Kristaps Pētersons: Kritika caur mūziku man vairs nešķiet produktīva

''LMB 2018'' žūrijas pārstāvis Armands Znotiņš atzīmē: "Jaundarbu bijis daudz, un tie bijuši ļoti labi, bet galu galā bija jāizvēlas tikai trīs autori, un šie trīs autori ir Georgs Pelēcis, Kristaps Pētersons un Anitra Tumševica. (..) Atkal jājautā, kādēļ tieši šie trīs skaņdarbi? Ne tikai tādēļ, ka tie ir ļoti spilgti, oriģināli, nozīmīgi, bet arī tādēļ, ka tie parāda ne tikai skaņdarba izcilību paši par sevi, bet kādu konsekventi ievērotu līniju komponista daiļradē, kas liecina par to, ka viņš izkopis savas profesionālās dotības ilgākā laika posmā.

Kristapa Pētersona gadījumā – tādēļ, ka komponists savukārt ir konsekventi iedziļinājies avangarda mūzikas tehnikās un izveidojis ideālu balansu starp racionālo un intuitīvo, starp emocionālo un intelektuālo."

"Beidzamajā laikā esmu ievērojis, ka mūsu apkārtējā vide ir pārsātināta ar dažnedažādiem vizuālajiem materiāliem – visvairāk jau reklāmām, kas ir uz katra stūra – tās ir skaļas, kliedzošas, un jau labu laiku domāju, vai mūzikai vajadzētu vēl vairāk iet šajā vizualitātes virzienā," prāto Pētersons. "Kādreiz man tas tā nešķita, galu galā esmu piedzimis Padomju Savienībā, astoņdesmitajos gados, kad mūsu vide bija absolūti pelēcīga, drūma.

Reiz no mūzikas skolas, kurā mācījos, aizbraucām uz Zviedriju – tas man bija milzīgs kultūršoks...

Uz prāmja "Estonia" viss bija dažnedažādās krāsās, spilgts un krāsains. Un tad tās reklāmas, dzērienu un spēļu automāti. Zviedrijā tas viss turpinājās – tiešām tāda Leiputrijas sajūta... Tik spilgti un tik aizraujoši. Šīs bērnības atmiņas arī veidoja mani, transformējās tālāk, bet tīri neapzināti veidā ienāca manos skaņdarbos."

Otra paralēlā līnija, kā atzīst komponists, bijusi pianistes Jautrītes Putniņas ietekme. 

"Jautrīte allaž uzsvēra, ka mūzikā vienmēr var atrast analogu vizuālajā mākslā vai reālajā pasaulē. Ka mūzikai var būt programma pat tad, ja tā nav rakstīta.

Laikam ejot, man parādījās tāda kā strupceļa sajūta... Vislabāk laikam to varētu raksturot ar pašas Jautrītes Putniņas darbības piemēru.

Viņa spēlēja man mīļu skaņdarbu, kas man ļoti, ļoti patika un patīk joprojām - Volfganga Dārziņa ''Prelūdiju in G''. Jautrīte stāstīja, ka vizuālais iespaids šajā konkrētajā skaņdarbā viņai ir ūdenszāles – kā straumē tās šūpojas. Zinot šo stāstu un klausoties, patiešām man likās, ka citādi nemaz nevar būt – vizuālā redzes aina bija tik spēcīga, ka šķita - kādēļ Volfgangs Dārziņš gan nav licis šim skaņdarbam nosaukumu "Ūdenszāles"? Pēc vairākiem gadiem kopā ar Jautrīti Putniņu un citiem mūziķiem braucām mājās no koncerta un iebraucām pie ārkārtīgi skaistā Valmieras Sietiņieža. Jautrītei ieslēdzās kā tāds klikšķis – ka tā taču vajadzētu spēlēt šo Volfganga Dārziņa Prelūdiju! Viņa pārskatīja savu pieeju skaņdarbam, un tagad tās jau bija smilšakmens klintis – Sietiņiezis. Kad klausījos šādā pieejā, likās – citādi nevar būt, kāpēc autors skaņdarbu nav nosaucis par "Sietiņiezi"?! Tātad divas dažādas pieejas vienam un tam pašam skaņdarbam, un abas – ļoti pārliecinošas. Un sanāk tā – labi, ka viņš to darbu nosauca par Prelūdiju. Tā kā ceļi var būt dažādi pie viena un tā paša skaņdarba."

Arī Pētersona jaundarba sakarā klausītājam jādarbojas pašam ar savu iztēli. "Tas, manuprāt, ir labāk. Nosaukums ir neitrāls, līdz ar to izpildītājiem nav jāievēro nekāds diktāts, viņi ir brīvi spēlēt savu ideju, savu pieeju. (..) Skaņdarba pirmsākums jau jebkurā gadījumā ir muzikāls, pēc tam var iet dažādus ceļus. Šajā skaņdarbā mans ceļš bija tīri muzikāls, un izejas punkti – divas dažādas estētikas: viena - nosacīti vieglāka žanra estētika, un otra - konstruktīvāka žanra estētika. Tas āķis bija saāķēt abas kopā tā, lai turas kopā.

Līdz šim jau biju rakstījis mūziku, kas ir vismaz divās dažādās estētikās, viena, kas vairāk džeza vai rokmūzikas ietekmēta, folkmūzikas ietekmēta. Savukārt otra – vairāk konstruktīva, avangardiska.

Vienlaikus iet divos dažādos virzienos vienā brīdī šķita neiespējami – bija sajūta, ka esmu nonācis krustcelēs: iet vai nu uz vienu pusi, vai uz otru pusi.

Pirms izlemt, kur doties, likās svarīgi izsvērt, kura no šīm kategorijām ir vērtīgāka, kura tuvāka, tas bija izejas punkts pašā sākumā, rakstot šo skaņdarbu."

Un kāda bija pašam sajūta pirmatskaņojuma laikā?

"Vieglāk ir spēlēt, nekā klausīties," neslēpj komponists.

"Ļoti uztraucos, un ar katru nākamo skaņdarbu arvien vairāk, bet no tā nav nekādas jēgas – tajā brīdī, kad pirmatskaņojums, neko vairs nevaru ietekmēt, bet nu vismaz savu kontrabasa partiju varu ietekmēt. Jūtos drošāk spēlējot, nekā klausoties no malas."

Visbeidzot, vai varam teikt tā, ka šis skaņdarbs iezīmē jaunas krustceles? "Domāju, ka jā. Šis skaņdarbs iezīmē pavērsienu, jaunu virzienu, kurā es vēlētos iet.

Šis laikmets ir vizuālās informācijas piesātināts, un nekas jau nemainīsies – tā tas arī būs. Tas drusku kaitina, un liekas, ka mūzikai nevajag vēl dublēt šo lietu. Mūzika nav medijs, ar kuru to var kaut kādā veidā atrisināt.

Kritika caur mūziku man vairs nešķiet produktīva pieeja."

Pēc pirmatskaņojuma Lielajā ģildē viedokli par to pauda mūzikas žurnālists Orests Silabriedis: "Kā vienmēr, Kristaps pats ļoti labi zina, kas tur notiek, bet viņam patīk paspēlēties ar to, ka klausītājs varbūt pat ir drusciņ spiests minēt.

Kristaps pats saka –"manā versijā haoss un kārtība izklausās vienādi, jo es gribu, lai tas skan skaisti".

Bet man tā nav nekāda problēma, man nav jāpavada, klausoties visus viņa opusus, lai tagad domātu, vai šī bija tikai kārtības daļa, vai šī bija haosa daļa. Man, taisnību sakot, ir pilnīgi vienalga, jo es vienkārši redzu, ka mūzika attīstās un mūzika notiek. Un tas ir Kristaps Pētersons, kurš vienkārši konsekventi dodas savā daiļradē tālāk.

Man ļoti patīk sekot tam, kā viņš būvē milzīgi garo savas dzīves dzelzceļu.

Viņš ir ielicis milzīgu, jaunu, spožu sliežu posmu tajā ceļā, ko viņš konsekventi iet. Šim skaņdarbam it kā ir pievilktas tās divas svītras, bet patiesībā tās tūlīt gulsies atkal zemē un taps par nākamajām sliedēm, uz kurām jau rindosies nākamais viņa skaņdarbs.

Tāpēc varu tikai nekritiski pateikties Kristapam par to, ka viņš mums dāvā šādus izdomu pilna skaistuma brīžus."