"Es asu dzims i audzs Viļānūs, vuicejīs Rēzeknē. Tī mani ir izaudzynojuši par cylvāku tī, kuri poši ar sovejom saknem ir vēļ dziļuok Latgolā. Par tū maņ tuos zemeitis, ite, Reigā, asūt, cīši datryukst.”
Juoņs atkluoj, ka kotru vosoru jis pavoda lauku sātā Latgolā, kuru sauc par sovim ostonim laimis hektarim iz pasauļa. Sovpus niule, kod uorkuortejuos situacejis rezultatā vaļstī nūsaceitūs īrūbežuojumu deļ ari juo prakstiskuo dorbuošonuos kai muzikim ir faktiski apsastuojuse jis puorsovorā ir sātā kūpā ar saimi – sīvu i divejom meitom. Tai kai meitys vuicuos muzyku, tod niule jam ir vareiba izapaust kai školuotuojam.
“Kai mes zinim, tod vuicūtīs myzyku, vīns ir tys, kū tev školuotuojs pasoka školā, bet svareiguokais ir dorbs sātā.
Regulars dorbs – tei ir taida ikdīnišķuo maize, cik tu daudz vari koncentrētīs iz rezultatim, sasnēgt sūleiti – mozus, mozus sūleišus – vīnu piec ūtra, kas veidoj piec tam tū rezultatu, aiz tam tys nabeja nikas taids naīrosts sātā pieški suokt vuiceitīs muzyku.”
Juoņs pīzeist, ka ari jis, taipat kai daudzi nu mums, itūšaļt teik pakļauts vysaidim izaicynojumim – struoduošona nu sātys, socialuo distanciešonuos, vysa kasdīna sātā i cyti.
“Mes bīži aizmierstam, ka socialuo dzeive suocās nu kotrys mozuos šyunys i niule tys nu kotrys saimis, i myusdīnuos tys ir cīši lels eksamens kotrai saimei sātā sadzeivuot, i cerams, piec ituos krizis vysi byus daudz stypruoki, sabīdreiba maineisīs iz daudzi lobuoku pusi. Es nagrybu saceit, ka beja kaida katastrofa, bet, vys tik mes drupeit par daudzi ritinī grīžamīs, kas atsatīc iz vysu pasauļi, na iz mums pošim, iz myusu tyvuokajim... Maņ pateik gatavēt ēst, es vysu kū varu dareit i deļ tam tuo laika sātā ruodīs, ka baigi daudz, bet juo nav tik daudz, ja tu gribi jū pīpiļdeit ar kaidu pīvīnuotu vierteibu, saceisim tai. Nu, gruomotys – tys ir muns izaicynuojums.”
Iz vaicuojumu, voi jis vaira jiutās kai dirigents ci izpiļdeituojs, Juoņs pīzeist, ka niule sajiutys ir divejaidys i nareši disonej ar praktiskū dorbuošonūs kasdīnā.
“Ka tu vaicoj, ar kū es saimei maizeiti peļņeju, tod cikom tys ir kontrabass, bet, kai es dūmoju – es dūmoju kai dirigents. Tei ir ituo breiža taida hibridsituaceja par tū, ka praktiskuo muzicēšona teiri naatjamama munys dzeivis sastuovdaļa. Tei ir vijūle voi kontrabass, kū es spieļeju kasdīnā. Dirigēšona ir taids cīši plots aizdavumu kūpums, kuru tev vīnā laikā juospiej kontrolēt i dūt cytim muzikim impulsu i beiguos pastuosteit komponista stuostu, na sovu voi vāļ kaidu cytu. Pasnēgt skaņdorbu.”
Juoņs atkluoj, ka par dirigentu suocs struoduot taišni dzymtajā pusē, Latgolā.
“Es Rēzeknē pyrmū reizi stuojūs muziķu prīškā, nabeju cīši nūsabejs, koč gon sasatraucs nūteikti.
Muzykā jau mierkis ir vīns, viņ frontis vysaidys, ka tai var saceit. Asūt dirigents, tu esi tys, kurš provocej, īdrūsynoj, dūd pavielis, esi psihologs i mentors – vysa kas!
Tikai saleidzynuojumā ar teatra režisoru tev juobyut tagad i ite, itymā breidī, tod, kod muziki spieļoj. Režisoram izruodē nav vysod juobyut kluotasūšam.”
Juoņs Stafeckis 2013. godā vadeja Latgalīšu kulturys goda bolvys “Boņuks” padūšonys ceremoneju, vys tik, atbiļdūt iz vaicuojumu, voi sūpluok pi cytu juo omotu var likt ari pasuokomu vadeišonu, jis stuosta, ka sovulaik ir bejs kuozu vadeituojs i vediejtāvs vairuokuos kuozuos, ar tū ari vyss. Taipat Juoņs pīcus godus ir dzīduojs ari veiru korī “Olūts”, sovpus pyrmū muzykalū pīredzi dabuojs kapelys “Dziga” sastuovā, spieļojūt vijūli.
“Eistiņeibā ar tū maņ i tai vysvairuok īpasatyka tei dzeivuo muzicēšona. Gunārs Igauņs tūlaik beja vīns nu munu leluokūs školuotuoju.”
Sarunas nūslāgumā Juoņs pīzeist, ka itys socialuos distanciešonuos laiks dūs vareibu drupeit atsapyust i atjaunuot resursus.
“Koč ari izaklausa, prūtams, fatali, kū es soku, bet Dīvs jau nav mozais bārns, koč kas jau ir juopamaina voi ari jau beja juopamaina, nu redzēs, kai īs. Es dūmoju, ka vysim itys laiks īvuiceis koč kū jaunu.”
