Atspere

Dzejniece Inese Zandere: Domāšanas spējas un radošo potenciālu nodrošina vienatne

Atspere

Egils Siliņš: Lēmumu par operas vadīšanu man būtu gribējies pieņemt piecus gadus vēlāk

Jubilāre Maija Amoliņa: Ja man vajag, nāku ar baigo spiedienu - tas man tiešām asinīs...

Kultūras žurnāliste Maija Amoliņa: Esmu personību cilvēks

Šarmantajai un enerģiskajai Latvijas Televīzijas kultūras žurnālistei Maijai Amoliņai šī ir īpaša nedēļa – 5. junijā viņa nosvinējusi 80. gadskārtu. "Mans brīnišķīgais dēls Andris šonedēļ sagādāja ceļojumu uz Itāliju, Milānu, un arī uz operu – visu bija rūpīgi saplānojis. Nekad vēl nebiju pabijusi "La Scala" – Mocarta "Idomenejs" bija brīnišķīgs," Latvijas Radio 3 "Klasika" rīta intervijā stāsta jubilāre.

Maija Amoliņa daudziem saistās ar leģedāro Imanta Kokara vadīto kori "Ave Sol", kas šogad svin pusgadsimta jubileju. "Gandrīz septiņpadsmit gadi... Tas bija kas jauns un neierasts, ļoti spēcīgs un interesants. Apskatījām pasauli, ko dzelzs priekškara dēļ daudzi nevarēja, un tas mums atklāja daudz plašāku skatu uz dzīvi un arī mūziku – raidījumos tas man ļoti palīdzēja, jo

es jau biju kā tāds medijs starp "Ave Sol" un televīziju. Tolaik man tapa televīzijas raidījumi un intervijas ar brāļiem Kokariem. Tas bija tiešām spēcīgs laiks."

Amoliņa neslēpj: "Principā esmu bijis tāds personību cilvēks – atceros, jau no pašiem pirmsākumiem esmu veidojusi raidījumus par Ādolfu Skulti, Leonīdu Vīgneru, brāļiem Kokariem. Par pilnīgi visiem mūsu komponistiem – par Karlsonu, par Maskatu un Vasku pat divreiz. Bijis daudz ārzemju viesu.

Ļoti spilgti atmiņā palicis raidījums par Kšištofu Penderecki, kad viesojos pie viņa mājās, kur viņam tā milzīgā muiža, pabiju viņa dārzā, tur ēdu pasaulē garšīgāko biešu zupu, ciemojos arī darba kabinetā.

Tas bija kaut kas ļoti iespaidīgs! Nevaru pat visus uzskaitīt..."

Kad acis mirdz...

Maija Amoliņa pēc profesijas ir kordiriģente. "Esmu ilgus gadus vadījusi amatierkori Ogrē. Protams, ir jau zināmas grūtības – kad vēl pati dziedāju "Ave Sol", aizbraucu pie sava kora, sākas iedziedāšanās, un... starpība ir gana manāma. Drausmīgs darbs jāieliek, lai kori dabūtu uz skatuves, uz skatēm.

Bet neatsverams un brīnišķīgs brīdis ir dzīvā muzicēšana koncertā – kaut arī amatieru koris, tu tomēr dabū no viņiem mūziku ārā... Kad acis dzirkst un izdodas – tas ir tiešām ir brīnišķīgi!

Atceros, kad no Radio kora, kur vienu laiku dziedāju, aizgāju uz televīziju, Pēteris Plakidis teica - ak, Dievs, tu vairs nemuzicēsi?! Viņam likās šausmīgi, ka var nedziedāt vai kaut ko nedarīt mūzikā."

Iedvesmojošais Mariss Jansons

Viena no visiedvesmojošākajām personībām Maijai Amoliņai noteikti ir Mariss Jansons. "Atceros, kā viņš uz Latviju atbrauca, tikko beidzis Pēterburgas konservatoriju un sniedza simfonisko koncertu šeit – no tā laika šis sprogainais, glītais puisis palika prātā. (..) Taisot par viņu lielo raidījumu, kuru filmējām gan Oslo, gan Pēterburgā, gan Pitsburgā,

Raimonds Pauls, uzzinot, ka braucu uz Pitsburgu pie Marisa, teica – nu, tas ir par traku: dzīties vienam vīrietim pakaļ uz Ameriku...

Bet es tiešām biju pārņemta, es tiešām viņu mīlu! Un

tas ir tik jauki, kad Mariss citiem saka – interviju nedošot, bet man pasaka – protams, Maijiņ, ar jums es runāšu..."

"Nāku ar baigo spiedienu..."

Kolēģi Latvijas Televīzijā teic – Maija Amoliņa saviem sižetiem vienmēr izcīnot par dažām minūtēm ilgāku ēteru nekā citi. Un viņa vienmēr tiekot klāt tur, kur principā tas nav iespējams.

"Ja man vajag, nāku ar baigo spiedienu – tas man tiešām asinīs... Bet varu iedomāties, ka tas tiešām no malas šķiet nepieklājīgi," smej jubilāre.

Viņas lielā mīlestība ir simfoniskā mūzika. “Maija Pļisecka, kuru esmu intervējusi arī es, vienā no savām pēdējām intervijām teikusi, ka nekas nav skaistāks par simfonisko orķestri. Man šķiet tieši tāpat!

Reizēm ir tik žēl – vairākas stundas safilmēju mēģinājumu, bet jāskrien taisīt mazais sižets ziņām – jānoskatās, jāizdomā... Protams, tas uzdzen stresu, bet arī asumu.

Jo tu zini – tev vienkārši ir jāpagūst! Reizēm šķiet – nē, nu, nevaru to samontēt, nav spēka! Bet esi spiests to izdarīt. Tāpēc milzīga pateicība visiem kolēģiem, ziņu veidotājiem, brīnišķīgajiem videoinženieriem –

pilnīgi jauni čaļi, bet viņi mani pieņem tik labi!

Ir tik atsaucīgi un palīdz montēt. Arī operatori – viņi mani ieredz. Mūsu gadu starpība... Pat nezinu, cik tā liela, bet ir labi, ka viņi tādi ir, un tas dzīvei dod milzu tonusu."

Vai tomēr nešķiet aplams fakts, ka piecstundīgā Vāgnera opera jāieliek divarpus minūtēs? Vai tas nav pretrunā ar dzīves lielo plūdumu un lielām lietām, kurām pieder arī mūzika? "Tiesa, mūziku ir grūtāk tajās minūtēs ielikt nekā izstādi... Taču ziņu raidījumi aktuāli ir visur pasaulē, ziņas ir ziņas.

Divas minūtes – tas ir labi, trīs minūtes – tas jau ir ģeniāls sižets, un katra sekunde ir svarīga.

Tas ir grūti, bet... Viss ēters ir noslogots, un tā ir liela cīņa – mums tur ir kapitālisms par raidījumiem! Esmu arī cīnījusies, bet

reizēm jau kauns jaunajiem maizi ņemt nost, jo mums viss ir uz projektiem..."

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti