Sadaļas Sadaļas

PārMijas

Jubilāre Indra Riše: Par laimi, neviens uz mani nosodoši vairs neskatās

PārMijas

Valdis Butāns par koncertu 14. jūnija deportāciju upuriem: Šoreiz sajūta ir skaudrāka

Lieljubilārs Romualds Jermaks: Viss ir gandrīz vai padarīts

Komponists Romualds Jermaks, 90. jubileju sagaidot: Viss ir gandrīz vai padarīts

Savu deviņdesmito gadskārtu 10. jūnijā komponists, ērģelnieks un pedagogs Romualds Jermaks sagaida možs un jauneklīgs. Sarunā ar LR3 "Klasika" viņš joko, ka nupat gan esot tāds periods, kad jaunus darbus rakstīt neesot laika: “Draugi nāk, apsveikumi nāk, man ir seši bērni, 13 mazbērni, un visiem jāvelta uzmanība!" Visu mūžu viņš bijis romantiķis – jau no bērnības, kad skatījies zvaigznēs un rakstījis dzeju. Ne velti viņa bērniem ir zvaigžņu vārdi. "Tā vien­kārši ir mana iekšējā prasība – būt romantiskam," savulaik uzsvēris komponists.

Meistara jubileja ar īpašu tiešraides koncertu no Rīgas Doma tiks svinēta 11. jūnijā pulksten 19.00, un tajā piedalīsies gan pieredzējušie ērģelnieki Vita Kalnciema, Ilze Reine, Ilona Birģele un Aivars Kalējs, gan arī jaunie mūziķi – Laura Ivanova un Jānis Karpovičs. Ērģelēm pievienosies arī balsis (soprāni Laura Purena un Terēze Gretere) un trompete (Jānis Porietis). Programmā iekļautas dažādas Romualda Jermaka daiļrades lappuses – gan senāk tapuši un atskaņotāju iemīļoti darbi, kā pasakalja “Pūt, vējiņi!”, fragments no cikla “Rīgas ainavas” un miniatūra “Aglonai”, gan arī pēdējos gados radušies opusi – "Lux aeterna" trompetei un ērģelēm, “Pēc saulrieta” dzīvesbiedres Ilmas Grauzdiņas piemiņai, kā arī īpašs šī vakara notikums: pirmatskaņojums – šogad pabeigtais ērģeļdarbs ar nosaukumu “Meža roze”, kas veltīts Vitai Kalnciemai.

Inga Žilinska: Ar kādām sajūtām gaidāt savu 90. dzimšanas dienu, un kāds šis laiks ir šobrīd jūsu dzīvē?

Romualds Jermaks: Tagad man tāds mierīgs laiks – kā saka, Dieva miers.

Nekādu uztraukumu, nekādu problēmu manā vecumā nav, un viss ir gandrīz vai padarīts – nekādu pienākumu, nekādu parādu es nejūtu.

Jūsu jubileja Rīgas Domā būs kārtīgs, skaists ērģeļmūzikas koncerts ar ērģeļmūziku un instrumentālo kamermūziku.

Ērģelnieki Aigars Reinis ar kundzi Ilzi ļoti pie tā strādā, ar viņiem esam labi pazīstami, mums vienmēr bijušas draudzīgas attiecības – pateicoties viņiem, kaut kas, domāju, tur iznāks. Koncertprogrammu esam sakārtojuši visi kopīgi, vairāk jau ērģelnieki, jo viņu repertuārā ir daudzi mani skaņdarbi. Viņi arī labi pārzina Rīgas Doma akustiku.

Līdzās ērģeļdarbiem programmā redzam arī kādu jaunu darbu. Vai jūs arvien vēl rakstāt un komponējat mūziku?

Man ir ļoti biezas klades...

Vakar kopā ar meitu Aurigu pārskatījām un saskaitījām, ka kopā jau uzrakstīts 1200 skaņdarbu – domāju, ka pietiekoši. Tagad būtu laiks atvilkt elpu un paklausīties, kas tur īsti ir.

Arī pēdējā laikā kaut kas uzrakstīts – bijuši arī pirmatskaņojumi. Tagad gan tāds periods, ka rakstīt kaut ko jaunu vairs nav laika – draugi nāk, apsveikumi nāk, man ir daudz radu, seši bērni, 13 mazbērni, un visiem jāvelta uzmanība – nevar jau atrauties no ģimenes.

Nesenākais jaundarbs, kas izskanēs jubilejas koncertā, veltīts ērģelniecei Vitai Kalnciemai – "Meža roze".

Vita Kalnciema ir viena no pazīstamākajām ērģelniecēm, māca arī jaunos ērģelniekus. Perfekti pārzina ērģeļmūziku, un mēs jau no seniem laikiem sadarbojamies. Rakstot tieši pēdējos skaņdarbus, esmu vairāk domājis par viņu – Vitai ir kolosāla tehnika, viņa arī pārzina manu stilu, un tas ir ļoti svarīgi – nevis ka tikai uzliek notis uz galda un domā, kas nu tur būs. Sadarbība mums bijusi ilgstoša – paļaujos uz viņu pilnībā.

2018. gads. Koncerts Latvijas Radio I sudijā. No kreisās: Liene Jakovļeva, Romualds Jermaks, Arta Arnicāne, Florians Arnicāns un Anna Veismane

Kas vēl bijuši jūsu mūzikas interpreti?

No jaunības laikiem bijuši ļoti daudzi. Sākot ar Pēteri Sīpolnieku, Oļģertu Cintiņu, kuri arī padomju laikos Doma baznīcā spēlējuši manus darbus, un beidzot ar Aivaru Kalēju, Ilzi Reini, Vitu Kalnciemu. Jānis Porietis trompetes skaņdarbus atskaņojis, arī daudzi dziedātāji – soprāniste Laura Purena bieži Domā dziedājusi manas dziesmas ērģeļu pavadījumā. Arī jauni nākuši klāt.

Manā dzīvē kā vienmēr ir kaut kas jauns.

Ļoti daudz esat rakstījis ērģelēm, daudz izmantojis arī tautasdziesmas. No kurienes šī mīlestība gan uz tautas mūziku, gan ērģelēm? Vai no ģimenes?

Tautas mūzika nāk no skolas laikiem – toreiz pa vasarām profesora Vītoliņa vadībā piedalījos vairākās ekspedīcijās un esmu pierakstījis vairāk nekā tūkstoš tautasdziesmu. Tas tautasdziesmu gars man ir ļoti tuvs. Daudz esmu pievērsies arī apdarēm – sākot ar kori un beidzot ar ērģeļmūziku: man ir vairāki simti tautasdziesmu, kas apdarinātas ērģelēm.

Bet vai ir kāds skaņdarbs bijis, kas nesis īpašu gandarījumu?

Viens no populārākajām padomju laikos un arī pēc tam bijis "Pūt, vējiņi!", ko esmu uzrakstījis kā pasakalju. Tēma ir kā radīta pasakaljai! Gandrīz visi mūsu ērģelnieki to spēlējuši Rīgas Domā.

No kreisās: Brigita Mieze, Romualds Jermaks, AIvars Kalējs, Jāzeps Kulbergs

Ērģeles jūs laikam esat izpētījis gan no ārpuses, gan iekšpuses – arī šo instrumentu būvējot. Vai prasme darboties ar ērģelēm kā ērģeļbūvētājam iegūta dzīves laikā vai no kāda konkrēta meistara?

Mans tēvs bija ērģelnieks, kalpoja baznīcā, un es kā jauns zēns arī tur biju klāt. Laukos, kā zināms, ērģelnieku bija maz, tāpēc piepalīdzēju tēvam, kuram bija absolūtā dzirde. Skaņojām un remontējām ērģeles kopā. Tā ka ērģeles man burtiski ir galvā, tā tas mūžs ir pagājis, ar tām darbojoties, skaņojot, vēlāk arī sāku rakstīt – jau skolas gados. Tembrāli tās ļoti labi man pazīstamas un problēmas nav bijušas –

ērģeles man ir kā gaiss, ko elpot.

Romualds Jermaks kopā ar nu jau mūžībā mītošo dzīvesbiedri Ilmu Grauzdiņu ērģelnieka Tālivalža Dekšņa diska prezentācijā 2009. gadā J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā

Latvijā esat spēlējis pie vairākiem instrumentiem – veidojot dažādus ierakstus, arī lielo ērģeļmūzikai veltīto ciklu. Kuri no Latvijas instrumentiem ir jūsu sirdij tuvākie?

Grūti visus uzskaitīt.

Padomju laikos, kad ērģeles un baznīca nebija modē un cilvēkus turēja tālāk no tām, mēs ar entuziastiem, arī Tālivaldi Deksni un Pēteri Sīpolnieku, mēģinājām tomēr spēlēt Doma baznīcā – pēc ērģeļu remonta tur sākās koncertu cikls.

Mēs faktiski bijām celmlauži ērģeļmūzikas popularizēšanā. Vēlāk pievienojās jaunākie ērģelnieki – Aivars Kalējs, Vita Kalnciema. Toreiz jau caur pirkstiem skatījās – ērģeles uzskatīja par baznīcas mūziku. Bet pamazām, pamazām... (..) Visi bijām tāda kā kopa, kas ērģeļmūziku cēlām gaismā un pamazām pie tās pieradinājām cilvēkus arī padomju laikā.

Jūs esat tik možs savā 90. dzimšanas dienā – kur ņemat garīgo spēku un uzlādi, lai saglabātu gara jauneklīgumu?

Tas droši vien iedzimts jau no bērnības, kad blakus tēvam un ērģelēm biju jau no piecu sešu gadu vecuma, sēdēju, šķirstīju notis, palīdzēju ar reģistriem. Tā tas turpinājies visu mūžu, tas ir dzīvesstils.

Ko no savas puses novēlētu jaunajiem komponistiem un ērģelniekiem?

Domāju, ka īpaši jau vairs nav jāmudina, – ērģeļmūzika kļuvusi diezgan populāra, kļuvusi par pilntiesīgu žanru – jaunie komponisti labprāt raksta ērģeļmūziku. Tas ir viens no mūsu mūzikas paveidiem, vairs nav īpaši par to jācīnās. Latvijā ērģeles skan visās pilsētās un ciemos, un tām jāskan ne tikai dievkalpojumos.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt