Diena sākusies

Par tautas deju ansambļu veidoto fotoprojektu "Savā rokrakstā" stāsta Dagmāra Bārbale

Diena sākusies

Režisore Māra Ķimele: Teātris bez skatītājiem neeksistē – mums jābūt kopā

Koncerts bez aplausiem un jocīgi cilvēki Centrāltirgū. Saruna ar diriģentu Normundu Šnē

Koncerts bez aplausiem un jocīgi cilvēki Centrāltirgū. Saruna ar diriģentu Normundu Šnē

29. maijā Dzintaru koncertzālē sezonu noslēgs Valsts kamerorķestris "Sinfonietta Rīga". Koncerta tiešraidi piedāvās Latvijas Radio 3 "Klasika", bet ārkārtējās situācijas diktēto ierobežojumu dēļ klausītāju zālē nebūs un arī mūziķi spēlēs, stingri ievērojot divu metru distanci. Diriģents Normunds Šnē neslēpj - psiholoģiski tam neesot gatavs: "Mūzika taču īstenībā ir kopā būšana, nevis izolēšanās. Tāpēc šie noteikumi ir mazliet pretrunā ar to, ar ko mēs nodarbojamies."

Orests Silabriedis: Mēs tikāmies apmēram pirms mēneša, un tu teici, ka tev nav īpaši viegli pārdzīvot situāciju, kurā nesatiecies ar cilvēkiem.

Normunds Šnē: Tas pirmām kārtām saistīts ar mūsu darbu, jo tā

atslēgu aizvēršanās bija diezgan pēkšņa, un daudz kas līdz ar to vienkārši ir izlidojis atkritumu grozā, un tīri profesionāli un arī cilvēciski tas bija diezgan sāpīgi.

Šobrīd šis tas atgriežas, bet ir ļoti grūti pateikt, kāda būs muzicēšana ļoti ierobežotajos apstākļos.

Kā šobrīd orķestris drīkst uzvesties?

Jāievēro visiem zināmie divi metri, rādiuss ap katru cilvēku. Bet mūzika taču īstenībā ir kopā būšana, nevis izolēšanās, īpaši ansambļu spēlē. Tāpēc šie noteikumi ir mazliet pretrunā ar to, ar ko mēs nodarbojamies.

Tu vēl neesi dzirdējis, kā tas reāli skan?

Neesmu dzirdējis, tāpēc ar nepacietību un bažām gaidu otrdienu.

Šī programma ir kaut kas tāds, kas jau bija paredzēts, vai tā būvēta speciāli šim gadījumam?

Gan jā, gan nē, jo ir divi skaņdarbi no sezonas noslēguma tādā formā, kā tas bija iecerēts. Tā ir Karla Filipa Emanuela Baha Remažora simfonija un Magnusa Lindberga darbs, bet par Baha Remažora uvertīru, kas bija ieplānota, mēs tomēr nospriedām, ka varbūt labāk ne. Hronometrāžas ierobežojuma dēļ nomainījām arī Džona Adamsa Vijolkoncertu, jo tas ir saistīts ar milzu izdevumiem – mums jāmaksā par tiešraidi, strīmošanu, un tie cipari ir grandiozi, to mēs vienkārši nevaram atļauties. Tāpēc ir Mocarta Klarnetes koncerts. Tas gan nav nekāds kompromiss – tas vienkārši ir cits skaņdarbs, jo Anna Gāgane ir vienkārši lieliska šajā opusā, kā mēs to pirms dažiem mēnešiem noskaidrojām Madonā. (..) Mums bija lieliska iespēja turp aizbraukt – mūs tur bieži vēlas dzirdēt, bet ne tik bieži tas ir iespējams, bet šogad viss veiksmīgi sanāca, vēl pirms šī sērga bija sākusi plosīties. Ļoti omulīgajā Madonas Kultūras namā mums bija atmiņā paliekošs koncerts – kopā ar Annu, kopā ar “Sinfoniettu” un ar programmu, kas man bija ļoti pie sirds – tas tiešām bija ļoti jauks vakars, kas joprojām ir galvā un sirdī.

Ja iztēlojamies, ka Latvijas Radio 3 "Klasika" klausītāji vēl neko nebūtu dzirdējuši par Annu Gāgani – kā tu zīmētu viņas portretu?

Annas portrets mainās, tas nav statisks. Salīdzinot ar pirmo reizi, kad viņa atnāca pie mums – ja nemaldos, tas bija pirms gadiem trim vai divarpus, šobrīd tie ir diezgan atšķirīgi vaibsti viņas sejā, kurā manāmas izmaiņas ievilkušas studijas Šveicē. Protams, tikai ar pluszīmi – viņas muzikālā domāšana visu laiku aug. Pieredze un laba skola – Annā tas viss tik kapitāli sakausējas... Protams, par tehnisko meistarību nerunāsim, man liekas, ka viņa var nospēlēt pilnīgi jebko.

Kad Anna piedalījās konkursā uz "Sinfoniettas" klarnešu grupas koncertmeistara vietu, viņas programma bija vienkārši nenormāli grūta. Aci nepamirkšķinot, cilvēks stāv un spēlē, un es klausos un domāju – kā tas vispār ir iespējams!

Līdz ar to, ka pats esmu reiz spēlējis pūšaminstrumentu, saprotu, ko tas nozīmē un cik daudz darba tas ir prasījis.

Karls Filips Emanuels Bahs. Ar ko viņa pasaule tev saistās?

Viņš ir kolosāli interesanta personība. Pirmkārt jau tāpēc, ka viņš ir drusciņ nepazīstama zeme, īpaši šajā pasaules daļā. Tam ir arī objektīvi iemesli, jo tur ir tāds interesants stāsts, ka

Otrā pasaules kara beigās, lai viņa darbus paglābtu no iznīcības tajā ārprātā, kas plosījās Berlīnē – un viņa rokrakstu lielākā daļa glabājās tieši tur, tos visus savāca un paslēpa – turklāt ļoti veiksmīgi, jo par tiem nekas nebija dzirdams apmēram 60 gadus.

Un tad tos pilnīgi nejauši deviņdesmitajos gados atrada Kijevā. Ukraina, protams, ar laipnu žestu to visu atdeva atpakaļ Vācijai. Tur bija apmēram tūkstoš skaņdarbu un arī aptuveni piecsimt darbu no citiem komponistiem. Tas arhīvs esot bijis monumentāls. Un tikai tad sākās daudzu viņa darbu renesanse. Protams, bija darbi, kas bija pazīstami – galvenokārt stīgu simfonijas, bet šī Remažora simfonija ir mazliet savādāka – tā skaidri uzrakstīta divpadsmit obligātajām balsīm, un tas nozīmē, ka pūtēju sastāvs ir absolūti nepieciešams. Baha dēla darbi, man šķiet, ir iedomātais pārejas posms no baroka un klasicismu, varbūt vēl tālāk. Viņš ir neparasts. Lai gan izmanto tā laika konvencionālās formas, kādas nu tās toreiz bija, viņa valoda un domāšana labā nozīmē ir krietni sāņus no kaut kāda meinstrīma, līdz ar to viņa mūzikai ir fantastiska vērtība. Galvenokārt viņa milzu devums ir taustiņinstrumentu spēlē – viņš radīja lielisku skolu, kas aktuāla līdz šai dienai. Bet arī orķestra darbiem ir kolosāla vieta tā laika vēsturē un šodienas izpildītājmākslas praksē. Simfonija nav liela, apmēram divpadsmit minūšu, bet tajā pašā laikā šis darbs ir kolosāli spilgts un ļoti, ļoti, ļoti vērtīgs.

