Komponists Kaspars Kurdeko: Mūzika ir universāls kopums, kuru grūti nodalīt pa žanriem

Sitamo instrumentu mākslinieks un komponists Kaspars Kurdeko  savā radošajā darbībā ir ļoti aktīvs un daudzveidīgs. Esot pieprasīts studijas mūziķis, viņš atrod laiku arī saviem oriģināldarbiem.  Kurdeko radījis skaņu celiņu filmai “Kriminālās ekselences fonds” un ar domubiedriem izdevniecības “Jersika Records” paspārnē ierakstījis projekta “KlusiKlusi” skaņuplati.

Kaspara Kurdeko spēlei piemīt tāda krāsainība, ka itin bieži kāds to nodēvē par “gleznošanu”. Viņš saka: “Man patīk ar skaņu radīt maģiju, sajūtu afektu,”, klausītājiem parādot, par kādu mūzikas instrumentu var kļūt nepakļāvīgais, plūstošais ūdens. “Kad ūdens pil, to ir ļoti grūti ritmiski definēt un paredzēt, kad piliens kritīs - šajā visā ir kaut kas burvīgs! Dabā vēl joprojām ir lietas, kuras mēs tik vienkārši nevaram ietekmēt. Es cenšos šo dabisko spēku izmantot arī savā radošā izteiksmes formā,“ atklāj Kaspars, kurš pievērš uzmanību mijiedarbībai un ciena to  –  cilvēka un dabas, cilvēka un cilvēka, attēla un mūzikas starpā. Mūsu saruna patiesībā ir tieši par šo mijiedarbību kopumu, kā rezultātā top kas jauns – muzikāls darbs, vai notiek pavisam citas formas jaunrade.

Aiga Leitholde: Tu esi iesaistīts daudzos, stilistiski atšķirīgos muzikālos projektos. Kā tu paspēj apgūt šo stilistisko dažādību?

Kaspars Kurdeko: Esot grupas dalībnieks, mēģinu izdarīt visu labāko, kas ir manos spēkos – ar savu spēli, padomu. Man šo sastāvu nemaz nav tik daudz. Lai gan stilistiski atšķirīgi, ar šiem cilvēkiem mums  sakrīt muzikālā gaume un muzikālā valoda, estētika, daļēji arī personības šķautnes, kas ir svarīgi saskaņas veidošanai. Un tad tas viss kopā nav nemaz tik sarežģīti. Beigu beigās es šos atšķirīgos projektus nedalu žanros, es tos redzu kā vienu - kā mūziku.

Man liekas, svarīgi katram apzināties savas stiprās puses. Ko tu esi spējīgs sniegt mūzikā? Es savā ziņā esmu apzinājies manī mītošās stiprās puses. Man patīk ritms kā valoda. Man patīk tembri, skaņa. Man patīk iedziļināties, ar kādām skaņām šis ritms veidojas. Kā šo ritmu tembrāli var izteikt? Tā ir mana fronte, kurā es darbojos, un, iespējams, iemesls tam, kāpēc mana mūzika kāpj pāri žanru robežām. Ar mūzikas sadalījumu žanros es iepazinos mūzikas ierakstu veikalā. Tu šķirsti skaņu plašu katalogu – džezs, folks, roks – un zini, kur tajā brīdī atrodies. Tā laikam bija mana pati pirmā pieredze, kad es sapratu, kas ir žanrs.

Jo vairāk es turpināju mūziku mācīties, klausīties, satiekot lielus māksliniekus, mācoties no viņiem, es vairāk un vairāk sāku saprast, ka mūzikas ir viens universāls kopums, kuru grūti nodalīt pa žanriem.

Manuprāt, tā iekšējā ticība tam, kas patiesībā ir mūzika, attīstās krietni agrāk. Man sākumā šķita, ka mani kā mūziķi ir veidojusi Amsterdamas un Ņujorkas pieredze, bet patiesībā tas ir noticis krietni agrāk.  Manas spilgtākās atmiņas ir no mūzikas skolas un Dārziņiem (Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas).  Tie ir skolotāji Dzintra Knābe, Jānis Vaivods, arī mani klavieru pedagogi. Tā ir muzikalitāte, tas ir tas, ko tu iegūsti tik agrīni un neaizmirsīsi. Muzikalitāte ir pamats visiem žanriem.  Muzikalitāti es neiemācījos Amsterdamā vai Ņujorkā, tur es jau aizbraucu ar savu muzikalitāti, mācoties padziļinātāku izpratni par džeza mūziku, apguvu teorētiskās zināšanas, tās nostiprinot praksē.

Tavos koncertos es vienmēr gaidu kādu mazu, bet ļoti svarīgu sīkumu. Tai obligāti nav jābūt gumijas mantiņai – reiz tu akcentēšanai izmantoji zvārgulīti. Šī vieglā, maigā skaņa ir iemesls, kāpēc es tik spilgti atceros to koncertu. Starp citu, kā tu izvēlies šos priekšmetus, kurus padari par mūzikas instrumentiem?

Dažreiz tieši tajos mazajos sīkumos ir vislielākais spēks. Bet vispār – visu nosaka īstais laiks un vieta, īstā izvēle un gaume. Pārējie instrumenti vienkārši atradīs vietu manās rokās vai manā somā. Dažreiz man šīs lietas ir līdzi, uzliktas uz skatuves, bet es tām vispār nepieskaros, jo nedzirdu, ka tām būtu šajā mirklī jāskan.

Skaņa ir enerģija. Mums apkārt vienmēr ir ļoti daudz idiofonu (mūzikas instruments, kurš primāri skan pats no savas vibrācijas – A.L.), tikai jautājums par izmēru – vai es šo lietu varēšu paņemt līdzi uz koncertu?

Es jebkuru objektu vienkārši redzu kā skaņu, tas arī viss.

Man  nevajag mūzikas instrumentu veikalu, man vajag dzirdēt skaņu, kuru es pēc tam radu, izmantojot kādu priekšmetu vai tos pašus tradicionālos mūzikas instrumentus.

Kā radās projekts "KlusiKlusi"?

Jau kādu laiku manī bija dzīvojusi doma par solo projektu. Amsterdamas studiju periodā man ir bijis savs džeza kvartets "DekoMotion", kuram rakstīju savas kompozīcijas. Ar šo kvartetu mēs pat uzvarējām konkursā, un mums bija savas nākotnes ieceres. Kad šis projekts noslēdzās, es zināju, ka vēl kaut kam ir jānotiek. Bet citādākā formātā, jo nevēlos atkārtoties. Nevēlos atkārtot kaut ko tādu, kas jau ir noticis. Tas ir manas paša pieredzes dēļ, izaicinājuma dēļ un arī jauna skanējuma dēļ.

Jauns projekts nekad nav ātri noformējams. Tas vienmēr prasa laiku, kamēr ideja nobriest formā un skanējumā. Pirms pieciem gadiem pat nenojautu, ka "KlusiKlusi" būs šāds, bet, redzi,  kā lietas notiek! Es satiku Rūdolfu (Macatu), mums bija dueta sesijas, un mani apbūra šis skanējums!

Man ļoti spēlēt duetā patīk, jo patiesībā sevi neuztveru kā solo mākslinieku. Ir vīri, kas to dara diendienā, piemēram, Džoejs Barons (Joe Baron), kurš ir mans mīļākais solists. Esmu sarunājies arī ar bundzinieku Džimu Bleku (Jim Black), kurš ir fantastisks solo mākslinieks, bet viņam pašam vislabāk patīk darboties ansamblī, kuram viņš jūtas piederīgs. Man ir līdzīgi. Tāpēc uz Mareka (Amerika) ierosinājumu rakstīt solo albumu atbildēju, ka labprāt ierakstītu albumu ar Rūdolfu Macatu, ģitāristu Kasparu Vizuli. Mēs ļoti daudz laika ieguldījām, līdz trio sāka skanēt tā, kā tas ir ierakstīts platē.  

Daudzi sacīs, ka trio vienmēr pastāv hierarhija – kāds ir solists, kāds pavadītājs. Šādi lietas mūzikā notiek ļoti ilgi, un tās darbojas.

Kā būtu, ja mēs šo hierarhiju varētu pakārtot dabas principiem, kur koks nav svarīgāks par taureni vai par ērgli? Dabā neeksistē šī veida hierarhija, kurā mīt ego. Dabā notiek mijiedarbība.

Mēs centāmies iet šo grūtāko ceļu un atrast šo mijiedarbību, kurā būtu dabā esošie principi, kurā mēs būtu trīs,viens otru papildinoši elementi. Mēģinājumam paredzēto laiku vairāk veltījām tieši saspēlei, nevis kompozīcijai. Lai uz vietas radītu improvizētu materiālu, ir svarīgi apstākļi – kādā telpā spēlējam, kā paši jūtamies, kā skan instrumenti. Tas viss vienmēr ietekmē spēli, it īpaši, ņemot vērā ierakstīšanas procesu, kas bija ļoti unikāls – trīs dienu garumā.

Pievēršoties  projekta "KlusiKlusi" tik tikko izdotajam albumam, šķiet, īstais veids, kā šo albumu klausīties, ir ar acīm ciet, šādi iegūstot telpas sajūtu un izbaudot pieklusinātas skaņas un citas nianses. Mūsdienās mūzikas klausīšanās ir kļuvusi arī par savdabīgu pacietības treniņu. Daudz tiek spriests par to, cik mūsdienās gari var būt mūzikas ieraksti?

Svarīgāks ir mūzikas saturs, kurš ir iemesls tam, kāpēc konkrētais mūzikas ieraksts ir tik ilgs. Diemžēl mūsdienu realitāte ir tāda, ka statistiski cilvēks ir spējīgs vidēji tikai 4 sekundes noklausīties kaut ko vienu. Tas, iespējams, nāk no interneta vietņu “Instagram”, “Facebook” lietošanas kultūras, kur saturu var nomainīt ļoti ātri. Tas ir ļoti smags ieradums, kas cilvēkā iezogas ļoti ātri.

Cilvēki ātri izsaka savu spriedumu, nemaz neuzzinot, kas notiks 5. vai 19. sekundē. Varbūt tas par 180 grādiem mainīs iepriekšējo priekšstatu? Varbūt stāsts sākas tikai 20. sekundē?

Esmu priecīgs, ka "KlusiKlusi" albums ir iznācis vinila platē. Tas cilvēkam ir sava veida notikums, šis vinila formāts savā ziņā izslēdz citas blakus darbības. Uzmanība tiek veltīta mūzikai – ar acīm ciet vai vaļā, tas ir pilnīgi vienalga. Svarīgākais ir tas, ka ar skaņu sastopies vienā telpā – bez apkārtnes traucējumiem, bez iespējas to ļoti ātri pārslēgt.

Vai tu klausies savus mūzikas ierakstus?

Neklausos. Dažreiz ir grūti savu mūziku klausīties.  Īpaši pēc tikko notikuša mūzikas ieraksta es to negribu dzirdēt vismaz trīs mēnešus, lai šī mūzika izzūd no manas atmiņas, jo citādi es nevaru būt objektīvs savas mūzikas klausītājs. Es ļoti gribētu būt klausītājs, bet nevaru. Tāpēc ievērot šo laika distanci starp albuma ierakstu un noklausīšanos  vienmēr ir ļoti svarīgi. Ir jāpaiet vēl lielākam laikam, lai būtu šis "aha" moments – tas taču esmu es, kas tur spēlē!

Vai tu piekrīti apgalvojumam, ka mākslas darbs pēc tā publiskošanas sāk dzīvot pats savu dzīvi?

Noteikti tā tas notiek. "KlusiKlusi" bija unikāla pieredze, ar savu īpašo skanējumu viens no atskaites punktiem manā radošajā darbībā, bet man nav pārliecība, ka vēlreiz es kaut ko tādu vēlētos atkārtot, un es vēl nezinu, kas notiks tālāk?

Kā tu plāno savu radošo ceļu?  Ja vispār to plāno.

Es gribētu nākamo darbu, kas tiks ierakstīts, fokusēt uz pierakstītas mūzikas formas, kurā vairs nav tik daudz brīvās, nesarunātās improvizācijas manieres un estētikas. Mūzikas komponēšana paņem ļoti daudz spēka, laika un enerģijas. Ir forši spēlēt kāda cita projektā, ja tas ir kaut kas tāds, kuru tu realizē kā savu radošo darbu, tur jāiegulda kā prāts, tā arī sajūtas.

Komponēt mūziku ir pilna laika darbs. To nevar darīt tikai sestdienās no trijiem līdz sešiem. Nē, tas ir jādara katru dienu, tāpat kā katru dienu jāspēlē savs instruments. Mūza neeksistē, tev pašam ir jārada – vienam vai kopā ar citiem cilvēkiem.

Kompozīciju redzu daudz sarežģītāku nekā pašu bungu spēli. Komponējot ir jādomā ar vēl plašāku vērienu.

Manuprāt, komponēšana, tāpat kā rakstniecība, ir ļoti cieši saistīta ar autora pieredzi. Protams, tu vari būt brīnumbērns un savos 16 gados uzrakstīt vērā ņemamu darbu, bet visdrīzāk tie nozīmīgie darbi atnāks līdz ar pieredzi, gadiem ejot.

Es piekrītu par pieredzi un gribētu papildināt, lai es būtu apmierināts ar savu komponēto, šim darbam ir jābūt patiesam. Cik mēs uzmanīgi darbojamies ar saviem ietekmes avotiem un savu iztēli? Cik daudz ieklausāmies paši savā balsī, lai atrastu savu skanējumu? Bieži vien es savu kompozīciju varu novērtēt tikai tad, kad to esmu izspēlējis kopā ar biedriem, kuriem es uzticos. Varbūt kāds ir nospēlējis ar kļūdu, bet man šī kļūda ir atnākusi kā atklāsme par to, kā kompozīcijai patiesībā būtu jāskan. Process patiesībā ir daudz svarīgāks par rezultātu, it sevišķi, strādājot kolektīvā ar mūziķiem, kuriem var uzticēties un, spēlējot kopā, ļaut viņiem šo procesu vadīt. Ar to gribu pateikt - ir svarīgi, lai radošajos procesos notiek kļūdas. Process nedrīkst būt perfekts. Man vārds perfekts neko nenozīmē. Komponēšana ir netīrs darbs, kurā tu pārvari dažādus šķēršļus.  Viss, kas notiek pārāk gludi, manuprāt, nav īsts.

Kas ir vērtīgākais radošais strīds, kas tev ir bijis?

Tas notika Turcijā, Stambulā. Pēc nospēlēta trio koncerta kopā ar holandiešu mūziķiem es tiku atlaists no šī trio. Mums bija liela diskusija par mūziku – kāpēc mēs par to runājam, kā mēs izskatāmies? Es jautāju – kāpēc mēs nevarētu runāt par mūzikas saturu, kopējo skanējumu? Varbūt tas bija mans ego, varbūt es lietas pārāk smagnēji iztirzāju neīstajā brīdī, bet tajā vakarā pianiste pieņēma lēmumu mani atlaist.

Dažkārt strīdi mēdz būt veselīgi. Piemēram, parāda to, ka laiks ir doties tālāk.

Caur strīdēšanos sasniegt rezultātu, manuprāt, nav veselīga darba atmosfēra. Strīds rada emocionālu piepūli, paņemot pārāk daudz no maniem radošiem resursiem. Man strīdēšanās nokauj jebkādu vēlmi turpināt darbu. Iespējams, problēma klusībā kļūst lielāka. Tāpēc svarīga ir komunikācija, lai tās lietas, kas kaitina, tiek laicīgi izrunātas. Ja strīdēšanās notiek radīšanas procesā, man liekas – tā ir slikta darba ētika. Ir cilvēki, kas negaidīti "eksplodē", jo viņiem šķiet, ka viņiem ir ģeniāla ideja. Bet patiesībā viņi ir sabojājuši audeklu. Laba gaisotne jebkuram radošajam darbam ir audekls. Esmu ļoti smalkjūtīgs attiecībā uz mikrovidi. Mēs ar mūziķiem ļoti augstu viens otru respektējam, labi zinot, cik šī produktīvā, radošā atmosfēra patiesībā ir trausla. Tas ir jautājums par apzinātību.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti