Neparastais žanrs habanera citos konkursos netiek izpildīts kā obligāts. 19. gadsimtā deju habaneru Spānijā, tieši Torrevjehā, kas zināma, pateicoties arī rozā sāls lagūnai, ieveda kubiešu jūrnieki. Tai raksturīgs lēns divu ceturtdaļu taktsmērs un sinkopēti ritmi.
Konkursā ar iespaidīgu balvu fondu – 49 000 eiro – piedalījās tikai organizatoru aicināti deviņi kori, un organizatori nosedza arī visus uzturēšanās izdevumus. Pieteikumā bija jāsūta ieraksti, iepriekšējo sasniegumu dati un paredzētā programma. Tās izvēle gan neesot tik vienkārša kā citos konkursos, un tā jāatskaņo no galvas a cappella. Visiem koriem jāizpilda viena obligātā habanera un divas, ko mākslinieciskā komiteja izvēlas no koru iesūtītajiem sarakstiem. Līdzīgi ar polifonijas dziesmām – mākslinieciskā komiteja izvēlējās divus no kora iesūtītajām četriem darbiem. Pēc pirmās kārtas pieci kori ar augstāko punktu skaitu tika finālā un saņēma zelta diplomus. Abās kategorijās ir pirmā, otrā, trešā vieta, bez kopēja Grand Prix.
Šis konkurss ir īpašs arī tādēļ, ka ir pirmais pēc vairāk nekā divu gadu pārtraukuma, kurā pandēmijas ierobežojumu dēļ netika gatavotas nopietnas solo programmas. Pirms tam pēdējo reizi "Balta" uzstājās 2020. gada februārī Čedžudo salā Korejā, kur tas kā uzaicinātais koris piedalījās diriģentu simpozijā un festivālā.
"Pietrūka muzicēšanas, koncertēšanas un kora mēģinājumu, kuros satikt savus draugus un izlikt savu sirdi mūzikā," ilgo pārtraukumu komentē Līga Saliņa. Korim ļoti patīk kopīgi pavadīt laiku un doties izbraukumos, tomēr galvenais esot dziedāšana. "Arī tad, kad mēģinājumi nevarēja notikt, mēs tiešām vairāk nekā gadu mēģinājām "Zoom", mēs ne satikām draugus, ne mēs kaut kur braucām, bet mēs tāpat cītīgi vienmēr nācām… Ļoti, ļoti gaidījām, ka būs tā sajūta, kad beidzot varam visi kopā," atceras koriste Elīna Avenīte.
"Mēs bijām uzaicinātas uz šo konkursu jau 2020. gada jūlijā, divus gadus konkurss tika pārcelts, mēs faktiski jutāmies tā, ka mēs kā sapnī tagad beidzot nokļuvām tur, kur mēs trīs gadus jau ceļojām domās," stāsta diriģente. Kopējie mēģinājumi sākās šī gada martā, bet sazinoties zūmā, koris sāka kopā mācīties un analizēt tekstu, lai izprastu saturu. No kolēģiem tika dzirdēts, ka spāņi vēlas dzirdēt ļoti koptu, akadēmisku dziedājumu, kas ir ļoti raksturīgs arī latviešu koriem. Spāņi sagaidot arī to, lai tiktu izprasts katrs vārds un krāsa, ko konkrētais vārds nes. Tādēļ Marnauza ļoti iedziļinājās žanrā, klausoties daudz ierakstu, skatoties video un lasot par to. Šī procesa laikā viņa habaneras iemīlēja arvien vairāk un bija iedvesmota tās pasniegt interesantākā veidā. Jau pavasarī koris pieaicināja horeogrāfi Liliju Liporu, un māksliniecei Gunai Stikānei tika pasūtītas īpašas rotas, kas, kā atzīt pašas kora dalībnieces, izraisījušas ļoti lielu sajūsmu. "Šobrīd visā pasaulē koriem tikai ar dziedāšanu ir grūti pārsteigt žūriju," pauž Marnauza, atzīstot, ka ir liela kritiķe, un uzskata, ka priekšnesuma režijai jābūt saistītai ar saturu un nav jābūt pašmērķim.
"Habaneras žanrs bija kā jaunums kora repertuārā, un tas ir bijis ļoti liels izaicinājums tik īsā laikā sagatavot programmu, pie tam tik augsta līmeņa konkursam, kur patiešām Latvijas koriem līdz šim nemaz tik ļoti nav veicies iegūt godalgotas vietas," stāsta diriģente un izsaka ļoti lielu pateicību dziedātājām par ieguldīto darbu. Runājot par gatavošanos un grūtībām tās laikā, kora vadītāja min, ka ļoti palīdzējusi jūnija sākumā Dzintaros notikusī vasaras nometne, kurā, lai atgūtu visu pandēmijas laikā iekavēto, tika dziedāts divreiz dienā. Programma tika iemēģināta, apmeklējot dažādus vietējos sociālās aprūpes centrus. Grūtības sagādāja spāņu teksts, kas jāzina no galvas, slēptā polifonija un tas, ka katra balss ir ritmiski ļoti patstāvīga. Tas viss bija jāsapludina kopā tā, lai tas izklausās pēc ļoti plūstošas, organiskas mūzikas.
Atbildot uz jautājumu, vai konkursam apgūtās prasmes noderēs arī vēlāk, kora dalībniece Līga Saliņa atzīst, ka ar kustībām jutās brīvāk dziedot un ka jebkurā dziesmā noder habanerā vajadzīgā elastība, pieļaujot, ka arī latviešu dziesmas tagad dziedās ar pavisam citādāku attieksmi – lielāku izjūtu, citādāku frāzēšanu un lielāku mīlestību. Diriģente Māra Marnauza apliecina, ka habaneras noteikti palikšot repertuārā un koris ar vislielāko prieku gaida nākamo iespēju tās nodziedāt.