Vai domājot par Karla Filipa Emanuela Baha mūziku, tev patīk arī padomāt un reflektēt par tās paralēlēm ar literatūru un vētrām, dziņām, superjūtīgumu, stilu un visu pārējo, ko viņam mēdz piedēvēt?

Protams, jo tas viss šajā mūzikā ir, un bez tās sensitivitātes, manuprāt, viņa stils vispār nebūtu radies, un šie darbi nebūtu uzrakstīti tādi, kādi tie ir, kādus mēs tos dzirdam šodien. Vētru un dziņu laikmets, īpaši literatūrā, neatstāj vienaldzīgu nevienu radošu sirdi un prātu. Jo nekas jau nerodas tukšā vietā un izolēti no laikmeta. Viņa mūzikā noteikti dzirdu emocionālos izvirdumus.

Vai orķestra mūziķim ir jāpārtop, lai spēlētu tieši Karla Filipa Emanuela Baha mūziku?

Man šķiet, ka jebkurš autors prasa zināmu pārtapšanu. Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet

mūsu profesijā iekodēts, ka tas, kas rakstīts notīs, mums ir jāatrod savā dvēselē – sajūtas, profesionāli paņēmieni. Jo savādāk šis materiāls var neizdoties. Mums ir jāprot tuvoties.

Tāpēc man šķiet, ka izpildītājiem jābūt ārkārtīgi atvērtiem, zinošiem un ar ļoti plašu redzesloku, jo savādāk tas nestrādā. Ja mēs fokusējamies uz sevi – lūk, es esmu tas indivīds un tagad uzspiedīšu savu zīmogu -, tas var ievest diezgan greizā grāvī. Protams, vienmēr ir jautājums arī par balansu, jo no sevis jau nekur aizbēgt nevar, bet man šķiet, ka pirmām kārtām jācenšas saprast, kas šajās nošu lapās, reizēm diezgan apputējušajās, ir domāts.

Tu saki – atrast dvēselē. Bet ko tad, ja nav, ko atrast?

Stingri ņemot, tā nedrīkstētu būt. Tādā gadījumā mēs esam kaut ko palaiduši garām vai nu savā izglītībā, vai dzīvē, vai dzīves pieredzē. Jo man šķiet, ka ir ļoti svarīgi dzīvot pilnasinīgu dzīvi un prast sevī kolekcionēt iespaidus, faktus, ar kuriem mēs ikdienā saskaramies, jo tie var noderēt.

Un dažreiz pat visdīvainākās lietas, negaidītas tikšanās, kāds pavisam jocīgs cilvēks – papildina mūsu pasaules uzskatu.

Mēs varbūt tam varam nepiekrist, tas gan. Bet tas, ka mums jāsaskaras ar ārkārtīgi dažādu mūziku, ir "Sinfoniettas" mērķis jeb kredo – būt ļoti atvērtiem. Tas ir novedis līdz tam, ka mums pamazām veidojas un krājas ļoti raibs materiāls no raibās pasaules.

Runājot konkrēti par tevi – kur tev ir iespēja sastapt jocīgu cilvēku?

O, kaut vai šeit, izejot uz ielas,

pastaigājot pa tirdziņu, kur kāds cilvēks, kurš acīmredzami mīl ko vairāk par apelsīnu sulu, sauc: “Ei, Normund, sveiks!” Un tad sākas nevis saruna, bet monologs, jo šie cilvēki pēc atbildes neilgojas.

Tas nav pārspīlējums. Man šeit bijušas šādas tikšanās, un neesmu tik bezkaunīgs, lai vienkārši pagrieztu muguru un ietu projām. Reizēm nav laika, bet mani arī tas interesē, jo šādos brīžos cilvēks runā ļoti atklāti, neko neslēpjot. Bet tas, protams, ir tikai viens – ļoti tuvumā esošs piemērs, bet īstenībā reizēm man liekas, ka dzīvē sēžu uz pārāk daudziem krēsliem, jo tas viss, kas mani interesē un ar ko aizraujos... Mani tiešām interesē gan radio, gan skaņu ieraksti, gan tas, kas notiek mežā, dabā un cilvēkos. Tas viss krājas un veidojas. Viena lieta, ar ko liktenis bijis ļoti labvēlīgs – bijušas tikšanās ar daudziem izciliem mūziķiem uz skatuves. Kas attiecas uz muzikālo domāšanu, tas, kā interpretēt skaņdarbus un ko vēl varētu pievienot tam, ko piedāvā paša intuīcija – tā ir skola, ko nevar apgūt vienā dienā, tam nepieciešams laiks, un šis process turpinās – beigas tam laikam nav paredzamas.

Vai kāds no šiem interesantajiem mūziķiem, ar kuriem bijusi ļoti auglīga sadarbība uz skatuves, bijis arī interesants sarunu biedrs?

Gan jā, gan nē. Ir ļoti ekspansīvi cilvēki, kuriem koncerts ierosina fantāziju un domāšanu, un pasēdēšanā pēc koncerta turpinās idejas par nākotnes sadarbību un tamlīdzīgi. Ir tādi, kuri uz skatuves atdod visu, un kuriem pēc tam vairs īsti nav ko teikt, kuri ir izsmēluši sevi šajā brīdī, fokusējot enerģiju un atdodot sevi visu uz skatuves.

Es pats laikam piederu tiem otrajiem, kuriem pēc koncerta vairs sevišķi negribas kaut ko runāt, tāpēc arī man pēckoncerta sarunās sevi “jāieslēdz no jauna”,

bet reizēm ir arī otrādi, ka tiešām gribas turpināt šo stāstu.

Tu piesauci dabu, mežu – es laikam nekad nebiju dzirdējis par šādu tavas personības daļu.

Tā ir tā personības daļa, kurai nepieciešama vientulība un brīdis pārdomām.

Līdz ar to, ka ievērojamu savas dzīves daļu dzīvoju viens pats – un tā bija diezgan apzināta izvēle –, man arī šobrīd tas ir vajadzīgs. Sēžos pie stūres un dodos.

Beidzamos gadus man ir savs neliels lauciņš, kur varu aizbraukt un pastaigāt. Reizēm tā ir jūra, kur varu nostaigāt desmitiem kilometru, ja uznāk iedvesma.

Vai var gadīties, ka izbrauc no sava nama pagalma un nezini, uz kurieni brauksi?

Jā, tā ir gadījies, un es tiešām reizēm braucu pēc principa, kur acis, paša un mašīnas deguns rāda.

Vai pamani arī, kas notiek ar putniem, kokiem, ka zied ievas, un vai tevi ir aizkūkojusi arī dzeguze?

Jā, dzeguze manā Straupē bija fenomenāla – izklausījās kā iedomātajā jaunuzceltajā koncertzālē ar fantastisku akustiku un rezonansi...

Dzeguze kūkoja aizraudamās, un es vienkārši sēdēju pie ezera un klausījos.

Naudas maks bija kabatā?

Nē, šito gan nē... (smejas). Man vienkārši ļoti patīk tās skaņas... Straupē, kur man šobrīd lauki, blakus ir dabas liegums, un tur, par laimi, neko nevar sabojāt, un īpaši pievakarē, kad visa dzīvā daba sāk posties uz vakara medībām, tiešām ir, ko dzirdēt un redzēt – lapsas rej un stirnas skraida.

Kur ej staigāt ar savām meitām?

Par laimi, Bišumuižā mums ir vietas, kur tiešām var lieliski paklīst, tur ir pilnīgi neapgūti smilšu kalni, kur nez kāpēc neviens, izņemot mūs, neiet. Es tiešām par to brīnos, kaut gan apkārt dzīvo arvien vairāk cilvēku, jo tā vairs nav tāda vieta kā pirms piecpadsmit gadiem, kad sākām tur apmesties. Tur ir, kur pastaigāt – ap Bišumuižas veco muižu, tur ir arī bijusī šautuve, kura vairs nefunkcionē. Tur, protams, ir krietni piemēslots, bet ir arī tīri jauki stūrīši. Droši vien tas nav uz ilgu laiku, jo Rīga izplešas.

Radio tornis tev ir aktuāls joprojām?

Jā, laiku pa laikam, kaut gan pēc brauciena uz Āfriku, kur vinnējām pasaules mačus, man īsti vairs nav simtprocentīgas motivācijas ar to nodarboties šeit, jo tas ir tik atšķirīgi. Mēs esam tālu ziemeļos, tāpēc radioviļņu izplatīšanās šeit ir krietni nabadzīgāka nekā tur, pie ekvatora. Bet – jā, joprojām piesēžos, jo man ir kaifs dzirdēt ētera šņākoņu un just to asumu un adrenalīnu, īpaši sacensībās, ko dod ātra strādāšana Morzes kodā.

Droši vien skanēs mazliet pliekani, bet daudzi saka, ka šajā laikā mūzika un kultūra ir vienīgais glābiņš no pilnīgas bezcerības un depresijas. Nelietosim tik spēcīgus vārdus, bet vai tev joprojām ir tā, ka tu labprāt kādreiz meklē patvērumu arī mākslā, nevis dzeguzes dziesmā?

Laikam tomēr jābūt godīgam un teikšu, ka diezgan reti. Jo esmu caur sevi izlaidis tik nenormālu daudzumu visdažādākās mūzikas – principā esmu nodiriģējis visu, ko esmu vēlējies. Vismaz lielāko daļu. Protams, nerunāju par darbiem, kas rodas šobrīd un kas joprojām mani ļoti, ļoti interesē.

Tā ka drīzāk cenšos saglabāt izsalkuma sajūtu pēc mūzikas. Gribu būt tādā stāvoklī, ka man visu laiku ir vajadzīgs vēl.

Tāpēc uzmanos, lai nepārsātinātu sevi, īpaši neskaitāmas reizes spēlējot mūziku, ko jau esmu diriģējis. Varbūt tas ir iemesls, kāpēc tikpat kā nebraukāju pa pasauli, jo man principā neinteresē tāda koncertu ražošana – man gribas katrreiz atklāt kaut ko jaunu. Un, ja man nekā jauna, ko teikt, nav, tad labāk stāvu klusu. Tāpēc tas atkal ir jautājums par līdzsvaru. Protams, es klausos mūziku, nav tā, ka mājās mums ir klusums, bet tā ir ļoti dažāda mūzika. Arī rokmūzika, arī vēsturiski labi paraugi no populārās mūzikas. Tas ir ļoti, ļoti dažādi, un tikpat dažāds cenšos būt tajā, kā veidoju orķestri. Tas ir veids, kā saglabāt interesi.

Katra lieta sāk mazliet apnikt – tas šausmīgi skan, bet neticu, ka, septiņpadsmito reizi diriģējot Čaikovska Piekto simfoniju, tā nav jau drusciņ tāda ar garu bārdu.

Ja nav, tad lieliski – diriģents ir ļoti bagāta personība, kurai ir daudz ko teikt par šo lietu, bet es acīmredzot neesmu tāds. Tāpēc, atbildot uz tavu jautājumu, tas ir ļoti dažādi. Principā tas ir jautājums par mirkļa sajūtām.

Ar visu to, ko esi dzīvē pieredzējis un dzirdējis – vai latviešu mūzikas ainavā, jebkurā mūzikas jomā – vai tevi joprojām kaut kas var pārsteigt?

Jā, mani nupat pārsteidza Lindas Leimanes jaunais darbs, ko mums diemžēl neizdevās nospēlēt Rolanda Kronlaka lieliski iecerētajā festivālā.

Es atvēru šo partitūru un joprojām esmu pārdomās, vai to vispār īsti filigrāni var nospēlēt un nodiriģēt, jo tas ir diezgan grūti. Esmu redzējis tiešām ļoti daudz mūsdienu mūzikas darbu, bet gan Lindai, gan man tas bija kaut kas pilnīgi jauns,

un es ar nepacietību gaidu brīdi, kad tas materializēsies.

Un neakadēmiskās mūzikas jomā? Tu seko tam, kas notiek – kas dzied, spēlē, izdomā?

Kādu brīdi sekoju, bet pamazām tas izčākstējis, jo nav īsti, kam sekot. Man ir ļoti simpātiski daudzi mūziķi, kas darbojas citos žanros, piemēram,

"Instrumenti" ir neticami talantīgu cilvēku satikšanās, kas iespējama varbūt reizi gadsimtā. Bet tā gluži vairs nav mana mūzika, jo esmu audzis uz rokmūzikas pamata – gan instrumentālās, gan vokālinstrumentālās,

un šodien to īsti vairs neatrodu, varbūt arī šī mūzika šodien vairs nevar rasties. Tur jau neviens nav vainīgs, jo mūzika galu galā arī izriet no laikmeta un veido cilvēkus. Tai ir atgriezeniskā saite. Tāpēc pamazām esmu kļuvis remdenāks ar sekošanu neakadēmiskajai mūzikai, kaut gan, protams, šī žanra robežas šobrīd ir tādas, ka tur noteikti var atrast ļoti daudz ko interesantu. Pasaule patlaban ir pārpludināta ar mūziku. Katrs var publicēt, katrs var radīt ar vienkāršākajiem līdzekļiem. Tāpēc negribu būt šeit nekāds tiesnesis, un droši vien es ļoti, ļoti daudz ko neesmu dzirdējis. Man gan bija viens pārsteigums – gāju pa veikalu, un piepeši no kaut kurienes skan mūzika latviešu valodā, kas kaut kādā ziņā noteikti ir iedvesmojusies no "Yess", bet tā arī neuzzināju, kas tas par ansambli. Forši skanēja.

Sarunas noslēgumā – par Magnusa Lindberga skaņdarbu.

Līdz ar to, ka Lindbergā ir šādi tādi pārsteigumi, muzikālas "dakšas" labā nozīmē, negribētu pārāk izpausties par šo skaņdarbu – lai tas paliek klausīšanās brīdim. Tas ir drusku noslēpumaina opusa statusā – tas nav ierakstīts, savulaik radīts "Avanti" 30 gadu jubilejas koncertam. Lindbergs visā savā spožumā – ar fenomenālu instrumentāciju, asprātīgu domāšanu.

Tu esi psiholoģiski gatavs situācijai, ka dziesma beidzas, bet aplausi neatskan?

Nē, noteikti neesmu tam gatavs, es vispār

nezinu, kādas sajūtas būs šajā koncertā, ar kādām sajūtām  pašam tur jāiet,

jo, protams, tas ir koncerts, bet tajā pašā laikā... Mēs jau tā viens ar otru nebūsim savstarpējā kontaktā, un vēl šis klusums pēc katra skaņdarba – tas vairāk atgādinās studijas jeb televīzijas pārraides situāciju.

Vai tu ļaujies kādām prognozēm vai vienkārši gaidi? Citi saka – rudens, citi saka – jaunais gads, citi saka – nekad vairs.

Nav ko sevi lieki mocīt, tāpat jau grūti. Tāpēc neko nedomāju - kā būs, tā būs, jo no manis tur atkarīgs nav pilnīgi nekas. Bet sekoju tam, kas notiek pasaulē, un mani iepriecina, ka, piemēram, Austrijā nupat tika uztaisīts grandiozs skandāls, kā rezultātā pat kultūras ministre atkāpās. Un izskatās, ka Austrijā ar augustu viss notiks. Es ceru, tā ir laba pirmā vēsts un pirmā bezdelīga.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti