tieši Pučīni.
Tā man lielākā dāvana Jaunajā gadā – dziedāt “La Scala” Pučīni āriju.
Šis galā koncerts ir veltīts itāļu operdziedones Mirellas Freni piemiņai, kura 85 gadu vecumā šogad devās citā saulē. Vēl nesen savā “Facebook” kontā rakstījāt, viņa ir māksliniece, kuru apbrīnojat, klausāties viņas ierakstus. Kā jūs raksturotu Mirellu Freni?
Kristīne Opolais: Viņa ir perfekta tehniskā ziņā. Ja man vajag labāko piemēru, es vienmēr klausos Freni ierakstus, jo viss ir tik skaidrs, tik eleganti un muzikāli. Jaunajiem dziedātājiem ir jāklausās zelta laiku dziedātāju ieraksti iedvesmai un paraugam, lai gan to jau mēdz saukt par vecmodīgu stilu dziedāšanā. Ļoti bieži, runājot ar kādu mūsdienu diriģentu vai režisoru un pieminot viņu vārdus, tiek teikts: “Jā, bet tagad ir citi laiki, tagad modernāk gan jādzied, gan jākustas.” Nedaudz žēl par to tāpēc, ka, domājot par operu kā kaut ko modernu, mēs varam daudz zaudēt. Freni ir viena no labākajiem piemēriem, tiešām dīva.
Vai jums ir pašai bijusi personiska pieredze ar šo dīvu?
Kristīne Opolais: Diemžēl nē.
Mirellai Freni bija spēcīgs raksturs, darbā ar studentiem viņa bija visai nešpetna.
Kristīne Opolais: Varbūt tas ir labi, ka mēs nesatiekamies ar lielajām dīvām. Arī mana tikšanās ar Renātu Skoto nebija nekas patīkams.
Dīvas uzvedība tagad nav modē, bet kādreiz to varēja atļauties.
Tagad saskarsmē ar cilvēkiem – jo vienkāršāk un gaišāk, jo labāk. Tiešām liela atšķirība starp mūsdienu dīvām, kas visam pieiet viegli, un to laiku dīvām, kas vienmēr atgādināja visiem, kas viņas ir, un centās izcelties. Man nav būtiski, kādas viņas bija, bet ir svarīgi, ko viņas ir izdarījušas. Tā ir bagāta vēsture un milzīgs, iedvesmojošs piemērs visiem.
Kļūt par dziedātāju ir ļoti sarežģīts ceļš, arī psiholoģiski ir jāiztur ļoti liels spiediens.
Kristīne Opolais: Cilvēki uzskata, ka dziedāšana ir brīnišķīgs dzīvesveids. Krāšņi un bez rūpēm, tik atver muti un dziedi. Īstenībā tā ir liela disciplīna, jo visu laiku ar dažādiem vingrinājumiem jāuztur vokālā forma.
Šis laiks ir milzīgs pārbaudījums mums, jo viss notiek mājās un tikšanās ar koncertmeistariem un pedagogiem nav iespējama.
Pašdisciplīna ir ļoti svarīga, un tas nav vienkārši tāpēc, ka esam mākslinieki. Māksliniekam ir vajadzīga iedvesma un cerība. Realitāte ir diezgan skarba, un neviens nezina, kā būs tālāk. Slodze un atbildība ir milzīga, arī ceļojot. Katrā vietā un katrreiz jāpierāda sevi atkal no jauna, nevari uz veciem panākumiem paļauties. Pašdisciplīna un ticība sev – tas ir ļoti svarīgi, bet tas nav viegli.
Kuru no Pučīni ārijām dziedāsiet?
Kristīne Opolais: Es dziedāšu fināla āriju no “Madama Butterfly”, kad viņa pirms nāves atvadās no sava bērna. Dziedāt itāļu repertuāru “La Scala” ir milzīga atbildība. Man ir patīkams uztraukums, bet arī milzīgs pagodinājums, ka man to uzticēja.
Kā būs dziedāt bez publikas?
Kristīne Opolais: Tas ir sarežģīti, jo mums ir vajadzīga publikas enerģija, un nākas vienkārši iztēloties, ka tu kādam dziedi.
Pēdējā laikā es vienkārši dziedu sev, savai dvēselei, dziedu komponistam. Jāiztēlojas, ka kāds tevī klausās.
Tas ir sarežģīti, bet būtībā cilvēks pierod pie visa, gan jau pieradīs arī pie šīs situācijas. Man patīk cilvēku enerģija, un tas man ļoti palīdz, es zinu, kā ar to strādāt. Šajā gadījumā es mācos uzstāties citādi. Savas izjūtas, savu mērķi veidoju citādi. Šajā gadījumā pietiks ar to, ka ir iespēja muzicēt ar brīnišķīgiem mūziķiem – “La Scala” orķestri un maestro Šaijī. Ar to jau pietiek, lai justos grandiozi.
Teātrī esam kā uz salas
Inta Zēgnere: Vai Milānas ielās jau jūtama Ziemassvētku noskaņa?
Marina Rebeka: Jā, noskaņa ir, bet cilvēku nav. Nav īstas noskaņas, jo tā rodas, kad ir daudz cilvēku apkārt, tie iepērkas, satiekas, skan mūzika. Pašlaik daudzi veikali ir slēgti, un te valda ļoti dīvaina atmosfēra.
Kāda tā ir Milānas “La Scala”?
Marina Rebeka: Arī šeit sajūta ir dīvaina. Teātrī esam kā uz salas, kur apkārt mums nenotiek nekas. Publikas nav, tikai ap teātri sastājušās televīzijas mašīnas.
Jau 10 gadi pagājuši kopš spožās debijas Milānas operteātrī Džoakīno Rosīni operā “Ceļojums uz Reimsu”, un kopš tā laika ar teātri ir izveidojušās īpašas attiecības. Arī šogad bieži esat Milānā, neraugoties uz sarežģītājiem apstākļiem.
Marina Rebeka: Jā, mana debija šeit notika 2009. gadā, un šogad te tiešām esmu bieži – septembrī atklāju sezonu ar “Traviatu” un oktobrī notika mans solokoncerts, kura laikā saņēmu Starptautisko klasiskās mūzikas balvu (“International Classical Music Awards”). Ceremonijai bija jānotiek Seviļā 1. maijā, bet nebija iespēju toreiz tur nokļūt, tādēļ balvas organizatori sazinājās ar “La Scala” un vienojās, ka pirms otrās solokoncerta daļas notiks šī apbalvošana.
Vai uz “La Scala” leģendārās skatuves ir viegli dziedāt?
Marina Rebeka: Te dziedāt ir vienkāršāk nekā Parmā, jo Parmas publika ir briesmīga. Arī “La Scala” publika ir tāda, jo mēdz izsvilpt tos dziedoņus, kuri nav pa prātam.
Kopš savas pirmās uzstāšanās vienmēr biju gatava, ka dzirdēšu “bū” vai svilpienus.
Tomēr viss allaž beidzies labi, stāvovācijas bija arī solokoncerta beigās, un mani tas ļoti aizkustināja. Man nekad nav bijis grūti dziedāt uz šīs skatuves, piepildīt zāli. Dziedot itāļu valodā, klausītājs saprot katru dziedāto vārdu, un šī apziņa uzliek papildu atbildību. Es jūtu ļoti lielu vienotību ar šo publiku, un, man liekas, viņi mani saprot, tāpēc šī vieta tiešām ir īpaša.
Kā būs 7. decembrī, kad publikas zālē nebūs?
Marina Rebeka: Tā bija arī 30. novembrī Florences “Teatro del Maggio”, kad dziedāju pirmizrādi Verdi operā “Otello” un debitēju Dezdemonas lomā. Zālē atradās tikai pāris cilvēku. Bija ļoti daudz video kameru un tiešā translācija televīzijā ar 70 000 skatītāju. Un tas ir daudz vairāk, nekā būtu redzējuši izrāžu laikā teātrī.
Protams, trūkst publikas enerģētikas. Arī uztraukums nezūd gan tiešraides dēļ, gan tādēļ, ka jauna loma.
Tā ir liela atbildība.
Vai jau izveidojies priekšstats, kā koncerts 7. decembrī notiks? Vai mēģinājumos bija, katram liekot savu puzles gabaliņu kopējā zīmējumā?
Marina Rebeka: Jā, esmu daļa no puzles. Visus kolēģus pat nesatikšu, jo katram atvēlēts savs laiks ierakstam.
Par tērpiem koncertam ir īpašs stāsts, jo itāļu slavenākie modes nami iesaistījušies un vēlas, lai visi solisti būtu izcili apģērbti.
No trim uzlaikotajiem “Dolce Gabbana” tērpiem vienu izvēlēsies koncerta tērpu mākslinieks Džanluka Falaski. Man izveidojusies sadarbība ar šo burvīgo itāļu modes namu.
Jums un Kristīnei Opolais šajā koncertā būs jādzied Čočosanas ārija no Pučīni operas “Madama Butterfly”.
Marina Rebeka: Šo āriju izvēlējās maestro Rikardo Šaijī, un par to es mazliet izbrīnījos, jo šo lomu vēl neesmu dziedājusi un nezinu, kad tā būs manā repertuārā. Čočosanas āriju dziedāju kā piedevu savā solokoncertā “La Scala”.
Kura būs nākanā skatuve pēc Milānas “La Scala”, kas jūs gaidīs?
Marina Rebeka: Ja viss būs labi, tad tā būs Čaikovska Maskavas Valsts konservatorijas Lielā zāle, kur man paredzēts solokoncerts 21. decembrī ar programmu, kuru dziedāju “La Scala”, Tulūzā un Cīrihē. Ja saņemšu vīzu, tad došos uz Maskavu. Ja ne, tad nākamā skatuve būs Montekarlo un burvīgā, grūtā un brīnišķīgā lomā Žila Masnē operā “Taīda” janvāra beigās. Tad, cerams, Parīze ar Verdi “Trubadūru”. Jācer, ka viss atkal atgriezīsies normālā apritē.
