Pieradināšana pie klasikas
Koncertuzvedums Senās mūzikas festivāla rāmī gados jaunākos apmeklētājus jau no piecu gadu vecuma, smaržojot un kuplojot rozēm, veda uz Rundāles pili. VSIA “Latvijas koncerti” sagatavotā koncertprogramma šoreiz vēstīja par teju ikviena bērnībā iepazītās Īkstītes elpu aizraujošajiem piedzīvojumiem, vienlaikus ietērpjot šo dāņu pasaku meistara Hansa Kristiāna Andersena par klasiku kļuvušo tēlu baroka laika muzikālās mežģīnēs, rotājoties uz Rundāles pils Baltās zāles pašpietiekamās scenogrāfijas.
Karaliski smalka, baltiem ornamentiem pārbagāta Rundāles pils Baltā zāle. Uz tās sienām neuzbāzīgi mainās pasteļgaismas. Gaismu vieglais pasteļklājums zeltainos, mēļos, bēšos toņos līdzīgi akvarelim izlīst uz baltajām sienām kā atblāzma no koncertuzdevuma tēlu spilgtuma: dziedātāju personību izteiksmība pasaku meistara Andersena fantāzijas izlolotās lomās, NMV Rīgas Horeogrāfijas skolas baletdejotāju tīrradnīgā graciozitāte dabas tēlos (izsmalcināti trausls bezdelīgas uznāciens), Rīgas Doma kora skolas audzēkņu – mazo putniņu – elpu apturošie dziedājumi, aiz kuriem bez šaubām slēpjas ne vien talants, bet arī milzu darbs, un vokālās grupas “Abaronin Ensemble” skanējums un kustību scenogrāfija uz askētiskās, improvizētās skatuves. Te ir arī sava pasaku kamola tinēja: koncertuzveduma atsevišķos iznācienos nemanāmi sasaista muzikoloģes Karinas Bērziņas izteiksmīgais stāstījums.
Muzikālās mežģīnes pirms vairāk nekā 300 gadiem darinājis baroka laika franču izcelsmes komponists Marks Antuans Šarpentjē, bet jūlija vidū Rundāles pils sienās, līgojoties ziedu vainagiem galvās, tās izritināja četras galma dāmas jeb instrumentālās mūzikas ansamblis Lāsmas Melderes-Šestakovas vadībā. Lai arī komponists Šarpentjē lielākoties savu dzīvi veltīja garīgās vokālās mūzikas virzienam, mūsdienās plašākai auditorijai tas būtu atpazīstams pēc pirmajām taktīm no viņa kompozīcijas “Te Deum”. Tā kopš 1954. gada ir pārtapusi par Eirovīzijas dziesmu konkursa “uvertīru”.
Savukārt par pamatu koncertuzvedumam “Īkstīte” ir muzikālā partitūra un dziedājumi no Šarpentjē sengrieķu mitoloģijas iedvesmotās pastorālās operas “Akteons”, kur mednieks Akteons par medību dievietes peldes novērošanu tiek sodīts ar pārtapšanu briedī, kļūstot par medījumu suņiem un bultai. Mitoloģiski skarbais sižets par Akteonu ir tālu no pasakainās Īkstītes metamorfozēm no meitenes par taureni. Taču
šis ir tas gadījums, kad var atļauties neanalizēt dziļumā, bet tvert mūzikas, dziesmas un dejas mākslas daiļumā mākslinieku sniegumu karaliski smalkā vietā kā kolāžu, kas ir pašpietiekama arī tad, ja nezina, no kā tā tapusi.
Atslēgas uz mazo sirdīm
Mazie, mirdzošie mirkļi, kad bērns sastingst uzmanības koncentrētībā koncertuzdevuma “Īkstīte” laikā ir divējādi.
Pirmkārt, tie ir baiļu un saspringuma apstākļi, kad Īkstītes liktenis ir apdraudēts, ierodoties neganti dūcošajām maijvabolēm, kvekšķošajam krupim vai neatlaidīgajam kurmim. Tur darbojas bērna dabiskā prasme nolasīt neverbālo komunikāciju jau no savas dzīves pirmajiem gadiem. Līdz ar to ir svarīgs katrs žests, mīmikas līnija un balss tonis. Tas viss kopā ļauj iztikt bez paskaidrojošiem dialogiem. Opermākslinieku – Marlēnas Keines Īkstītes lomā, Evijas Martinsones Labās burves un Lauku peles lomās, Kārļa Rūtentāla Krupja, Kurmja un Pasaku meistara lomās un Mihaila Čuļpajeva Prinča lomā – rūdījums žestu izteiksmībā ļauj šo līmeni bērna prātā iztulkot attieksmēs un empātiskos secinājumos.
Otrkārt, vēl ir neviltotas apbrīnas mirkļi, kad bērns ierauga uz skatuves bērnu. Koncertuzvedumā dažādās paaudzes organiski sabalsojas, bet mazos skatītājus vairāk uzrunā tieši savējie vienaudži (līdzīgi kā pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem izteikti svarīga lasīšanā ir identificēšanās varoņa atrašana, lai grāmata būtu aizraujoša, vai tā būtu Pepija, Emīls vai Sprīdītis). Tad uzšķiļas dzirkstelīte un laiks apstājas, ļaujot identificēties ar to, kas notiek uz skatuves. Un tā ir panākumu atslēga uz jaunās auditorijas sirdīm: emocijas un savējie.
Ja koncertuzvedumu sadalītu saskaitāmajos, katrs no tiem pats par sevi ir labs treniņš kultūrpieredzes laukā mazākajiem apmeklētājiem, kuri uz to ieradušies ar vecākiem.
Arī vecāku ausis varēja veldzēties graciozā nošu virknējumā, ļaujot paceļot cauri laikmetiem un baudīt muzikālo sniegumu, aizmirstot par ierastajiem bērnu auditorijai domātajiem pasākumiem.
Ar cieņu pret Marlēnas Keines profesionāli dāvāto sniegumu Īkstītes lomā (kurai aktieriski noteikti izdotos izcils Sniegbaltītes tēlojums aristokrātiskā bāluma, siltās balss tonalitātes un tumšo matu cirtu spilgtuma dēļ, uz kā tik labi izceltos sarkanais ābols), tomēr, mazā skatītāja acīm raugoties, lielāks pārsteigums un noturīgāks līdzpārdzīvojums, iespējams, mazajiem būtu tad, ja šai lomā pretī raudzītos Īkstīte, piemēram, no Rīgas Doma kora skolas audzēkņu vidus. To apliecina pat mazo līdzāssēdētāju uzmanība, kad priekšplānā zivtiņu, taureņu un putnu dejas ar kustībām uzskicē trīs jaunās dejotājas un kad jauno balsis izskan citās, kultūrvēsturiski tik bagātīgās valodās, ko bērna auss, visticamāk, neatpazīst, bet kurām ir spēks bērna uzmanību pieburt.
Lai arī koncertuzvedums ir šovasar izskanējis, “Latvijas koncerti” jau palēnām aicina uz rudens cēlienu uzvedumiem no ciklā pirmsskolas vecuma bērniem “Patiešām maziņiem” ar četrām jaunām koncertprogrammām, kuru uzdevums ir ļaut mazajiem koncertu apmeklētājiem dabiski pierast pie koncertformāta un klausīties.
