Pa ceļam ar Klasiku

Pareizticīgo Ziemassvētku noskaņās īstas muzikālas pērles izdziedās koris "Logos"

Pa ceļam ar Klasiku

Viss par labu nākotnei. Saruna ar Latvijas Mūzikas akadēmijas rektoru Guntaru Prāni

Edgars Raginskis: Cenzūra ir visaptverošs, jebkuram laikam raksturīgs fenomens

Komponists Raginskis: Cenzūra ir visaptverošs, jebkuram laikam raksturīgs fenomens

Komponists, mūzikas žurnālists un Latvijas Radio 3 "Klasika" kādreizējais programmu vadītājs Edgars Raginskis šobrīd uz pilnu slodzi ir Honkongas Baptistu universitātes doktorants. Ieskatu savas disertācijas tēmā – "Cenzūra LPSR Komponistu savienībā" – viņš sniegs 8. janvārī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Baltijas Austrumāzijas pētniecības centra bibliotēkas lasītavā, lasījumu cikla "Stāsti par cilvēku" ietvaros atklājot Latvijas Antropologu biedrības rīkoto publisko diskusiju par cenzūru un tās pētniecību.

Inta Zēgnere: Kāda ir dzīve Honkongā, ar ko tu īsti tur nodarbojies un kā jūties?

Edgars Raginskis: Vēl joprojām no visas sirds mīlu "Klasiku", bet esmu iemīlējis arī vietu, kurā šobrīd dzīvoju, studēju un šobrīd saucu par savām mājām. Klājas man tur pavisam labi, jo

tur neesmu viens – dzīvoju kopā ar savu dzīvesbiedri, kura arī studē Honkongā, līdz ar to emocionālais mikroklimats ir ar absolūto plusa zīmi.

Honkongā gan šobrīd ir tracis – jau vasarā, kad biju atbraucis uz Latviju veikt savam pētījumam noderīgas lietas, tur sākās protesti un negrasās norimt vēl tagad. Honkongā nav mierīgi. Mani tas gan neskar – cilvēki tur ir draudzīgi, laipni un paši ar savām lietām aizņemti, un vienīgais veids, kā es varētu ciest – ja pagadītos starp agresīvākajiem protestētājiem un policijas spēkiem. Tas, ko stāsta plašsaziņas līdzekļi, bieži vien ne gluži atbilst patiesībai par to, cik šausmīgi brutāla ir policija, un cik nelaimīgi un neaizsargāti ir protestētāji. Ja nebūtu novembra sākumā protestētāju agresīvākās daļas īstenotās augstskolu okupācijas jeb nocietināšanās augstskolu teritorijā Honkongā, es varētu normāli noslēgt savu mācību semestri,

bet tā nu vienā brīdī man pienāca vēsts no augstskolas, ka uz augstskolas teritoriju labāk nenāciet, jo nevaram garantēt drošību un nodrošināt mācību procesu.

Tas mazliet pa nerviem iedeva, bet tikai tāpēc, ka gribētos vairāk padarīt un vairāk ieraudzīt pašā Honkongā, kas, būdama reizes desmit mazāka par Latviju, ir ļoti, ļoti skaista teritorija pie Dienvidķīnas jūras.

Vairāk saules un smaidu

Pastāsti mazliet par šo teritoriju, kurā uzturies – lai varam iztēloties...

Māja, kurā dzīvoju, Honkongas mērogiem ir gluži neliela – vien 18 stāvus augsta. Turpat blakus ir kalni, kas virs jūras līmeņa paceļas astoņsimt metru vai kāda kilometra augstumā. 20 kilometru attālumā no manas mājvietas ir Šeņdžeņas pilsēta, kas atrodas kontinentālās Ķīnas piekrastē, un vienlaikus netālu no manis ir arī līcis, kurā peld džonkas, prāmji un visdažādākie kuģu veidi, jo Honkonga vēl arvien ir viena no aktīvākajiem un intensīvākajiem kuģniecības centriem. Blakus tam visam ir 7,6 miljoni iedzīvotāju, liela urbanizācijas pakāpe un ļoti skaista daba.

Pašlaik gan Honkongā ir "ļoti salti" – tikai plus septiņpadsmit, deviņpadsmit grādu, tāpēc honkondzēni tērpjas dūnu jakās tāpat kā mēs mīnusos – laikam jau tā iemesla dēļ, ka vasaras viņiem ir karstas: temperatūra uzkāpj līdz pat 40 grādiem un ir ārkārtīgi mitrs.

Un tad savukārt es varu domāt, kā izdzīvot šādā vidē... No vienas puses, stipri atšķirīga vieta, no otras puses – viena no kosmopolītiskākajām un eiropeiskākajām valstīm visā Āzijā, kur cilvēki runā angļu valodā un orientējas pasaules notikumos.

Varbūt pārāk idealizēju šo kopainu, bet kopumā cilvēki neatšķiras no mūsējiem. Vienīgi – varbūt tāpēc, ka saules vairāk, viņi ir maķenīt optimistiskāki un priecīgāki.

8. janvāris taču nav vienīgais iemesls, kāpēc šobrīd esi Latvijā?
 
Šobrīd cenšos iespējami īsā laikā intervēt iespējami daudz cilvēku savai disertācijai, kura gan ir cieši saistīta ar to, ko 8. janvārī runāšu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Maziņš brīnums, ka Honkongas Baptistu universitātē cilvēkam no cita kontinenta ļauj pētīt šādu tēmu, bet pirmkārt,

atšķirībā no dažiem augstākās izglītības speciālistiem mūsu zemēs, tur neesmu saskāries ar negatīvu attieksmi pret ārvalstu studentiem un intelektuālais potenciāls tur tiek ļoti augstu vērtēts.

No otras puses, viņu attiecības ar kontinentālo Ķīnu ir sarežģītas. Šī situācija var mainīties un, visticamāk, līdz 2047. gadam arī mainīsies, kad būs apritējuši 50 gadi kopš Ķīna pārņēma Honkongu savā varā no Lielbritānijas un beidzies arī laiks, kad Ķīna apņēmusies ievērot "viena valsts – divas sistēmas" principu.

Pēdējais brīdis, lai uzzinātu

Kāpēc par savu disertācijas tēmu esi izvēlējies tieši cenzūru?

Šī tēma vienā brīdī man kļuva neizsakāmi aktuāla… Laikam tas bija saistīts ar izpratni par to, cik daudzi no mūsu vecākās paaudzes komponistiem un muzikologiem aiziet. Ir daži "olimpiskie čempioni" – deviņdesmitgadnieki, kuri vēl ir mūsu vidū, un

šis ir pēdējais brīdis, lai uzzinātu, kas tad īsti notika padomju laikos Komponistu savienībā – vai mums bija nopietna cenzūra, vai mums bija brīvāka vide nekā dažādos citos mākslas veidos? Kas īstenoja cenzūru, un kas no tās cieta?

Kā cilvēki nodarbojās ar pašcenzūru jeb vienkārši nedarīja to, par ko viņi droši zināja – būs ķeza un problēmas ne tikai viņiem pašiem un viņu karjeras attīstībai, bet arī radiniekiem. Pateicoties mūsu labajam kolēģim un enciklopēdisku zināšanu īpašniekam profesoram Jānim Torgānam, man radās iespēja iešmaukt Komponistu savienības un padomju laika virtuvē un mazliet vairāk uzzināt par to, kas tur notika. Uzzināju gan par to, kā tika organizēta institūcijas dzīve, uzzināju vairāk arī par starppersonu attiecībām. Tiesa, mans pētījums nav saistīts ar vēlmi kādu tiesāt, atmaskot vai pakratīt ar pirkstu, jo es sirsnīgi mīlu visus mūsu mūzikas dzīves pārstāvjus, kuri bijuši pirms mums, jo mēs tiešā veidā stāvam uz viņu pleciem – pateicoties tam, ka viņi izturēja padomju laikus un izdzīvoja, mēs vispār esam. Mans galvenais mērķis – uzklausīt cilvēku stāstus un dokumentēt tos nākamībai.

Visi bija sistēmas upuri – arī tie, kuri strādāja sistēmas ietvaros. Ja nezinām, ar ko saskārušies mūsu priekšteči, ir arvien lielāks risks pieļaut līdzīgas problēmas un kļūdas nākotnē.

Gribot negribot esmu pamanījies uzzināt arī daudz vairāk par cenzūru kopumā, nekā to jebkad būtu iedomājies, ka tas man varētu patikt vai interesēt. Atšķirībā no savas mammas, pedagoģijas zinātņu doktores Annas Līdumas, agrāk vispār nedomāju, ka man būtu nepieciešams kāds akadēmiskais grāds. Bet, kad iedomājos tieši par cenzūras tēmu un to, ka tev kāds ņem un aizliedz kaut ko darīt, nodomāju – šito nu gan man būtu interesanti izpētīt!

Gribētu arī cerēt, ka kaut kādā mērā ar savu pētījumu atdodu parādu saviem skolotājiem,

jo gan tie, kuri vēl ir mūsu vidū un aktīvi turpina komponēt – kā mans pirmais kompozīcijas skolotājs Pēteris Vasks, gan tie, kuru diemžēl vairs mūsu vidū nav – kā komponists Pēteris Plakidis – dzīvoja padomju laikā un saskārās ar cenzūru, tomēr viņi īstenoja sarežģīto uzdevumu un turpināja būt radoši.

Otrs apsvērums – cenzūra ir visaptverošs, jebkuram laikam raksturīgs fenomens. Turklāt cenzūra totalitārā sabiedrībā radikāli atšķiras no cenzūras demokrātiskā, liberālā sabiedrībā.

Tas arī būs viens no maniem sarunas tematiem, ko savā lekcijā iztirzāšu 8. janvārī – pastāstīšu gan par to, kādas atšķirības esmu pamanījis, par to, kā Pēteri Plakidi savulaik cenzēja un neļāva viņam piedalīties Dziesmu svētkos, pastāstīšu arī par diviem padomju armijas kareivjiem – Vilni Šmīdbergu un Gunāru Šimkus, kuriem ļoti patika "Bītli", tāpēc viņi, esot patālu no Latvijas, izdomāja, ka veidos grupu, un šī grupa, kuru viņi nosauca par "Katedrāli", kļuva ārkārtīgi populāra 60. gados.

No vienas puses, tas šķiet diezgan sirreāli, ka esi Honkongā, bet pēti lietas, kas notikušas Latvijā, pie tam vēl PSRS laikā. Īstenībā tev taču vajadzētu būt te, uz vietas, un diendienā to vien darīt kā "urbt" šeit, jo ko gan no tālās Honkongas iespējams izpētīt?

Apsvērums ir gauži vienkāršs… Savulaik skatījos kopsavilkumu no kādas Latvijas zinātnieku tikšanās, kur tika apspriesta jauno doktorantūrā iesaistāmo cilvēku problēmas, un pirmā problēma, ar ko saskaras jaunie doktoranti – studijas doktorantūrā Latvijā netiek finansētas. Vai arī – ja arī tiek finansētas, tad ļoti niecīgā apmērā.

Ja cilvēks kaut ko grib padziļināti pētīt Latvijā, viņam neizbēgami jākļūst par pārcilvēku un jādzīvo divas dzīves: pa dienu jāstrādā maizes darbs, bet kā greznību viņš var atļauties pētīšanu.

Cik mums ir stundu diennaktī un cik cilvēkam spēku kapacitātes? Vienā brīdī viņš ņem un izdeg. Lūk, tas bija galvenais iemesls, kāpēc to nedaru Latvijā. Studējot Honkongā, kombinēju to ar atrašanos Latvijā un par savu pētījumu braukšu stāstīt arī uz Monreālu: esmu apstiprināts konferencei, ko rīko slāvu un Austrumeiropas valstu studiju centrs, starptautiska prestiža organizācija, kurai piedāvāšu priekšlasījumu par Pēteri Plakidi un viņa dziesmu "Zvana vārdi" ar Vizmas Belševicas dzeju, kas netika iekļauta Dziesmu svētkos.

Atklāt cenzūru – ļoti sarežģīti

Ko pa šo laiku īsti jau izpētījis?

Pirmkārt, esmu secinājis, ka atklāt cenzūru un tikt pie faktoloģiskas informācijas par to ir ļoti, ļoti sarežģīti, jo

viens no Padomju Savienības cenzūras institūcijas galvenajiem principiem bija tas, ka cenzūras fakts un visi pierādījumi, kas ar to saistīti, toskait cenzētie darbi, cenzoru dienasgrāmatas, jebkas – ir likvidējams gada laikā un par to jāparakstās īpašā žurnālā, kas nododams savam tiešajam priekšniekam.

To visu izdara cenzors. Savukārt vēl pēc gada ir jāiznīcina arī šie žurnāli, kuros cenzori parakstījušies par nodošanu un priekšnieks – par iznīcināšanu, tā ka tas tiek likvidēts dubultā. Otrkārt, cenzūra ir daudz sarežģītāks fenomens, nekā mēs dažbrīd domājam.

Vēl pirms strādāšanas sabiedriskajā medijā arī man bija primitivizēta uztvere – ir sliktais, ļaunais cenzors, kurš kaut ko neļauj, un ir labais, produktīvais komponists, kurš tiek apspiests un kuram neļauj strādāt.

Patiesībā šīs lomas bieži vien ir ļoti samudžinātas: tas, kurš vienā situācijā tiek cenzēts, citā situācijā pats uzstājas kā cenzors.

Bieži vien tur pat nav stāsts par konkrētu cilvēku, bet vidi, kas provocē uz pašcenzūras īstenošanu. Vēl arī paturēsim prātā, ka no Latvijas PSR līdz Maskavas centram vai Ļeņingradai bija ejams stipri tāls ceļš, un tas, kas kaut ko nozīmēja Maskavā, bieži varēja nozīmēt kaut ko pilnīgi citu pie mums. Katrs interpretēja, kā gribēja. Kaut kas varēja tikt interpretēts skaudrāk, kaut kas – brīvāk, un galu galā ārkārtīgi liela loma bija cilvēciskajam faktoram. Lielu pateicību esmu parādā Arnoldam Klotiņam un viņa grāmatai par mūziku pēckara staļinismā, kas aptver laiku no kara gadiem līdz 1953. gadam. Arnolds Klotiņš paveicis tiešām titānisku darbu! Protams, viņš nav pieskāries tikai cenzūras tēmai Komponistu savienībā, bet aptvēris visu Latvijas mūzikas vidi, bet

vienu terminu gribētu pieminēt, kas latviešiem, man šķiet, bijis aktuāls allaž un ir aktuāls arī šobrīd, tikai citā kontekstā – proti, ir tāds termins kā iztapšana jeb mēģināšana ar savu darbību, bieži vien pārcentīgu, panākt labvēlīgu attieksmi pret sevi

un savas karjeras attīstību no saviem tiešajiem priekšniekiem vai kādiem citiem cilvēkiem, kas hierarhiski atrodas par viņu augstākā stāvoklī… Man ir aizdomas, ka pusotra gada laikā, kamēr turpināšu strādāt pie savas disertācijas, atradīšu diezgan daudz šādu gadījumu.

"Pareizā" un "nepareizā" vēsture

Tu minēji gadījumu ar Pētera Plakida dziesmu. Vai vari mazliet precīzāk raksturot un dot dažus piemērus no savas izpētītās tēmas?

Labs piemērs ir Pēteris Vasks, kuram tēva garīdznieka pagātnes dēļ līdz sava mērķa piepildīšanai nācās iet stipri aplinkus ceļus. Viegli neklājās arī Aldonim Kalniņam, kurš, būdams krietna Kurzemes zemnieka dēls, grasījās studēt Latvijas Valsts konservatorijā, bet deportēja visu viņa ģimeni, un viņš palika ar izsistu pamatu zem kājām un vienlaikus ar stigmu, ka esi neuzticams sistēmas ienaidnieks.

Pēterim Plakidim paveicās mazliet vairāk, jo viņš bija ar "pareizo" vēsturi – abi vecāki bija darbaļaudis, turklāt viņš pats bija spīdošs mūziķis un supererudīts cilvēks.

Bet vienalga – neskatoties uz to, ka Pēteris Plakidis uzrakstīja pilnīgi nevainīgu dziesmu absolūti vienkāršā estētikā un arī dzejolī pilnīgi nekā pretvalstiska, šo dziesmu uz Dziesmu svētkiem nepalaida. Taču visu negribu atklāt – vēlos, lai 8. janvārī cilvēki atnāk uz mūsu tikšanos. Ir ļoti daudz piemēru, kad cilvēki ir izvairījušies no cenzūras un apgājuši to.

Kādā veidā?

Piemēram, Pēteris Vasks vai Aldonis Kalniņš. Ak, nedrīkst lietot tādu vai citādu dzeju? Lūdzu, rakstīsim ar tautas vārdiem, jo tautasdziesmu tekstos taču minēta darba tauta, sociālisma sistēmai patīkama ideja. Vai arī – rakstīsim instrumentālo vai neprogrammatisko mūziku, un nosauksim to tik daudznozīmīgi, ka īsti nevar piesieties. (..) Lielā mērā savu sākotnējo impulsu cenzūras pētniecībai guvu no Sergeja Kruka grāmatas "Par mūziku skaistu un melodisku!", kurā viņš pēta mūzikas politiku un mūzikas politikas ekonomisko aspektu Latvijas PSR, pieminot arī to, kas notika PSRS kopumā.

Vēsturiskā taisnīguma elements ir tas, kas man šķiet ļoti būtisks, jo tiesāt nevienu nevajag – lai kāds cits ir soģis šiem notikumiem.

Svarīgi ir apzināt notikušo, uzklausīt cilvēku stāstus, saprast, kā šie incidenti ietekmējuši katra cilvēka tālāko radošo biogrāfiju, vai viņš pēc tam ir rakstījis mūziku vai nē, vai viņš salūzis sistēmas priekšā, vai atradis veidu, kā to apiet. Tas ir ļoti svarīgi mūsu nācijas, kultūras, gara vai pēctecības.

Man šķiet, tik nopietna saruna mums nekad nav bijusi 12 gadu laikā, kopš esam pazīstami.

Apsolu, ka nākamo taisīsim citādāku, jo neba es, dzīvojot Honkonkgā, esmu pārtraucis komponēt – tāpat turpinu rakstīt mūziku un šogad plānoju vairākus koncertus, bet par to mums būs atsevišķa saruna.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti