Komponists Pēteris Čaikovskis plašākai publikai būs zināms, pateicoties viņa pasakainajiem baletiem “Riekstkodis” un “Gulbju ezers”, kuru galvenās tēmas neskaitāmas reizes ir izmantotas populārajā kultūrā. Taču Čaikovskis ir rakstījis dažādu formu darbus – operas “Jevgēņijs Oņegins”, “Pīķa dāma”, simfonijas un simfoniskās poēmas kā “Romeo un Džulieta”, klavierkoncertus un skaņdarbus solistiem. Čaikovska mūzikā eleganti kopā savijas viss emociju spektrs, kuru savā laikā ir iepazinuši un spēlējuši teju visi mūzikas skolas audzēkņi, un, protams, arī “Dagamba” mūziķi.
Bet šajā vakarā "Arēnā Rīga" ar Čaikovska mūzikas mantojumu klausītājus iepazīstināja stīgu kvartets “Sotto voce”, sniedzot 45 minūtes ilgu koncertu. Lai gan iepriekš “Dagamba” bija pieteikuši, ka arēnā skanēs klasiskā mūzika, šis notikumu pavērsiens bija negaidīts un klausītājus saklausāmi bija padarījis klusus kā pelītes. Šķiet, bieži vien no klasiskās mūzikas klausīšanās attur dažādi priekšstati un pat stereotipi kā, piemēram, ka tā ir mūzika intelektuāļiem, vai mulsums par aplaudēšanas jautājumu. Šoreiz, kad stīgu kvartets uzstājās ļoti demokrātiskā vidē – sporta arēnā, tas radīja paradoksālas sajūtas. Aplaudēt vai nē – šis jautājums jūtami bija aktuāls arī tad, kad pirmos skaņdarbus jau krietni elektriskāk un skaļāk spēlēja “Dagamba”. Kad galvu ritmam līdzi arvien uzstājīgāk sāka kratīt video redzamais Čaikovskis, klasiskās mūzikas koncerts bija kļuvis par rokkoncertu.
Vēsture atdzīvojas
Koncerta vizuālo koncepciju caurvija skulptūras motīvs – Čaikovska krūšu tēls, “Dagambas” mūziķu figūras, dažādi marmorā sastinguši notikumi, simbolizējot vēsturi un tradīcijas – kas ir kā akmenī kaltas, bet bez krāsām - bez dzīvības. Taču akmens šovakar atdzīvojās, kustējās un piemiedza ar aci – to emocijām iekrāsoja mūzika. Protams, netrūka arī pirotehnika un konfeti lietus, taču “Dagamba” bija parūpējušies par to, lai galveno pārsteigumu sagādātu tieši mūzika.
Izceļot muzikālos numurus, kā koncerta kulmināciju gribētos atzīmēt Karla Orfa “Carmina burana”. (Tās aranžējums grupai atnesa starptautisku atzinību, uzaicinājumu uzstāties Glastonberijas festivālā.) Arēnas koncertā “Dagamba” kompozīciju izpildīja kopā ar Rīgas Doma kora skolas zēnu kori, kas sākotnēji bija paslēpts aizsegā. Eņģeliskās balsis deva priekšnesumam citu dimensiju, un, ieturot koncerta koncepciju, noslēgumā arī mazie eņģelīši ritmā pakratīja savas galviņas. Muzikāli un vizuāli emocionāli nokaitēts bija numurs “1988. Ramstein” – veltījums Ramšteinas aviobāzes traģēdija. Hamida ekspresīvais dziedājumus persiešu valodā un 3D animācija piešķīra šim fatālajam stāstam atbrīvojošu pārlaicīgumu.
Kopā ar brīnumbērnu vijolnieku Daniilu Bulajevu “Dagamba” izpildīja Antonio Vivaldi “Ziemu” no koncerta “Četri gadalaiki”. Vivaldi ir slavens virtuozs, kura darbus visai bieži apgūst arī ar smago mūziku saistīti mūziķi, lai demonstrētu un savā starpā sacenstos spējās un tehniskajā meistarībā. Šoreiz skaņdarba kulminācijā “sāncensība” notika starp Danilu un Valteru, savā veidā atmiņā atsaucot 80. – 90. gados populāros ģitāras virtuozus Ingviju Malmstīnu, Džo Satriani.
Vizuāli un muzikāli iespaidīga bija arī kompozīcija “Cosmos”, kurā kopā savijās Riharda Štrausa “Also Sprach Zaratustra” (ar šo tēmu popkultūru iepazīstināja Elviss Preslijs un Stenlijs Kubriks ar filmu “2001: A Space Odyssey”) un romantiskais “Ziedu valsis” no Čaikovska baleta “Riekstkodis”, un
pavisam burtiski kosmosā tika aizšauts gan Čaikovska krūšu tēlu, gan visi "Arēnā Rīga" klātesošie.
Negaidītu notikumu pavērsienu atnesa kompozīcija “Melnais gulbis” no Čaikovska baleta “Gulbju ezers”, kuras laikā no skatītājiem uz skatuvi uzskrēja vīrieši un sāka konfliktu. Protams, nekas nesankcionēts – tikai dejotāji ar iestudētu cīņu numuru, taču pirmajā minūtes ļoti labi paņēma uz izbrīnu, vai tiešām būs kautiņš?
Satiekas kultūras un citas pasaules
Izskanēja arī Čaikovskim veltītā kompozīcija “West Goes East”, ar kuru Valters Pūce atdod godu Čaikovska spējai savienot rietumu un austrumu tradīcijas un ar Hamida dziedājuma starpniecību parādot šīs tēmas aktualitāti mūsdienās, nu jau pavisam citā rakursā. Amerikas – Vācijas – Latvijas kultūra satikās kompozīcijas “Political Fairytale” ietvaros, kuru “Dagamba” izpildīja kopā ar grupu “Tautumeitas”. Bija padomāts arī par nodevu šobrīd aktuālajai popkultūrai – grupai pievienojās “MESA”, lai nospēlētu dziesmu “Vērtības”. Koncerta noslēgumā, kad lielās gaismas bija ieslēgtas, Čaikovska akmens tēls sāka smaidīt – kur gan mīļāk?
Šajā lielkoncertā “Dagamba” parādīja, kā ar mūziku var ceļot laikā un telpā, kā dažādi laiki, stili, tēmas un gadsimti saplūst vienā veselumā. Mēs dzīvojam eklektikas laikmetā. Un tomēr – nekas nav nejauši vai vienkārši personīga untuma dēļ, atsauces ir stingras un pamatotas kā akmenī cirsts - galu galā “Dagamba” tomēr ir skoloti akadēmiskiem mūziķi, kuriem tas ir goda un kvalitātes jautājums. Līdz ar to koncerts iemanto dažādus līmeņus gan vizuāli, gan muzikāli, un ir interesants dažādu vecumu, intereses pārstāvošiem klausītājiem.
Ņemot vērā, kāds darbs ir ieguldīts koncerta producēšanā, režisora-mākslinieka Roberta Rubīna vadībā "Arēnā Rīga" radot citu pasauli ar kosmiski pasakainu atmosfēru, žēl, ka koncerts šādā grandiozā apmērā izskan tikai vienu reizi.
Diemžēl Latvijā esam skaitliski par maz klausītāju-skatītāju, lai attīstītu šovu industriju, bet varbūt tomēr?
