Sadaļas Sadaļas

PārMijas

LNVM tiešrādes ekskursija "Migrācijas". Studijā Toms Ķikuts

PārMijas

Pianists Andrejs Osokins un viņa jaunais albums "Divas pasaules"

Kaspars Putniņš: Lučāno Berio "A-ronne" var salīdzināt ar sapni

Koncerts, kas klausītājus gaidījis gadu. Saruna ar diriģentu Kasparu Putniņu

Piektdien, 12. martā, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas mūsdienu mūzikas festivālā “deciBels” norisināsies Latvijas Radio kora koncerts, kura programma veidota ap itāļu avangardista Lučāno Berio opusu “A-ronne”. “Mūzika ļoti bieži tiek salīdzināta ar sapņiem, bet šis darbs patiešām ir tāds, ka salīdzinājums ir adekvāts,” par Berio opusu Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījumā “PārMijas” stāsta diriģents Kaspars Putniņš. Gaidāmajā koncertā paredzēti arīdzan trīs jauno latviešu komponistu – Alises Rancānes, Agitas Reķes un Evijas Skuķes – skaņdarbu pirmatskaņojumi.

Inta Zēgnere: Kur šajā tiešsaistes koncertā jūs paši fiziski atradīsieties?

Kaspars Putniņš: Koncerts notiks Spīķeru koncertzālē, mūsu mājās (tiesa, ne gluži mūsu mazajā mēģinājumu telpā, bet koncertzālē), tur atradīsies koris un daži tehniskie darbinieki, kas mums palīdzēs to realizēt. Bet mana visdziļākā pārliecība ir tāda, ka

saskarsme ar klausītāju, pats fakts, ka mūzika tiek komunicēta dzīvā veidā dzīviem cilvēkiem, ir varbūt pats svarīgākais, kas mūsu jomā vispār ir.

Runājot par šo programmu: jā, tas ir festivāla “deciBels” koncerts. Šis festivāls slavens ar to, ka tur ir diezgan daudz darbu, kas saistīti ar elektronisko mūziku vai elektronikas izmantošanu visdažādākajos veidos. Mēs ar Rolandu Kronlaku, kurš ir festivāla tēvs un galvenais ideologs, jau pirms vairākiem gadiem runājām par to, kāda varētu būt mūsu sadarbība un zem kāda kopīga “jumta” varētu “savilkt” kopā dažādus muzikālus skaņdarbus, lai tie veido kopēju stāstu, un arī uzrunāt jaunos komponistus, lai viņi raksta savu mūziku kontekstā, nevis vienkārši tāpat. Lučāno Berio “A-ronne” ienāca prātā kā tāds centrālais opuss, ap kuru varētu virknēties jauno komponistu darbi. Sarunas tiešām notika jau pavisam sen, jo ar šo koncertu stāsts ir tāds – pagājušā gada 12. martā bija ģenerālmēģinājums Mūzikas akadēmijā, un pēc ģenerālmēģinājuma ieradās mūsu direktore Dace Bula un pateica: “Mīļie draugi, iesim nu mājās, nekāda koncerta rīt nebūs,” jo tieši 13. martā sākās lielas nepatikšanas ar Covid-19.

Tātad šī programma ir būtībā atradusies tādā letarģiskā miedziņā veselu gadu.

Un, ja mums pagājušogad 12. martā bija ģenerālmēģinājums, šogad 12. martā mēs vēlamies to pasniegt publikai, kaut arī tieša klātbūtne vēl aizvien nav iespējama.

Ko Berio ar savu kompozīciju ir vēlējies pateikt? Kas tas vispār ir?

Šis ir jautājums, uz kuru man laikam nemaz nevajadzētu mēģināt atbildēt, jo jebkura atbilde būtu nežēlīgs redukcionisms.

Tā būtu tava interpretācija.

Mana interpretācija būs koncertā, nevis mēģinot tagad izstāstīt neizstāstāmo. Tas ir ārkārtīgi apjomīgs opuss, kurš tādā īsti Berio manierē ir ar jaudīgiem postmoderniem un arī moderniem elementiem, tur ir tādas kā atsauces, kolāžas uz jau ļoti dzirdētām intonācijām,

ir fragmentēti dažāda veida teksti, kuri neiedomājamā mozaīkā tiek nobērti pār klausītāju un mūziķu galvām. Un tas viss tādā sapnim līdzīgā ceļojumā.

Mūzika ļoti bieži tiek salīdzināta ar sapņiem, bet šis darbs patiešām ir tāds, ka salīdzinājums ir adekvāts, jo arī elektroniskie paņēmieni rada pavisam īpašu, no normālas ikdienas dzīves drusku attālinātu realitāti; tāda sajūta, ka tu atrodies vidē, kurā var notikt jebkas, jebkura veida transformācijas, kurā visdažādākās lietas pēkšņi ir sazobē viena ar otru, kur tām rodas kaut kādas savstarpējas attiecības. Oriģināli šis darbs ir rakstīts aktieriem, nevis dziedātājiem, un tas, ka pats pirmsākums ir ar izteikti teatrālu virzienu, neapšaubāmi ļoti jūtams visa darba garumā.

Vai tas nozīmē, ka, klausoties šo darbu, mēs nonākam tādā pus-sapņa stāvoklī? Piemēram, mēs pa dienu esam saklausījušies dažādu informāciju no dažādām vietām, un tad mūsu zemapziņa sapnī to visu pārvērš citā kompozīcijā – tas ir kaut kas līdzīgs?

