Koncertu ievadīs Šostakoviča Otrā džeza svīta. Asprātīgs, uzmundrinošs un humora caurvīts skaņdarbs. 1950.gadu vidū komponists to izveidoja, savijot kopā savu 30.-40. gadu kino mūziku ar baleta „Gaišais strauts” motīviem. Dzirkstošā svīta koncerta sākumā savā ziņā būs kā atsvars pārējai koncerta programmai.
Šostakoviča Otrajai džeza svītai koncertā sekos Alfrēda Šnitkes Otrais Concerto Grosso, kurā solistes būs spožās mākslinieces - vijolniece Eva Bindere un čelliste Kristīne Blaumane.
Šnitkes 80.gadu sākumā radītais skaņdarbs ir ekspresīvs un traģisks. To var uztvert gan kā sava laika spoguli, gan kā pāri laikiem pastāvošu vispārcilvēcisku vēstījumu. Vijolnieces Evas Binderes sajūtās - tā ir melnbalti krāsota partitūra.
Man uzburas kaut kas melnbalts. Tur varētu būt arī ārprātīgas skumjas, kaut kādas vientuļa cilvēka izjūtas. Tad ir tādi momenti, kad burtiski nāk virsū kaut kāda bezmaz armija. Tur ir viss iespējamais cilvēcisko pārdzīvojumu spektrs, kas raksturīgs ļoti traģiskiem brīžiem. Šobrīd tas, manuprāt, absolūti precīzi atspoguļo notikumus Ukrainā,” saka Bindere.
Kā suģestējošu, bet reizē arī ļoti skaudri sāpīgu Šnitkes Otro Concerto Grosso raksturo čelliste Kristīne Blaumane.
„Šnitke risina visā pasaulē aktuālas problēmas, proti, ko mēs ar šo zemi, kas mums ir dota, darām. Vai tas ir karš vai nodarījumi ekoloģijai, vai bērnu slepkavības un tamlīdzīgi. Šādi cilvēki kā Šnitke, viņi to pastiprināti un saasināti uztver,” skaidro Blaumane.
Koncertu noslēgs Šostakoviča vērienīgā 10.simfonija. Tā pirmatskaņota 1953.gadā neilgi pēc Staļina nāves. Daži ļaudis, viņu vidū muzikologs Solomons Volkovs, simfonijas 2. daļā saklausījuši Staļina portretējumu, taču diriģents Olari Elts aicina piesardzīgi izturēties pret šādiem apgalvojumiem.
„Es domāju, ka runa ir par ļaunumu un agresiju daudz plašākā nozīmē. Kad es strādāju pie šīs simfonijas sagatavošanas, kādā mirklī man kļuva patiešām baisi, jo es ļoti skaudri atskārtu, ka tas nav tikai stāsts par 50.gadiem vai tikai par Staļina laiku. Tas ir stāsts arī par to, kur mēs esam šodien un kurp mēs dodamies,” saka Elts.
Nenoliedzot politisko kontekstu, diriģents Olari Elts nevēlas to arī pārvērtēt. Īpaši tādēļ, ka daudzi negaidīti atklājumi par šo simfoniju nākuši gaismā pēc Šostakoviča vēstuļu publiskošanas.
„Piemēram, šis lielais atklājums par trešās daļas mežraga motīvu: - ilgu laiku tika uzskatīts, ka tā ir atsauce uz Māleru, pirmo daļu no viņa Dziesmām par Zemi. Taču 90.gados gaismā nāca tas, ka šī simfonija patiesībā ir par mīlestību! Kad viņš šo simfoniju 50. gadu sākumā komponēja, viņš bija iemīlējies vienā no savām audzēknēm Elvīrā. Un patiesībā tas ir Elvīras motīvs, par kuru agrāk nevienam nebija ne jausmas. Un, ja mēs uz šo simfoniju paraugāmies šādā kontekstā, tad redzam, ka šī ir daudz personiskāka simfonija, nekā visas iepriekšējās Šostakoviča simfonijas,” norāda Elts.
