Pa ceļam ar Klasiku

Romāns Vanags par jauno konkursu "Rīga dzied": Būs novitātes, būs jaunu ceļu meklējumi

Pa ceļam ar Klasiku

Agnese Kanniņa: Nedrīkstam apstāties, klausoties vienu un to pašu - ausīm jādod baudījums

Jubilārs Vilnis Šmīdbergs: Joprojām cīnos ar liekajām notīm...

Komponists Vilnis Šmīdbergs: Savā mūzikā cīnos ar liekajām notīm

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Ādolfs Skulte, raksturojot savus audzēkņus, par komponistu Vilni Šmīdbergu reiz teicis tā – viņam mūzikā nav nevienas liekas nots! "Esmu spiests viņam nepiekrist, joprojām cīnos ar liekajām notīm," sirsnīgi smej pats Šmīdbergs, kurš 14.jūnijā svinēs 75. jubileju. Bet viņa jubilejas ieskaņas autorkoncerts jau gaidāms 4. maijā.

Šmīdbergam vienmēr bijis svarīgi runāt par Latviju, tās vēsturi, arī fonā ar viņa paša ģimenes pārdzīvojumiem. "Tas droši vien ar mātes pienu iezīsts. Man bijis tas gods nākt pasaulē vācu laikā - 1944. gadā, kad krievu bumbvedēji lidoja virs Ventspils. Dārzā tēvs bija speciāli uztaisījis bunkuru. (..) Droši vien tas gēnos iekšā, temperaments, agresivitāte, nervozitāte.

Mamma jau parasti teica – pirms uzlidojuma vēl bijis kluss, bet es jau sācis histēriski raudāt. Bērns jau jūt, kaut kāda vibrācija gaisā bija."

4. maijā Lielajā ģildē skanēs trīs viņa simfoniskie lieldarbi – oratorija "Ugunsskrējiens", Koncerts alta saksofonam un Trešā simfoniju, par kuru komponists saņēmis Latvijas Lielo mūzikas balvu. Koncertā kopā ar Orķestri "Rīga" piedalīsies arī saksofonists Oskars Petrauskis un jauktie kori "Sōla" un "Juventus", bet pie diriģenta pults būs Valdis Butāns. 

"Ļoti cienu Valdi Butānu - no muzikālā viedokļa viņš aug nepārtraukti. Un tās nav tikai manas domas vien; pat valsts akadēmiskais koris "Latvija", kurā dzied baigie skeptiķi, ar kuriem jokus taisīt nevar, viņu ļoti augstu novērtē – tieši par to, ka viņš ārkārtīgi progresē.

Esmu pieradis pie viņa, jo nav mēneša, kad mēs kopā nedarbojamies. Arī par Kasparu Ādamsonu un viņa vadīto "Sōlu" esmu drošs – kopā esam strādājuši ne reizi vien, tā ka zinu, ka tur viss būs kārtībā.

Vilnis Šmīdbergs un Valdis Butāns
Vilnis Šmīdbergs un Valdis Butāns

Maestro Butāns gan gribēja, lai rakstu jaundarbu, bet man tobrīd bija tik daudz dažādu aranžējumu darbu... Tas man ir nepārtraukti – vienlaicīgi daru vairākus darbus, tur vajadzīga sava plānošana, citādi var ātri iebraukt grāvī. Es parasti aizsāku vairākus darbus reizē, un ik pa laikam pārlecu no viena darba uz otru," stāsta komponists. "Tā iznāca, ka pirms "Ugunsskrējiena" vispirms sāku strādāt pie simfoniskā darba – 1977. gadā pirmo reizi aizbraucu uz jauno komponistu radošo namu Ivanovā, un mēneša laikā uzrakstīju – lielos vilcienos, un Maskava man to atpirka. Zīmīgs notikums!

Tolaik lepni staigāju, ka PSRS Komponistu savienība atpirkusi manu darbu!"

Bet Jāņa Petera dzejolis "Ugunsskrējiens" ilgu laiku gulējis komponista domās: "Nevarēju īsti saņemties, arī darba apstākļi mājās nebija sevišķi labi. 1987. gadā sāku rakstīt – devos uz radošo namu Repinā. Jau iepriekš mēs ar Peteru bijām izskatījuši cauri to dzejoli, kur runa par notikumiem vācu okupācijas laikā – vācu karaspēks ienāca Latvijā, un Latgalē vienu ciemu – Ančupānus – nopostīja, sievietes tika izvarotas un dzīvas sadedzinātas, arī bērni un vecīši.

Peteram ieteicos, ka varbūt Ančupānu ciema nosaukumu varam izņemt ārā – gribēju šo traģēdiju globalizēt, jo Latvijā bijušas daudzas okupācijas: kādi tik karaspēki nav gājuši pāri! Peters bija ar mieru. Viņš teica – dari, kā gribi," stāsta komponists.

Repinā, kur darbs mēneša laikā arī tapis, tolaik uzturējies arī komponists Marģeris Zariņš. "Viņš izskatījās cauri manus uzmetumus un bija ļoti patīkami pārsteigts. Taču viņš arī ieteicās – aizej un paskaties latviešu tautasdziesmas, latviešiem ir ļoti izcilas kara dziesmas, un to arī darīju. Ilgu laiku nosēdēju, izlasīju, un oratorijā tad arī ir tautasdziesmu teksti – tie organiski vijas cauri, brīžam Petera teksts, brīžam atkal tautasdziesmu teksti.

Graujoši. Nekad nebiju iedomājies, ka ir arī šādas latviešu tautasdziesmas, ar šausmu tekstiem. Cenzūra bija baigā, bet Peters izdarīja tā, ka darbu izlaida tai cauri."

Bet Koncerts alta saksofonam rakstīts 2013. gadā. "Ar Oskaru Petrauski sazvanījāmies, teicu, kas mazliet stilistiski jāpastiprina. Pirmatskaņojumā it kā viss aizgāja akadēmiski, Mārtiņš Ozoliņš diriģēja, bet tur ir džeza elementi – gribu, lai tos pastiprina. Nevis banāli, bet organiski, lai arī orķestris spēlē svingu. Tur arī roks iet cauri."

Koncerts rakstīts īpaši Oskaram Petrauskim, un viņš būs solists arī šoreiz. "Nevarētu iedomāties, ka kāds cits varētu būt viņa vietā,

kaut saksofonisti mums ir ļoti izcili, bet ir tīri cilvēciskas īpašības, kas mani saista pie Oskara. Par muzikalitāti nerunāsim – es viņu ļoti augstu vērtēju kā improvizatoru. Viņam ir iekšā melodiķa talants, viņa saksofons dzied,

un visinteresantākais, ka Oskars var spēlēt bez elpas ievilkšanas – tā ir tā saucamā dubultā elpa, ko viņš man demonstrēja..."

Koncerta trešais darbs ir Trešā simfonija, kas tapusi 2010. gadā. "Man ir baismīgi jocīga situācija – ir darbi, kurus esmu rakstījis un es tos atpazīstu, bet – kā es tos esmu uzrakstījis, nevaru nekādi saprast.

Vakar klausījos Vijolkoncertu, un nevarēju saprast, kā es to visu varēju uzrakstīt. Nav pirmā reize..."

Profesora Skultes teicienam, ka Šmīdbergam neesot nevienas liekas nots, komponists nepiekrīt. "Droši vien redakcijas varētu taisīt nepārtraukti. Kurš no lielajiem māksliniekiem vienu gleznu bija gleznojis visu mūžu? Domāju, jebkurš komponists man piekritīs, ka arī rakstīt visu mūžu varētu vienu darbu, jo katru reizi atkal citādāk domā.

Pat zinātnieki to saka – jo vairāk tu atklāj ko jaunu, jo vairāk atklājās neatklātais.

Arī simfonijai ir vairākas korektūras. Gleznu nevar pārveidot, bet mūziku var."

Un kas iegleznots Trešajā simfonijā? "Tur ir zīmīgs kods iekšā – vidusposmā, tajā maršveidīgajā, esmu izmantojis sēru mūzikas materiālu. Maršs kļūst arvien agresīvāks, mainās, tur iekodēta PSRS himna. Ja labi ieklausās, to var sajust ritmiski, ļoti labi var atpazīt. Simfonija veltīta komunisma režīma upuru piemiņai, tur vairs speciāla programma klausītājam nav vajadzīga." Beigās ir katoļu lūgšana Marijai, aizlūgums par mirušajiem.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Nākamais Šmīdberga jubilejas koncerts notiks 10. maijā, kad Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris atskaņos Šmīdberga jaundarbu, Simfoniju-koncertu. "Principā tur vainīgs Orests Silabriedis. Satikāmies Radio, Orests izmeta ideju, ka darbu, kura notis bija kaut kur pažobelē, būtu vērts restaurēt. Pēc dienas viņš man zvana un prasa, vai esmu atradis.

Piegāju pie skapja, kurā baigā nekārtība, un skatos – tāda liela formāta mape, uz dullo ņemu ārā, un – jā, Simfonija-koncerts...

Viss strīpās, līnijās, tur traka sonoristika, tai laikā man bija pavisam cits rokraksts. Tāds man ir vienīgais opuss, man neraksturīgā stilā, absolūti cita domāšana – tai laikā biju aizrāvies ar Ļutoslavski. (..) Tur ir tik daudz muzikālā materiāla, ka varētu uztaisīt trīs simfonijas! Smaga, smaga padarīšana tā jubileja..."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti