"Šis stāsts ilgst daudzu mēnešu garumā – faktiski kopš brīža, kad sākās pandēmija, un mēs, līdzīgi daudziem pasaules kolektīviem, mēģinājām aktivizēties un ar telefona ierakstu palīdzību veidot savus uzmundrinājuma sveicienus," stāsta Māris Sirmais. "Kad viss reāli notika un izmēģinājām, sapratām, ka tas neizklausās ne pēc kā... Viss bija jāmet miskastē, jo nekam nederēja. Nu, nevar no telefonu mikrofoniem samontēt kaut cik jēgpilnu skaņu – tas tiešām ir nebaudāmi, vairāk zibakcijas līmenī. Tikai tad, kad bija pirmais signāls par to, ka varam nākt kopā mazās grupās, koris sadalījās trijās grupās un ierakstījām šo darbu, jo
mūsu mērķis tajā brīdī bija šāds: ja kaut ko darām, tad paveicam kaut ko ar pievienoto vērtību – tam jābūt kaut kam oriģinālam."
Viss sācies ar diriģenta zvanu Inesei Zanderei. "Jautāju, vai viņa nevarētu uzrakstīt kādu skaistu dzejoli, kas mūs visus pamodinātu un stiprinātu brīdī, kad valda apjukums un cilvēki jūtas nepārliecināti par to, kas būs rīt. Inese patiešām mocījās... (..) Teicu – vajag kaut ko vienkāršu, uzrunājošu. Jautāju – vai vari nolaisties no dzejas lielajiem augstumiem un uzrakstīt kaut ko ļoti lakonisku, vienkāršu, uzrunājošu? Atceros – pirms vairākiem gadiem, kad Raimonda Tigula
Tiguļkalnā viesojās Vaira Vīķe-Freiberga, viņa, uzrunājot sanākušos klausītājus, stāstīja par koka nozīmi un to, kā koki viens otru atbalsta brīdī, kad īsti labi neklājas – ka viņi sadodas ar savām saknēm kopā, lai viens ar otru dalītos –
viņiem savstarpējā komunikācija notiek cilvēkam neredzamā veidā, tā ir vesela interesanta pasaule! Izstāstīju to Inesei, kura savulaik ļoti aktīvi iestājās par to, ka mežu ciršanai jānotiek ilgtspējīgas mežsaimniecības ietvaros, sabalansējot ekonomiskās, vides un sociālās intereses, protestējot pret "Latvijas Valsts mežu" stratēģiju izcirst arvien lielākas un jaunākas mežu platības. Viņas atklāto vēstuli toreiz parakstīju arī es, tā ka koku tēma mūs saista jau ilgāku laiku. Tā ka rezultātā patiešām – lielais brīnums notika, un man pašam lielais iedvesmas avots kļuva Ineses brīnišķīgais dzejolis ar nosaukumu "Koki", kas tagad jāskatās un jāklausās."
Nākošais solis video tapšanā bijusi komponista izvēle, kas notikusi par labu Jēkabam Jančevskim, kurš iekļuvis pasaules muzikālajā apritē, īpaši to attiecinot uz kormūziku. "Viņš ir jaunās paaudzes autors, kurš savā daiļradē jau pierādījis, ka ir ļoti, ļoti mērķtiecīgs, talantīgs un muzikāls cilvēks.
Jēkabam aizsūtīju Ineses dzejoli un arī jautāju, vai viņš varētu nolaisties no augstās mākslas plauktiem un uzrakstīt dziesmu, kura varbūt pat varētu skanēt Dziesmu svētkos. Viņš teica – varu!
(..) Rezultātā radās brīnišķīgs darbs. Kopā ar šo ierakstu, kas notika mūsu pašu mēģinājumu telpās, tapa skaistais video, ko veidoja Kaspars Krauze, viena mūsu kora dziedātāja brālis. Kaspars nāk ar ļoti jauku ideju, kas noteikti jāredz – kā koki izaug, kā mēs ieaugam kokos vai koki ieaug mūsos. Tādā ļoti skaistā vizuālā valodā tas viss ir parādīts."
Sirmais stāsta, ka paralēli ierakstiem katrreiz katrs dziedātājs ticis filmēts no pirmās līdz pēdējai skaņai: "Līdz ar to katrs dziedātājs nofilmēts kā personība.
Video veidots, parādoties katram dziedātājam un mākslinieciski savienojoties ar dažādu koku, mežu, pļavu ainavām, Latvijas skaistākajām ainavām.
Tā ir Kaspara ideja, kādā veidā viņš to iecerējis atspoguļot. Man liekas ļoti skaisti."
Video ticis veidots ciešā sadarbībā ar Jēkabu Jančevski. "Kad vēl šis jaundarbs nebija līdz galam izveidots vizuāli, kādu to redzam šobrīd, video parādījām savam sadarbības partnerim - vienīgajam profesionālajam korim Kanādā, kura menedžments, šo video redzot, ļoti ieinteresējās – iespējams, taps arī šīs dziesmas angliskā versija. Tulkojums jau tapis, un šajā video būs gan latviešu valodā lasāms teksts, gan angliski."
Uz jautājumu, vai šis darbs kaut kādā ziņā mainījis kora repertuāra idejas nākotnei, diriģents saka tā: "Kad sākās pandēmija, nekas jau netika atcelts, viss tika pārcelts. (..)
Bet – pienāk atkal jauns mēnesis, un tu vairs neredzi jēgu kaut ko pārcelt, jo tev ir principā jāapstājas. No vienas puses – biedējoši. Bet no otras puses – neprātīgi skaisti.
Vismaz beidzamos divdesmit piecus, trīsdesmit gadus, kopš strādāju ar kori "Latvija" un kori "Kamēr...", nebija šāda perioda, kad ir nosacīts atvaļinājums un vari neko speciāli nemācīties, negatavoties. Jo vienmēr bijis tā – skaitās brīvdiena, bet reāli jau tu jau visu laiku strādā, domas un nervu sistēma pārņemta ar to, kas tevi gaida pēc nedēļas, divām vai trijām. Tā ka šī bija zināma Dieva svētība, ka varējām kaut kādā mērā pilnībā atslābt.
Es visu šo laiku esmu brīnišķīgi pavadījis savā Jūrkalnē, stādot kokus un vienkārši visu laiku esot kontaktā ar dabu. Tā bijusi apbrīnojama attīrīšanās sajūta, kāda nekad nav bijusi.
(..) Taču "Koki" nav vienīgais "pandēmijas bērniņš", ko esam ierakstījuši un radījuši no jauna. Sekos Noras Ikstenas uzrakstīta dzeja kopā ar Raimonda Tigula mūziku – arī šai dziesmai šobrīd top video."
