PārMijas

Baroka čelliste Ilze Grudule Šveicē: Šo laiku uztveru kā mūsu esību horizontālē

PārMijas

Zvans uz Tartu. Saruna ar Ilzi Salnāju-Vervu

Koncertzāle bez kurpēm. Saruna ar akordeonisti Kseniju Sidorovu Madridē

Koncertzāle bez kurpēm. Saruna ar akordeonisti Kseniju Sidorovu Madridē

Latvijā dzimusī un pasaulē pazīstamā akordeoniste Ksenija Sidorova, kurai 18. maijā sūtījām sveicienus 32. dzimšanas dienā, jau trīs gadus par savām mājām sauc Madridi. Drīz viņas meitiņai Gabrielai apritēs gadiņš. Pandēmijas laiks, kuru viņas ģimene Covid-19 plosītajā valstī spiesta pavadīt noslēgtībā, mudina uz radošumu. No 22. maija sāk darboties viņas profils platformā "Patreon" – tajā būs pieejami savdabīgi meistarkursi, kuros akordeoniste dalīsies ne tikai mūzikas gudrībās, bet arī dzīves atziņās.

Ksenija Sidorova: Dzīvojam neparastā laikā – ar ģimeni esam pilnīgā "lokdaunā" jau vairāk nekā divus mēnešus. Pašlaik esmu mājās kopā ar savu meitiņu, kura ir pamodusies, un šī ir viņas pirmā intervija (smejas). Manas mājas jau trīs gadus ir Madridē, tagad mums tā ir vienīgā ligzdiņa, no kurienes nekur nelidojam – un to šeit, protams, nedara neviens. Dzīve ir mainījusies. Mēģinām kaut kā dzīvot tālāk un domāt, ko darīt ar darbu, kā saplānot ikdienu, taču arī domās mēģinām dzīvot šeit un tagad.

Signe Lagzdiņa: Spāniju bieži dzirdam ziņās. Vai vari atklāt, kāds ir tavs noskaņojums, kā izjūti ierobežojumus un noskaņojumu visapkārt? Vai varat brīvi iziet pastaigās?

Jau gandrīz divas nedēļas varam iziet pastaigā – bet tikai uz vienu stundu.

Ilgāk nekā pusotru mēnesi bija diezgan grūta situācija, kad ar bērnu bijām mājās un nevarējām nekur iziet, tikai uz veikalu.

Protams, ar bērniņu arī negribējās nekur iet, lai kādu nesastaptu – masku Gabrielai vēl nevar uzlikt, pārāk maziņa. Tagad situācija ir labāka, tomēr cilvēki ir drūmāki nekā parasti, jo Spānijā parasti visi smaida – tagad tos smaidus nevar redzēt. Ļoti ceram, ka drīz varēs atgriezties normālā dzīves ritmā.

Protams, šobrīd daudzi ir bez darba, daudzi ir bez algas un palikuši bez nekā – situācija ir diezgan traka.

Arī tu esi brīvmāksliniece  – vai tavi menedžeri un koncertu rīkotāji šajā laikā tevi kaut kā atbalsta?

Diemžēl nē. Taču neesmu vienīgā šajā situācijā – ir ļoti daudz mākslinieku, kuri pašlaik vienkārši sēž mājās un domā, kā paēst. Koncertu nav, algas nav, bet ļoti ceru, ka sabiedrība ar laiku atgriezīsies pie mākslas un sapratīs, ka tā ir vajadzīga, neaizmirstot, ka ir arī tādi cilvēki, kuriem tas ir darbs.

Nezinu, kas būs tālāk un cik ilgi šāda situācija saglabāsies, jo darba nav – līdz vasaras beigām simtprocentīgi viss ir atcelts.

Mēģinām izdzīvot, mēģinu arī plānot, ko spēlēt un mācīties. Man ir maza meitiņa, un visu savu laiku pavadu ar viņu, kas ir brīnišķīgi, mani atbalsta vīrs, kas arī ir labi, tomēr ceru, ka cilvēki padomās arī par māksliniekiem.

15. aprīlī tu savā "Facebook" kontā ierakstīji skaistu vēsti – ka "Instagram" esi atvērusi neizlasītās vēstules un ieraudzījusi, ka atsūtīts tev veltīts skaņdarbs ...

Tagad jau katru dienu sāku ar ieskatīšanos mobilajā telefonā, lai uzzinātu, kā iet ģimenei, kas notiek Latvijā, kā iet maniem vecākiem un vecmāmiņai. Arī manam brālim tikko piedzima meitiņa! Nemitīgi esam kontaktā. Toreiz "Instagram" ieraudzīju vēstulīti no itāļu komponista Pjetro Rosi – arī viņš ir akordeonists, mans kolēģis no Romas. Viņš man bija uzrakstījis vēstuli jau augustā, bet, tā kā jūnijā biju kļuvusi māmiņa, visu laiku veltīju ģimenei, viņa vēstuli nepamanīju. Izrādās, ka viņš man uzrakstījis skaņdarbu – Noktirni par laikiem, kuros vēl neesam dzīvojuši.

Tieši tajā aprīļa dienā, kad mēs bijām ieslēgti savās mājās Spānijā, sēdējām un gaidījām, kas notiks tālāk, viņš bija Itālijā, kur situācija bija līdzīga mūsējai – nevarēja būt labāka laika, kad pamanīt šo vēstuli, un ar jauniem spēkiem, jaunām emocijām, ar vēlmi strādāt sāku spēlēt šo mūziku.

Nedēļu vēlāk sniedzu interviju BBC Radio 3, kur atskaņoju šo skaņdarbu: tik ļoti priecājos, ka ir jauns skaņdarbs akordeonam, kas rakstīts tieši man! Likās – šis komponists patiešām, to rakstot, domājis par to, kā es to spēlētu. Bet nu sāku savu jaunu platformu – meistarkursus, kuros dalīšos ne tikai ar stāstiem par mūziku un akordeona spēlēšanu, bet arī par dzīvi. Kā ar spēkiem, ko lietojam uz skatuves un ikdienā, varam kaut kur nokļūt. Dzīve iet uz priekšu, un mums kaut kā jāmēģina pasmaidīt, dzīvot tālāk un strādāt.

Kur šī jaunā platforma būs pieejama?

Tas viss būs sociālajos tīklos – tagad jau visa dzīve tajos un internetā… Kas to būtu domājis, ka tas mums būs vienīgais veids, kā sazināties ar citiem cilvēkiem! Šajā platformā regulāri dalīšos ar tiem, kuri vēlas iemācīties ko jaunu, jo tieši šobrīd mēs saprotam, ka ir vairāk laika. Protams, ir darbs un arī mājās ir ļoti daudz ko darīt, taču gribas arī kaut ko jaunu iemācīties. Arī pati apgūstu jaunas prasmes. Savas meistarklases veidošu ne tikai mūziķiem un ne tikai akordeonistiem – tur būs arī pārdomas, kas nepieciešamas jaunajam cilvēkam. Tā būs maksas platforma, bet maksa būs minimāla, jo sagatavošanās darbs aizņem daudz laika. (..) Mums būs jauns veids, kā koncertēt.

Nevaru gluži teikt, ka tā būs koncertu straumēšana internetā – ne visiem tas darbojas tik ideāli, lai skaņas kvalitāte būtu adekvāta. Drīzāk tā būs koncertzāle bez kurpēm – mana mājas koncertzāle, kurai gatavošu ko jaunu un dalīšos ar tiem, kuri vēlas man pievienoties.

Vai arī latviešu mūzikai tev iznāk ikdienā pievērsties?

Protams, jā! Kaut arī pašlaik Latvijā koncertdzīve ir apstājusies, mums tik un tā nākotnē ieplānots Artura Maskata akordeona koncerta pirmatskaņojums. Katru dienu to vingrinos un ir cerības, ka tas reiz notiks.

Mēs, mākslinieki, tādi esam – vienu dienu ar cerībām, otru – nē, bet tik un tā mācos jauno koncertu, un ir tik liels prieks, ka Arturs Maskats atgriežas pie šī instrumenta...

Pirms nedēļas ieslēdzu Spānijas nacionālo televīziju tieši tajā brīdī, kad tā pārraidīja mūsu koncertu "Born in Riga", kas notika 2014. gadā – tieši tobrīd kopā ar simfonisko orķestri spēlēju Artura Maskata "Tango"... Tad gan man asaras bija acīs. Šobrīd ļoti pietrūkst koncertu, pietrūkst savu cilvēku, kolēģu, vienkārši pietrūkst Latvijas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti