13. septembrī ar Pētersona opusu "Bartokāla etīde” tiks atklāts "Kremerata Baltica" 15. festivāls, novembrī Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris pirmatskaņos viņa darbu "Mūzika", bet no 15. septembra līdz 21. oktobrim Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā būs skatāma Annas Salmanes, Kriša Salmaņa un Kristapa Pētersona izstāde “Daudzskanis”.
Buramvārdu maģija
Pirms gadiem desmit kamerorķestris "Kremerata Baltica" pirmatskaņoja Pētersona opusu "Šahs". "Tas bija pirmais festivāls, kurā man pašam bija iespēja spēlēt kopā ar šo ar brīnišķīgo orķestri – mute palika vaļā no sajūtas, kā ir spēlēt šādā orķestrī,” ar sajūsmu atminas Kristaps Pētersons un atzīmē, ka abas viņa profesijas – komponēšana un kontrabasa spēle – viena otrai netraucē. "Tieši otrādi!
Tas taču ir ļoti interesanti – ne tikai kā mūziķim piedalīties skaņdarba izpildīšanā, bet arī kā komponistam iemācīties ko jaunu orķestra jomā – paskatīties, kāds ir šis mehānisms no iekšpuses.
Neraugoties uz daudziem aizvadītajiem gadiem orķestrī, vēl joprojām tas ir aizraujoši.”
Jaunais opuss, kura nosaukums ir "Bartokāla etīde", ir orķestra "Kremerata Baltica" īpašs pasūtinājums: "Gidonam Krēmeram bija doma festivālu saistīt ar tēmu par austrumvēju – ka tajā skanētu mūzika, kas saistīta ar Austrumeiropu. Tiku uzrunāts rakstīt darbu, kas būtu saistīts ar Bēlu Bartoku, jo šogad "Kremerata Baltica" intensīvi pievērsusies tieši viņa mūzikai, īpašu uzmanību veltot stīgu kvartetiem.”
Komponists neslēpj – šī darba tapšanas gaitā nācies krietni palauzīt galvu. "Ungārija un Latvija ir tālu, ungāru valoda nāk no pavisam cita atzara. Taču tā sanācis, ka Bartoka laikabiedrs bija Kārlis Straubergs, kurš, gluži tāpat kā Bartoks, daudz interesējās par folkloru. Vēsturiskais konteksts parādīja taciņu, pa kuru varētu iet,” atklāj Kristaps Pētersons un atgādina, ka Straubergam ir brīnišķīgs pētījums par latviešu buramvārdiem – tik pamatīgs, ka aplūko visas pasaules vēsturi. "Esmu jau labu laiku ar to pazīstams, un daļu no metodēm, ko pētījis Straubergs, esmu pārņēmis kā savas. Sākās viss ar "Trim buramdziesmām". Tad – "Uguns vārdi". Tie ir vokāli instrumentāli darbi ar tekstu. Starp citu, buramvārdu formulas jau Antons Veberns min kā vienu no seriālisma tehnikas pamatiem.
Taču nevarētu teikt, ka mani skaņdarbi būtu tikai un vienīgi par buršanos. Tā ir nejauša sasaukšanās.
Jebkurā konstrukcijā ir skaitļi, abstraktā, eksaktā puse, bet turpat blakus eksistē skaņas maģija.”
Cilvēka balss – personības spogulis
Otrkārt, Kristapu Pētersonu ļoti iedvesmojusi Bēlas Bartoka intervija, ko viņš sniedzis 1944. gada 2. jūlijā Ņujorkas Publiskā Radio raidījumam-koncertam “Jautā komponistam”. "Intervijai ir liels pluss – Bartoks runā ar lielu akcentu. Ar pirmo reizi pat grūti saprast, bet labums tāds, ka, klausoties Bartokā, var abstrahēties no teksta satura, Bartoka balsi uztverot kā mūzikas instrumentu, kā fonisku jeb tembrālu kategoriju, kas aizved projām no teksta satura ciešāk pie viņa personības, jo mēdz teikt, ka cilvēka balss ir viņa personības spogulis,” pārliecinājies Pētersons.
Viņš arī atklāj, ka skaņdarbam ir divas sadaļas. "Pirmā ir Bartoka intervija, kurai atšifrēju augstumus, kādos viņš runā, un mūziķi spēlē viņam līdzi tieši tā, kā viņš runā, mēģinot viņu "noķert". Tā ir etīde, un tas ir grūts uzdevums. Otra daļa šāda: tad, kad Bartoks pateicis savu sakāmo, ieliku nevis Bartoka darbu, bet savu mūziku – tur nāk Straubergs ar buramvārdu formulām, rituālu.
Protams, man nenāk ne prātā sacensties ar Bartoku, varu tikai godīgi izdarīt savu darbu. Mani glābj tas, ka dzīvoju 21. gadsimtā, tādējādi tas sanāk vistuvāk klausītāja laikam.
Jo tas ir skaņdarbs no šīs dienas, šī laika.”
Pats Kristaps Pētersons sava opusa atskaņojumu ar savu kontrabasu šoreiz nepapildinās. "Šajā gadījumā svarīgi procesu klausīties no malas – tas ir produktīvāk, lai visu sagatavotu.”
No spēka uz veselību
Akurāt šobrīd Kristapa Pētersona darbistabā top opuss Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim, kas pirmatskaņojumu piedzīvos novembrī, tā nosaukums – "Mūzika”. "Būs neliela atsauce uz Bartoku, bet šoreiz gribējās, lai tēli vairāk paliek abstrakti,” stāsta komponists un atzīst, ka tieši šobrīd viņa daiļrade piedzīvo krietnas pārmaiņas:
"Ja līdz šim mani interesēja, lai skaņdarbā būtu spēks, tagad man svarīgākais šķiet, lai tas būtu veselīgs. Tas nozīmē, ka manā mūzikā attēlotajiem tēliem un skaņām jābūt līdzsvarā. Tam arī šobrīd esmu pilnībā pievērsies – mēģinu atrast mūziku, kas būtu līdzsvarota un veselīga.”
Visbeidzot, no 15. septembra līdz 21. oktobrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā Kupola zālē būs skatāma Annas Salmanes, Kriša Salmaņa un Kristapa Pētersona izstāde jeb lielformāta skaņas skulptūra “Daudzskanis”.
"Jau trešo darbu veidojam kopā – ceļš ir ļoti līdzīgs. Tēmas un darbi ir dažādi, pat ļoti atšķirīgi, bet žanrs ir viens. Iniciatīva nāk no Kriša un Annas – galvenokārt tas ir viņu uzstādījums,” stāsta komponists.
Atgādināsim, ka šis trio ir viena no retajām multižanriskajām parādībām Latvijas aktuālās mākslas ainā, un 2017. gadā grupa ieguva Purvīša balvu par darbu “Dziesma”, kas aicina pārskatīt 20. gadsimtā nostiprināto nacionālo vērtību sistēmu un liek skatītājam atbildēt uz jautājumu – vai tā atbilst arī 21. gadsimtam?
“Daudzskanis” ir mehānisks lielizmēra stabuļu instruments. Dzirdama četrbalsīga polimetrija stingrā stilā. Katra stabule te spēlē savā ritmā, taktsmērā, tempā un augstumā. Dažādās skaņu rindas jaucas un pārklājas, sekojot unikālajam algoritmam. Tomēr ikvienā ciklā ir mirklis, kad to trajektorijas satiekas.
