Kvintets «Carion»: Savu skatītāju priekšā mugura ir taisnāka

Festivāla “LNSO vasarnīca” ietvaros 24. augusta vakarā Latgales vēstniecības “Gors” Lielajā zālē piedzims kas unikāls un nebijis – starptautiskais pūšaminstrumentu kvintets “Carion” kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri (LNSO) un diriģentu Andri Pogu pirmatskaņos trīs komponistu darbus pūtēju kvintetam un orķestrim. Zviedriete Brita Bīstrema, dānis Anderss Nordentofts un latvietis Andris Dzenītis radījuši ko pavisam svaigu, jo solista vietā likt veselus piecus – tas nebūt nav viegli, bet skaniski aizraujoši gan.

Tā kā “Carion” kopā ar flautisti Doru Šerešu, mežradznieku Dāvidu M. A. P. Palmkvistu, fagotistu Nilsu Andersu Vedstenu-Larsenu muzicē arī klarnetists Egīls Šēfers un obojists Egils Upatnieks, aicināju abus pašmāju mūziķus uz sarunu gan par ansambli un tā dzīvi, gan par gaidāmo pirmatskaņojumu festivālā “LNSO vasarnīca”.

Ansamblis un kopābūšana

Anete Ašmane: Spriežot pēc “Carion” profila sociālajā tīklā “Facebook”, šis laiks jums ir koncertiem ļoti piepildīts.

Egīls Šēfers: Mēs nestrādājam visu laiku, jo esam mūziķi no trim valstīm, līdz ar to mūsu darbs tiek plānots ļoti intensīvos periodos. Tad sanāk tādi brīži kā pirms pāris nedēļām, kad ir četri koncerti, 3500 kilometru pārbraucieni, naktī gulētas vien trīs stundas. Kad satiekamies, tad arī darbs notiek. Tajā laikā katra stunda ir zelta vērta, un pēc tam mēs atkal ejam katrs savu ceļu un tiekamies nākamajā reizē.

Egils Upatnieks: Citādi varbūt mēs tiešām būtu kā Borodina kvartets, kura mūziķi nespēj dzīvot vienā viesnīcā, jo nevēlas viens otru redzēt pie brokastgalda. Jā,

reizēm mūsu ceļošanas grafiki ir tiešām skarbi.

Un tad, kad mēs esam kopā, mēs vai nu mēģinām, vai spēlējam koncertus.

Šēfers: Gadi rit, un aizvien biežāk ir jautājums, kā vārdā mēs to darām? Bet tad ir tādi koncerti, kur ir lieliska akustika, mēs esam labā formā, cilvēki ir sajūsmā, un tu saproti, ka šo divu stundu dēļ visas ciešanas bija tā vērtas.

Cik svarīgi kolektīvā ar tik intensīvu kopābūšanu ir cilvēciskais kontakts, varbūt pat draudzība?

Upatnieks: Ansambliskums izpaužas pilnīgi visā kā rēķināšanās ar otru. Arī tādas lietas, kas it kā šķiet pašsaprotamas, bet ikdienas steigā mēdz aizmirsties, taču mēs nedrīkstam pieļaut, ka tās aizmirstas, jo tad mēs saiesim ragos. Piemēram, ieejot kādā telpā, tur ir galds konkrētā izmērā. Ja viens izliks uz tā savu tērpu, citiem nebūs, kur nolikt instrumentus. Mēs it kā varētu sākt lekties, bet kurš gan to pirms koncerta grib? Šādām lietām ir jābūt asinīs, bet reizēm, kad tas ir nepieciešams, mēs par to iekšienē runājam. Draudzība – jā, bet ne tajā izpratnē, ka mēs kopā pavadām savu brīvo laiku. Bet sirds dziļumos mēs jūtam līdzi viens otra veiksmēm un neveiksmēm, interesējamies viens par otru.

Šēfers: Visi mūziķi ir savā ziņā īpatnas personības. Katram ir savas utis.

Upatnieks: Un, ja kāds apgalvo, ka viņam nav, viņam ir pat divas vai vairāk! (smejas)

Šēfers: Bieži vien tās rakstura iezīmes, kas mūziķi padara interesantu un neparastu, var būt traucējošas saskarsmē. Ilgi pavadot kopā laiku, neizbēgami šad un tad kaut kāda berze veidojas.

Es domāju, ka veiksmīgs ansamblis ir tas, kurš atrod veidu, kā viena puni var piemēroties cita caurumiem.

Upatnieks: Jā, tā ir kā puzle.

Šēfers: Piemēram, mūsu mežradzniekam dažreiz uznāk melnie, un tad mēs saprotam, ka šobrīd nevajag viņu aiztikt, jāliek mierā. Nākamajā dienā viņš atnāk kā smaidoša saulīte. Tā ir tāda sevis un citu pieņemšana – jā, mēs varam viens otru kaitināt, bet mēs viens bez otra tomēr nevaram. Bet par draudzību jāsaka tā – ir labi pavadīt laiku ārpus ansambļa! (smejas) Jo ir mēneši, kad es Egila seju redzu biežāk nekā savas sievas!

Upatnieks: Es domāju, mēs esam atraduši labu balansu šajā ziņā.

Šēfers: Ir bijuši dažādi gadījumi. Ar iepriekšējo flautisti mums bija sarežģītas attiecības, jo viņas redzējums par to, kādai jābūt ansambļa nākotnei, ļoti atšķīrās no pārējo. Viņa vēlējās vairāk koncertēt Dānijā un Zviedrijā, nevis ceļot, citāds bija arī viņas mākslinieciskais redzējums un spēles stils. Tas neizbēgami izpaudās visu laiku, bija rīvēšanās no abām pusēm, un tas noveda pie tā, ka mums bija jāšķiras. Tas nebija viegls veids, kā šķirties, jo tas nav kā orķestrī, kur mūziķiem ir vienkāršas līgumattiecības. Ansamblis ir daudz ciešāka sadarbības forma, tāpēc šķiršanās process bija ilgs, un pēc tam ilga bija arī jauna flautista meklēšana. Jo mums nav nepieciešams vienkārši mūziķis, kas labi spēlē.

Vajadzīgs cilvēks, ar kuru kopā vari daudzas stundas sēdēt autobusā, kurš spēj uz skatuves būt fleksibls un teatrāls, kuram ir vēlēšanās upurēt daļu no personīgās dzīves, lai varētu šo darbu darīt.

Tas ir visai liels izaicinājums.

Bet tagad sastāvs ir stabils?

Upatnieks: Jā, nu jau vairāk kā piecus gadus noteikti! Mūsu dāņu kolēģi kopā spēlē kopš 2002. gada, bet tā nopietni no 2004. gada, kad kļuva par laureātiem Dānijas Radio konkursā. Egīls pievienojās 2008. gadā, es – 2009., Dora pievienojās 2012. gada 1. janvārī.

Šēfers: Šķiet, ka šis arī būs paliekošs sastāvs.

Spēlēšana no galvas un repertuārs

Egīl, tu minēji, ka iepriekšējai flautistei bija atšķirīgs redzējums. Bet kā jūs raksturotu “Carion” ceļu, tēlu un virzību?

Upatnieks: Tas ir komplekss jautājums. Es vēl gribētu pakavēties atmiņās pirms desmit gadiem, kad es zināju, kas ir “Carion”, zināju, ka Egīls tur spēlē, bet pats tur iekšā nebiju. Rutīnas mūziķim, kas vairs nav jaunais un daudzsološais, bet vēl nav arī nopelniem bagātais, pirmā doma ir – nu, jā, viņi tur māžojas, spēlē no galvas, nedaudz vēl lēkā pa skatuvi… Es pilnīgi saprotu, ka tāda doma var būt, domāju, ka dažiem maniem kolēģiem ir tieši tāds pats priekšstats. Bet tad, kad tu sāc to darīt, tu vairs nevari citādāk. Es ļoti labi atceros savu pirmo mēģinājumu – visi spēlēja no galvas, bet es no notīm. Es jutos kā tāds sešstūrains ritenis, kam nav pa ceļam ar šo ansambli. Jautājums ir, vai tu vari un gribi, vai negribi un nevari. Es nebaidos teikt, ka tā ir mūzikas izpratne un saspēle citā līmenī.

Šēfers: Kas ir mūzika, ja mēs filozofiski uz to skatāmies – tā atnāk pie komponista, viņš to uzliek uz papīra. Bet partitūra tomēr ir ārkārtīgi ierobežojoša, jo ideja taču ir daudz dziļāka.

 

To varbūt vispār nevar pierakstīt!

Šēfers: Jā! Bet ideja tomēr ir jānolasa, un interpreta uzdevums ir šo ideju padarīt par savu, lai ar pilnu pārliecību to nestu tālāk. Tas ir tāpat kā aktierim – iedomājaties, ka jūs aizejat uz JRT, un tur aktieri lugu lasa no papīra. To, protams, var darīt kā Gundars Āboliņš – perfekti un izteiksmīgi –, bet tomēr tā ir barjera, cilvēki tam nenotic. Tāpat arī mūzikā – tur ir daudz vairāk par notīm, tur ir tēli, sadarbība, priekšplāns un aizmugurējais plāns, līnijas, kas satiekas, dialogi un vēl, un vēl – tur ir viss. To nevar parādīt, lasot no lapas. Sevišķi tas attiecas uz mūsdienu mūziku. Jāsaka, ka, jau desmit gadus šādi uzstājoties, mēs esam kļuvuši par tādiem kā influenceriem, mums ir sekotāji. Jo cilvēki to ierauga un ir pārsteigti – wow, es nezināju, ka var arī tā. Ir bijis tā, ka pēc koncerta pienāk profesionāls cilvēks un saka: “Līdz šim man kvintets riebās, bet, kad es paskatos, ko jūs darāt, tas ir vienkārši fantastiski, esmu kļuvis par kvinteta fanu!” Tad mēs saprotam, kādēļ to darām. Mēs šādā veidā varam mijiedarboties ar klausītāju, mums nav barjeras. Un, protams, liela nozīme ir arī sarunai ar klausītāju – dažbrīd visai humorpilnai, jo nav nekas slikts cilvēkus arī nedaudz izklaidēt, pēc tam nospēlējot kādu nopietnu skaņdarbu.

Vai kādreiz neesat saņēmuši arī negatīvus komentārus par savu spēles stilu, ka tā jau tāda ākstīšanās vien ir?

Šēfers: Ļoti, ļoti maz. “YouTube”, kur var anonīmi kaut ko uzrakstīt, cilvēki ir mēģinājuši gānīties, bet tad viņi ātri vien no daudziem citiem mūsu atbalstītājiem saņem pretī. Ir bijuši komentāri, ka stāvēt un spēlēt no notīm būtu daudz foršāk, bet tad trīsdesmit citi profesionāļi atbild, ka izmanto šo universitātē kā piemēru visiem jaunajiem māksliniekiem. Tad mēs tik sēžam, lasām un smejamies!

Kā jūs veidojat savas programmas un repertuāru?

Šēfers: Mūsu Vācijas aģentūrai ir svarīgi, lai programma cilvēkus uzrunātu, lai viņi būtu gatavi to pirkt, tāpēc vienmēr programmā būs kaut kas no Baha, Mocarta vai Bēthovena. Un bieži vien cilvēki nāk klausīties tieši šo mūziku, bet pēc koncerta saka: “Ligeti bija visforšākais skaņdarbs!” Un tas atkal ir brīdis, kad mēs saprotam, kādēļ darām to, ko darām.

Vēl viena lieta, ar ko esat pazīstami, ir jūsu video. Nesen skatījos, Šostakoviča Valsim bija, ja nemaldos, aptuveni pusmiljons skatījumu. Ko tas jums dod un kā palīdz?

Upatnieks: Mums patīk!

Šēfers: Tas ir ārkārtīgi sarežģīts jautājums mūsdienās. Mēs to darām, jo tas ir vēl viens veids, kā sazināties ar klausītāju. Galvenokārt tas ir rīks, ko izmantojam mēs paši un ko izmanto mūsu aģentūra kā vizītkarti tam, ko mēs darām. Kaut kādā mērā tas veido arī mūsu māksliniecisko virzību, jo mēs redzam, kas cilvēkus uzrunā. Mūzika ir skatuves māksla, un lielāko daļu koncertzālē tomēr aizņem publika, tāpēc mijiedarbība ir neatņemama mākslas sastāvdaļa.

Upatnieks:

Pūtēju kvintets vispār ir dīvains sastāvs.

Ja tev, Anete, ar tavu izglītību tagad vajadzētu nosaukt desmit skaņdarbus pūtēju kvintetam, es domāju, tev rastos zināmas problēmas. Un, ja es tev pajautāju, cik no tiem ir A+ kategorijā kā tiešām vērtīgi un nozīmīgi, tas saraksts vēl sašaurinātos. Tā kā atšķirības no stīgu kvarteta vai klavieru trio ir acīmredzamas.

Kāpēc tas tā?

Upatnieks: Divi iemesli. Viena no mūsu grūtībām ir atrast šiem pieciem dažādajiem instrumentiem vienotu skanējumu. Intonatīvi, tembrāli un artikulācijas ziņā tas ir ļoti grūti. Otrs diemžēl ir akmens arī manu kolēģu lauciņā, kas nereti saka: “Uzspēlējam koncertu sestdien, samēģināsim otrdien, ceturtdien, piektdien vēl izspēlēsim cauri un sestdien laidīsim.” Tas ir iemesls, kāpēc pūtēju kvintets tiek uzskatīts par garlaicīgu.

Šēfers: Tas, ko Egils saka, ka profesionālam mūziķim ir jāapzinās, cik daudz laika nepieciešams ieguldīt, lai pūtēju kvintets skanētu labi. "Carion" šādā sastāvā spēlē no 2012. gada, un tagad mēs varam teikt, ka skanam labi, mums ir saskaņa.

Cilvēki nereti prasa – kā jūs varat atrast tik labu skaņu, kā flauta ar oboju var tik ideāli saskanēt? Stundas! Pavadiet kopā desmittūkstoš stundas, un jums arī skanēs labi.

Reti kurš ansamblis iegulda šo laiku, bet cilvēks dzird, ka nav labi, un nolemj, ka pūtēju kvintets – tas nav labi.

Vēl viena lieta – šāds ansamblis radās tikai klasicisma beigās, un repertuārs ir vienkārši slikts. Ir tādi komponisti kā Antons Reiha, Francis Danci – aizmirsti komponisti ar ne visai veiksmīgu mūziku, kas neatklāj kvinteta potenciālu. Pirmie divi nozīmīgie darbi ir Paulam Hindemitam un Karlam Nīlsenam, kas ir 20. gadsimta sākumā, tas ir nesen. Tā kā varētu teikt, ka pūtēju kvintetam viss vēl priekšā.

Upatnieks: Ir jau dažādi pārlikumi – Mocarta serenādēm, oktetam, sekstetam utt., bet tie, mūsuprāt, nav gana labi, tāpēc Deivids, kuram tas sanāk, veido jaunus aranžējumus. Un vēl, izvēloties repertuāru, mēs domājam, ko varam atstāt un izdarīt kvinteta kā sastāva labā. Un te nu mēs esam – pēc divām nedēļām Rēzeknē!

Uzstāšanās mājās, jaundarbs un "Baltijas ceļš"

“Carion” ir daudz koncertu dažādās valstīs, bet kā jums abiem ir uzstāties mājās, Latvijā, tieši ansambļa sastāvā? Mūsu mākslinieki bieži atzīst, ka tas ir īpaši.

Upatnieks: Tas noteikti ir īpaši, un mēs redzam, kas notiek ar mūsu dāņu kolēģiem, kad uzstājamies tur. Savu skatītāju priekšā…

Šēfers: … mugura ir taisnāka.

Upatnieks: Piekritīšu visiem tiem, kas saka – savu skatītāju priekšā ir visgrūtāk. Bet tās nav grūtības, no kurām tu bēdz, tās ir tās, kuras tu meklē, lai piedzīvotu to īpašo sajūtu.

Šēfers:

"Carion" kā kvintets Latvijā ir vēl nezināma vienība, mēs esam te uzstājušies varbūt kādas divas vai trīs reizes – tas ir drīzāk negadījums, nekā likumsakarība.

Tādā ziņā šī ir nozīmīga debija. No otras puses, mēs neesam pozīcijā, kur mums kādam kaut kas būtu jāpierāda. Koncerts ir koncerts, mēs atdosim visu, mugura būs slapja, pārējais jau vairs nebūs mūsu rokās.

Pastāstiet, lūdzu, par skaņdarbu, ko dzirdēsim Rēzeknē!

Upatnieks: Trīs dažādi komponisti no trim valstīm. Šāda doma mums bija jau sen.

Šēfers: Pirmais solis bija, kad sapratām, lai arī mums ir šis unikālais performances veids, nevaram sēdēt uz veciem lauriem, ir jāatjaunojas. Sākumā pat nebija domas par dažādiem komponistiem, bet sadarbībai uz lielās skatuves nepieciešams simfoniskais orķestris. Mēs par to runājām aptuveni piecus gadus, līdz uzstājāmies Cēsu Mākslas festivālā un izstāstījām šo ideju Indrai Lūkinai. Viņa aizdegās, un tā, klucīti pa klucītim, tas tapa. Tematika saistīta gan ar Baltijas ceļa atceri, gan humānajām vērtībām, kas vēstures gaitā tomēr ir uzvarējušas, gan arī ar mūsu identitāti – esam ansamblis visos Baltijas jūras krastos. Arī šī darba atskaņojumi būs kā Latvijā, tā Dānijā un Zviedrijā. Nekas šāds iepriekš nav bijis! Mēs katram komponistam devām uzdevumu – uzrakstīt darbu, kas ir teatrāli uzvedams, paredzēts kvintetam un orķestrim, lai to var iemācīties no galvas, lai tas ir iespējams. Katrs komponists vairāk vai mazāk veiksmīgi tika ar katru no šīm sadaļām galā – sveiciens tev, Andri Dzenīti! [Dzenīša daļu “Carion” nespēlēs no galvas, tik sarežģītā mūzikā tas neesot iespējams – A. A.] Šobrīd izskatās, ka sāksim ar Britas Bīstremas darbu, turpināsim ar Andersa Nordentofta un noslēgsim ar Andra Dzenīša. Šobrīd ir posms, kad notis esam iemācījušies, tagad padarām šo mūziku par savu, meklējam, kam mēs tajā ticam.

Muzikālā ziņā amplitūda būs ļoti plaša – kvintets gan iznirs no orķestra, gan atradīsies konfrontācijā ar to, gan cīnīsies par savu vietu tajā lielajā skaņas masā. Būs gan absolūti skaista mūzika, kas ir mūsdienām neparasti, gan robusti ritmiska, gan ļoti, ļoti apjomīga.

Instrumentālo koncertu žanrā ir tiešām grūti atrast, ar ko varētu salīdzināt to vērienu un skaņu, kas ir Dzenīša darbā. Nozīmības un jaudas ziņā tas laikam arī ir tikpat vareni kā Baltijas ceļš.

Upatnieks: Andris ir izcils simfoniķis, pieradis rakstīt lielam orķestrim. Mēs tiešām cīnīsimies par savu vietu orķestra skanējumā, bet būs brīži, kad mūs noēdīs, nedzirdēs, bet tad mēs atkal piedzimsim no jauna.

Kā tika nolemts aicināt tieši Andri Dzenīti?

Šēfers: Tā bija sadarbība arī ar LNSO. Mēs tiešām sēdējām pie galda un domājām, kas būtu tas aktuālais katrā no valstīm, ko izcelt, kas mūs uzrunā, kāda ir mūzikas valoda, un kurš vispār spētu to izdarīt, jo simfoniskais orķestris ar pūtēju kvintetu – tur ir sava specifika. Komponists, kurš raksta tikai kormūziku, noteikti nebūtu veiksmīga izvēle, tāpēc meklējām komponistus, kas ir veiksmīgi pierādījuši spēju rakstīt pūtējiem. No latviešu komponistiem Andris bija pirmā un pēdējā izvēle. No zviedriem mūs uzrunāja Britas Bīstremas iepriekšējie darbi, bet no Dānijas mums sākotnēji bija cits variants, bet Nordentoftu mums ieteica un mēs piekritām.

Andra Dzenīša darbs “Delta Returning” veltīts Baltijas ceļa 30. gadadienai. Cik jums bija gadu, kad šis notikums risinājās, vai kaut ko no tā atceraties?

Upatnieks: Man bija pietiekami daudz gadu, lai es atcerētos atmosfēru.

Šēfers: Man bija par dažiem gadiem vairāk, es dzīvoju Kauguros. Viena no manām spilgtākajām atmiņām – radi no Kanādas man bija atsūtījuši mazu fotokameru. Toreiz padomju armija, lai emocionāli iebiedētu cilvēkus, lidinājās virs mikrorajoniem. Bija trīs armijas helikopteri, kas visu laiku lidinājās, cilvēkiem bija bail iet pie logiem, bet es ņēmu savu kameru un fotografēju. Mamma vilka mani nost no loga un taisīja ciet aizkarus.

Upatnieks: Es vispār apbrīnoju šo fenomenu, jo nebija taču mūsdienu iespējas, kas ļautu ātri daudziem cilvēkiem pateikt – ejam uz tās šosejas, stāvēsim un sadosimies rokās. Un tomēr viņi tur bija!

Šēfers: Toreiz biju bērns, bet tagad apbrīnoju to cilvēku drosmi. Ja skatāmies no konteksta, bija iespējams pazaudēt visu – ģimeni, karjeru, nākotni, pat dzīvību. Bet nē, ideja ir spēcīgāka par to visu. Kas tā bija par ideju! Tas ir tas, kas ir mūsu valsts šūpulī – ideja. Jo racionāla iemesla Latvijai būt nav, mēs esam pārāk mazi.

Upatnieks: Līdzīgi ir ar pūtēju kvintetu – bez viņa varētu iztikt! (smejas)

Šēfers: Bet ideja ir tik spēcīga, ka viss pārējais var notikt. Un to vien ir vērts atzīmēt un nosvinēt.

 

Vairāk informācijas par festivālu “LNSO vasarnīca” un “Carion” koncertu iespējams atrast šeit.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti