Sergeja Rahmaņinova grandiozā nakts lūgšana tapusi Pirmā pasaules kara sākumposmā un to mēdz dēvēt par skaņdarbu, kas visprecīzāk norāda uz kāda noteikta vēstures laikmeta beigšanos.
Sergeja Rahmaņinova sakrālo mūziku baznīcas pārstāvji sprieduši pārāk laicīgu esam, savukārt padomju muzikologi to pieminējuši nelabprāt pārlieku dievišķās ievirzes dēļ. Gadsimta sākumam netipiski minimālistiskiem, lakoniskiem, mierīgiem un tomēr ietilpīgiem izteiksmes līdzekļiem būvētās “Vesperes”, kur izskan tikai Rahmaņinovam raksturīgās cēlās skumjas un kur jaušamas meistara izcilās, pat unikālās spējas radīt formā nevainojamu, gandrīz bezgalīgu mūziku, kas rosina gan prātu, gan dvēseli. Pēc paša teiktā, Rahmaņinovs tā arī nespējis noticēt, ka komponējis kaut ko tik spēcīgu. Gan no garīgā viedokļa, gan arī no sociālā un politiskā skatpunkta “Vesperes” ir viens no 20. gadsimta sakrālās mūzikas stūrakmeņiem.
Pēc pirmatskaņojuma 1915. gada 10. martā Sergeja Rahmaņinova “Vesperes” daudz nedziedāja. Pirmā gada laikā bija kādi četri koncerti, divos no tiem vāca ziedojumus I Pasaules karā ievainotajiem. Pēc tam notikušās revolūcijas, pilsoņu karš, jaunās kārtības ieviešana un tamlīdzīgas nodarbes gandrīz pilnīgi lika krustu šī ģeniālā opusa nonākšanai koncertapritē. Vienīgais izņēmums bija 1926. gada koncerts Maskavas konservatorijas Lielajā zālē. Pēc tam bija klusums līdz pat 1982. gadam, kad “Vesperes” iestudēja Gļinkas kapelas koris Vladislava Černušenko vadībā. Ieskaņojumi gan nāca klajā jau 60. gados.
“Vesperu” pamatā ir skaniskie iespaidi, ko Rahmaņinovs guva no krievu folkloras senākajiem slāņiem un krievu pareizticīgo baznīcas dziedājumiem. Labākie ceļveži sakrālās mūzikas laukos Rahmaņinovam bija Sinodes skolas direktors Stepans Smoļenskis, kurš lasīja krievu baznīcas mūzikas kursu Maskavas konservatorijā, un Sinodes kora vadītājs Aleksandrs Kastaļskis un viņa mūzika. Tomēr iespaidu netrūka arī agrākos gados un visupirms jau bērnībā – komponista vecmāmiņas Sofijas Butakovas mājā Novgorodā tika ievērotas senas krievu tradīcijas, un kur nu vēl pati Novgoroda ar klosteriem, ikonām, freskām un zvanu torņiem.
Tolaik Krievijā vispār bija vērojama vēlme atgriezties pie tradīciju saknēm, pie visa īsteni krieviskā: dzejā to darīja Bloks, Baļmonts, Jeseņins, mākslā – Rērihs, Petrovs-Vodkins, Maļāvins, Kustodijevs. Mūzikā to jau bija darījuši Musorgskis, Rimskis-Korsakovs, Borodins. Var teikt, ka Rahmaņinovs ar “Liturģiju” un “Vesperēm” vainagoja šo milzīgo krieviskās mākslas un krievu dvēseles būtības lepnuma vilni, ko saārdīja 1917. gada notikumi un viss, kas pēc tam.
