"Schola Cantorum Vox Iubilantis" ir sieviešu vokālā grupa, kas augstā līmenī izpilda gregorisko korāli, tā interpretācijā balstoties uz senajiem neimu rokrakstiem, paleogrāfijas un semioloģijas studijām. Ansamblis savā repertuārā iekļauj arī agrīno daudzbalsību un citu laikmetu sakrālo mūziku.
Grupa izveidojusies 2017. gada vasarā. Tās pirmā koncertprogramma "Monstra Te Esse Matrem" izskanējusi koncertos Aglonā, Latgales ērģeļu dienu festivāla atklāšanas koncertā un Rīgā, Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā. 2017. gada ziemā Rīgā un Saldū ansamblis uzstājies ar koncertprogrammu "Lumen de Lumine" un ar šo pašu programmu piedalījies garīgās mūzikas festivālā "Kaunas Musica Religiosa" Lietuvā, kur sniedzis vairākus koncertus un ieguvis 2. vietu un zelta diplomu, kā arī īpašo balvu par interpretāciju. 2018. gada vasaras izskaņā ansamblis klausītājiem piedāvāja savu trešo koncertprogrammu “Klajuma narcise, ielejas lilija”, ko izcilā gregoriskā korāļa pētnieka Franca Karla Prasla vadībā atskaņoja Sv. Magdalēnas baznīcā.
2019. gada martā ansamblis sadarbojās ar Latvijas Universitātes sieviešu kori “Balta” un spāņu flautistu Manuelu Fernandezu, atskaņojot koncertprogrammu ar norvēģu komponista Henrika Odegārda (Henrik Ødegaard, 1955) oriģinālmūziku, kas speciāli komponēta sieviešu korim un gregoriskajai "scholai".
Pirmā, kas nāk prātā ar tik senu mūziku un sieviešu dziedošajām balsīm, protams, ir leģendārā Bingenas Hildegarde (1098-1179), vācu rakstniece, komponiste, filozofe, kristiešu mistiķe, Benediktīniešu ordeņa abate un sapņotāja. Vai kāda stīga patiesi ved līdz šiem senajiem laikiem?
Mūziķes atklāj, ka stīga ir pat vēl senāka nekā Hildegarde: lai gan grupa izpilda arī Hildegardes dziedājumus, tās pamatrepertuārs ir gregoriskais korālis, kas nāk no mūsu ēras pirmās tūkstošgades.
Gregoriskais korālis asociējas ar vīru balsīm. Kādas īsti ir sievišķīgās tradīcijas gregoriskā korāļa dziedāšanā? "Tradīcijas ir ļoti līdzīgas," uzsver dziedātāja Dārta Treija. "Protams, ka vīriešu balsis dzied savā reģistrā un sievietes savā, un līdz ar to, ka korālī nav noteikts sākuma tonis, katrs ansamblis to pielāgo savu balsu diapazonam. Taču pamatā tradīcija un izpildījums ir ļoti līdzīgs, lai arī ir atšķirības reģionos, kā konkrētais korālis tiek izpildīts."
Interesanti, ka Treija arī vēlreiz apliecina:
"Arī viduslaikos gregorisko korāli klosteros dziedāja gan vīrieši, gan sievietes. Laika ziņā šī mūzika datēta, sākot no 6. gadsimta.
Tolaik ir klosteri, ir mutvārdu tradīcija, un dziedājumi, pieļauju, tiek komponēti svētuma ietekmē – tā nav apzināta kompozīcija.
Tā rodas caur Svētajiem Rakstiem: melodijas tiek dziedātas, pārņemtas citos klosteros, un tad arī pakāpeniski un pamazām tās sāk pierakstīt. Turklāt pieraksts mainās – mūsu "dziedamajās lapiņās" ir trīs pierakstu sistēmas jeb notācijas."
Un vai kāda no tām atgādina arī mūsdienu nošu rakstu? To zina stāstīt Laine Tabore:
"Mums palīdz modernā kvadrātnotācija, kas fiksēta uz četrām līnijām – tā mums palīdz ar augstumiem, bet melodijas ritmam izmantojam un interpretējam manuskriptus, kur ir neimu notācijā – tā palīdz atpazīt skaņu garumus un vērtības."
Vai arī neimas ir atšķirīgas reģionos un gadsimtos? "Tās ir ļoti atšķirīgas gan pēc lokālajām tradīcijām, gan, protams, gadsimtiem – ar laiku neimas pazūd. Dziedam arī no 14. gadsimta manuskriptiem, kuros vairs nav neimu, un ir tikai kvadrātnotācija, kas rakstīta uz līnijām. Dārta jau minēja par notāciju skolām, kuras kopumā ir trīs. Mūsu nošu manuskriptos ir gan tā saucamā Lonas tradīcija, gan Sanktgallenas."