Es negribu tagad daudz iedziļināties pašā sapņošanas fenomenā, jo man liekas, ka tas, ko tu minēji, ir tikai viens no ļoti daudziem veidiem, kā sapņi var strādāt. Ir kaut kādi atpazīstami realitātes punkti, bet tā mijiedarbe un transformācijas potenciāls, kādu viņš ir izvērsis šajā darbā, tas, kā lietas pēkšņi mainās un kādus paradoksālus un dīvainus ceļus pēkšņi kaut kādi impulsi iet, kādās takās pēkšņi atrodas un kādos mēs paši atrodam sevi, sīki rakstura, tēmas, vai atmosfēras elementi, tas, kā viņi savā starpā mijiedarbojas, transformējas un attīsta visu to muzikālo materiālu... Tas ir tiešām īpašs, un es baidos, ka neko daudz vairāk ar vārdiem nemaz nevaru izstāstīt.

Ir arī sacīts, ka patiesībā Berio ir radījis tādu kā klausāmo teātri, liekot mūziķiem gan verbāli, gan arī vokāli veikt visneiedomājamākos uzdevumus. Kas ir tie visgrūtākie uzdevumi, kas jāveic šim sastāvam?

Es, atklāti sakot, nekādu briesmīgu grūtumu tur nesaskatu. Tā ir pietiekami komplicēta partitūra, bez īpašiem kompromisiem rakstīta, bet ne jau tā sarežģītība te ir svarīga. Es domāju, tas būtiskais, ja mēs runājam par teatralitāti, ir divas lietas: identificēties ar to procesu un tam ļauties. Jo tajā dažkārt trūkst tādas lineāras, normālas loģikas, tas ir pilns ar visdažādākajiem paradoksiem.

Šis darbs ir arī savā ziņā ļoti rotaļīgs, neskatoties uz to, ka tajā ir tāda ļoti nopietna, es pat teiktu – varbūt drusku traģiska dimensija.

Tanī pašā laikā tur ir izteikts spēles, rotaļīguma elements. Un aktieriskums, manuprāt, izpaužas (vai tam būtu jāizpaužas) tajā, ka mēs kā atskaņotāji spējam pirmkārt identificēties ar citiem tēliem, atrast sevi tajos tēlos un arī tajā procesā, kam šie tēli iet cauri, tajā ceļā, tajos notikumos, kas viņus piemeklē, kas ar viņiem notiek, kas viņus virza, kas viņus noved visdažādākajās situācijās un telpās, dažādos emocionālos stāvokļos.

Vai pats Berio ir kaut kā paskaidrojis, ko viņš ir vēlējies ar šo darbu pateikt, kāda bija viņa misija?

Paldies Dievam – nē. Katrā ziņā neesmu ar šādu informāciju saskāries, jo

tas, ar ko viņš tā kā manipulē, kur viņš mūs ved – tur nav vienkāršas atbildes uz racionāliem jautājumiem, tās ir drusku citas dimensijas.

Tas nozīmē, ka katrs klausītājs var meklēt savu atbildi un, iespējams, komponistes, kas piedalīsies šajā koncertā ar saviem jaundarbiem, arī ir meklējušas savas atbildes – visa koncerta struktūra centrējas ap šo Lučāno Berio darbu. Kādas ir paralēles?

Šajā programmā būs trīs brīnišķīgu, jaunu dāmu darbi. Alises Rancānes “ars magna” titullapā Alise pati ir uzrakstījusi, ka šis darbs ir “beigtai un pusdzīvai elektronikai un dzīvam, pārliecīgi cilvēcīgam korim” – tur ir ideja par saprātīgām mašīnām, atsauces arī uz ļoti seniem rakstu avotiem un idejām.

Nākamā programmas kārtībā ir Evija Skuķe ar “Forte fortissimo”. Tas ir darbs, kas pārsvarā ir latviešu valodā, bet vispār viņa ir izmantojusi tekstus 12 valodās: “Es esmu mirusi jau vairākus gadus. Ne jau pa īstam, bet iekšpusē. Guļu aprakta zem ikdienas notikumiem,” un tā tālāk. Un tad viena rinda, kas, manuprāt, ir atslēga šajā darbā: “Bet es nebaidos no nāves, es baidos no tukšas dzīves.”

Agitas Reķes darbs “Ievainots putns” ir opuss ar brīnišķīgu Toma Treiberga dzejoli. Šajā dīvainajā laikā tas dzejolis, teiksim, gandrīz pirms gada, kad mēs mācījāmies, tad dzejolis faktiski izklausījās gandrīz pravietiski: “Vajadzētu iet gulēt – / bet es vēl sēžu tepat, lejā, dārzā, / pie galda. / Gaisma aiziet kā ārsts, / tikko pateicis sliktas ziņas.” Bet jau atkal – ārkārtīgi poētisks un ārkārtīgi skaists opuss balsīm un elektronikai.

Es domāju, ka visi šie darbi ir refleksijas par to, kāda dzīve ir un kādi ir daži realitātes aspekti, tāda kontemplēšana par to, kāda ir dzīve, kādi mēs esam un kā mēs šobrīd jūtamies vai – kā mēs jutāmies pirms gada.

 

Koncerts 12. martā pulksten 19.00 būs skatāms Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas "Youtube" kontā.

Pilnu interviju klausieties Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījumā “PārMijas”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt