Rīgas svētku laikā 18. augustā pie nama Pulkveža Brieža ielā 8, kur Pavasars dzīvoja no 1940. līdz 1944. gadam, kad bija spiests doties trimdā, pulksten 13 tiks atklāta viņam veltīta piemiņas plāksne, ko veidojis mākslinieks Jānis Strupulis. Bet divas stundas vēlāk, 20. augustā pulksten 15, Rīgas Svētā Pētera baznīcā notiks komponistam veltīts koncerts, kurā muzicēs Latvijas Republikas Zemessardzes jauktais koris "Stars" Ārija Šķepasta vadībā un Cēsu Mūzikas vidusskolas un Valmieras Mūzikas skolas audzēkņi.
Cik lielā mērā mēs viņu pazīstam šeit, Latvijā, un cik lielā mērā viņa mūzika un viņa vārds skan arī ārpus tās robežām?
"Pienācis laiks, ka trimdas koros, arī mūsu korī Londonā, dzied lielākoties latvieši, kuri nesen iebraukuši no Latvijas un kuri nezina Helmeru Pavasaru, tāpēc par savu pienākumu uzskatu viņus iepazīstināt ar labiem trimdas komponistu darbiem – ar Albertu Jērumu, Pavasaru. Amerikā, Austrālijā un arī citur viņa darbi vēl skan. Nesen mans vīrs Leslijs uz savu dzimšanas dienu sarīkoja koncertu, kurā čelliste Margarita Balanas pirmoreiz Londonā nospēlēja Pavasara Fantāziju čellam un klavierēm. Ļoti daudz klausītāju, kas piedalījās koncertā un viesībās, teica – cik brīnišķīgs šis darbs, tik neparasts! Tas neskan kā citi. Tas man ārkārtīgi patīk.
Jo vairāk es klausos Helmera mūziku, jo vairāk saprotu – jā, bija vērts grāmatu rakstīt. Ir jāraksta, ir jāslavē šis cilvēks, kas ir bijis uzticīgs savai ticībai un ticībai Latvijas nākotnei," uzskata Lilija Zobens, kura savulaik bijusi personīgi pazīstama ar Pavasaru.
"Būdama dziedātāja, savulaik atradu viņa solo dziesmas, sāku tās mācīties un dziedāt – tās ir ārkārtīgi skaistas. Kad abi ar Lesliju, kurš vēl nebija mans vīrs, bet gan mīļais draugs un labais koncertmeistars, sākām tās atskaņot, iepazināmies arī ar pašu Helmeru personīgi. (..) Viņš vienmēr priecājās, klausoties, kā mēs izpildām viņa dziesmas, un teica, ka mēs saprotam, ko viņš gribējis tajās pateikt. Tāpēc man ārkārtīgi liels prieks, ka iepazināmies. Viņa pēdējos mūža gados gatavojām viņa kora dziesmu krājumu – gāju pie Helmera, izgājām cauri visām jauktā kora dziesmām. Prieks, ka varējām sadarboties."
Vaicāts, kāda bijusi sastapšanās ar nepazīstamā latvieša Pavasara mūziku, Leslijs Īsts atceras: „Šī mūzika ārpus latviešu loka Apvienotajā Karalistē un pasaulē bija pilnīgi nepazīstama, absolūti svaiga! Jo vairāk iepazinu Helmera Pavasara dziesmas, jo labāk sapratu, ka viņš ir ļoti savdabīgs komponists un spožs latviešu dzejas interprets savās dziesmās.
Viņam bija talants vārdu jēgu ielikt mūzikā – nav jāzina katra valodas nianse, lai uztvertu emocijas, ko pauž mūzika. Kaut vai "Aicinājums" - uzreiz var sajust, ko šī dziesma vēsta."
Vispirms bija mūzika, bet, kad sastapis pašu komponistu, abi kļuvuši draugi. "Man ļoti patika Helmeru apciemot dzimšanas dienās – viņš dzīvoja ilgi un katru gadu aicināja ciemos gan mūs, gan citus draugus. Bija sarunas par visu ko, bet galvenokārt par mūziku. Viņam bija skaņuplašu kolekcija, kurai vēlāk klāt nāca kompaktdiski, kasetes un arī operu DVD ieraksti. Mēs vienmēr jautājām, ko viņš labu redzējis, dzirdējis, un Helmers stāstīja."
Tagad Leslijs Īsts kopā ar Ingu Jērumu par Helmeru Pavasaru uzrakstījis grāmatu, kura klajā nāks nākamgad, Helmera Pavasara dzimšanas dienā 19. maijā. Teksts šobrīd jau ir pie izdevējiem, tas tiek rediģēts un tulkots, jo grāmata būs gan angļu, gan latviešu versijā. Angļu versijā tā tiks publicēta Lielbritānijā un izplatīta visās angliski runājošajās valstīs.
"Ingu Jērumu lūdzām uzrakstīt vēsturisko daļu par Helmera pavasara dzīvi, bet es rakstīju par viņa mūziku.
Manā ziņā bija visu Helmera Pavasara skaņdarbu muzikālā analīze, un tie ir divi simti kompozīciju. Rakstīšana man prasīja apmēram gadu, un tas bija aizraujošs ceļojums," atklāj Īsts.
"Piekritu šim piedāvājumam tāpēc, ka Helmeru Pavasaru zināju jau no tiem laikiem, kad 90. gadu vidū rakstīju grāmatu par savu tēvu Albertu Jērumu – viņi bija draugi, kolēģi, un grāmata sākās ar Helmera rakstīto nekrologu Albertam Jērumam, kas bija ļoti emocionāls un ļoti mani iespaidoja," stāsta Jēruma.
"Tēva darbus pārskatot, kopā ar māsu Jānu toreiz gājām cauri Anglijas trimdas mūzikai, un, kad Lilija vaicāja, vai negribu uztaisīt grāmatu par Helmeru, sapratu, ka man ir jāsaka – jā. Gāju visam cauri otru reizi. Helmera arhīvs nodots Rakstniecības un mūzikas muzejam, tad nu sēdēju muzeja lasītavā, kur man katru dienu atnesa milzīgas mapes… Prieks, ka mani kā autori akceptēja Helmera Pavasara meita Dace, kura teica – nevarot nomirt, kamēr nav uzrakstīta grāmata par viņas tēvu. Kad viņai bija pateikts, ka Inga apņēmusies rakstīt, Dace teikusi, ka nu varot mierīgi aiziet. Un īstenībā patiesi viņa aizgāja mūžībā diezgan drīz pēc tam. Tā ka man bija vēl papildu atbildība, ka tas jāizdara."
Inga Jēruma atzīst – lielākais prieks vispirms ir par to, ka komponistam 1990. gadā izdevās atbraukt uz Latviju un piedzīvot savu zvaigžņu stundu, kas tikpat labi varēja nenotikt.
"Viņš stāvēja Mežaparka estrādē, bija aplausi un ovācijas. Par to man bija patiess prieks, ka tas izdevās. Jo viņa deviņdesmit pieci gadi – tas būtībā ir viss 20. gadsimts! Visu, ko piedzīvojis šis gadsimts un Latvija, to piedzīvojis arī viņš.
Un vēl divas lietas, kas mani ļoti iespaidoja. Tas, ko viņš, kad viņš jau bija slims un Jāna viņu bija apciemojusi, bija pateicis Jānai, ka viņš katru rītu savā mūžā noskaitījis Tēvreizi. Un otra lieta – ka viņš gājis uz visiem Doma baznīcas dievkalpojumiem tāpēc, ka tur ērģeles spēlējis Alfrēds Kalniņš. Un Helmers teica – nav otra komponista pasaulē, kurš būtu dzirdējis visu Alfrēda Kalniņa darbošanos Doma baznīcā. (..) Viņš vēl bija Vācijā, kad viņiem abiem ar Dainu piedāvāja darbu Kanādā – ja Helmers būtu aizbraucis, ko diemžēl liedza veselības problēmas, viņam būtu tāda pati karjera kā Tālivaldim Ķeniņam vai Jānim Kalniņam."
Leslijs Īsts neslēpj, ka viņu īpaši fascinējusi pēckara laika ietekme uz Helmera Pavasara mūziku.
"Ir pilnīgi skaidrs, ka trimdā kopš 1944. gada viņš bija ļoti nomākts un tuberkuloze liedza viņam iespēju doties uz Ameriku vai Kanādu, un šis noskaņojums atspoguļojas arī šī laika mūzikā. Tā ir pilnīgi citādāka, turklāt pirmos trīs četrus gadus viņš vispār nekomponēja – pārcietis operāciju, viņš nespēja koncentrēties mūzikas rakstīšanai. Mūzika, kas tapusi pēc tam, kļūst ārkārtīgi interesanta, jo Pavasars raksta atonālāk, attālinās no savām romantiskajām saknēm.
Daudzi latviešu mūziķi būs pārsteigti par šiem skaņdarbiem, piemēram, trim skaņdarbiem čellam un klavierēm, kas ir neparasti un interesanti, nupat rediģēti un pirmo reizi izdoti pēc 70 gadiem.
Ir arī kādas četras piecas kora dziesmas, kas tajā laikā komponētas – atskaņot tās ir bezgalgrūti."
Vai un kā mainījās Helmera Pavasara mūzikas stils pēc tam, kad viņš apmetās uz dzīvi Londonā?
"Helmers kā komponists prata pielāgoties, viņš pielāgojās apstākļiem," stāsta Īsts. "Anglijas ziemeļos, Bredfordā, viņš vadīja vīru kori "Daugava", kuram uzrakstīja arī vairākas dziesmas. Tā kā latvieši rīkoja savus Dziesmu svētkus Anglijā, Austrālijā, Kanādā un Amerikas Savienotajās Valstīs, svētku rīkotāji Helmeram pasūtināja dziesmas un dažkārt kantātes. Šie pasūtinājumi nozīmēja arī honorāru, kas nebija mazsvarīgi. Šīs 15-20 minūšu garās kantātes ir ļoti nozīmīgi skaņdarbi, kuros Pavasars reizēm pielāgojis savu stilu latviešu amatieru koru iespējām. Mums bija tā laime klāt būt dievkalpojumos baznīcā, kur spēlēja Helmers Pavasars, viņš bija lielisks improvizētājs – kā daudzi ērģelnieki. Viens no maniem atradumiem Helmera Pavasara manuskriptos bija Prelūdija. Nav īsti skaidrs, vai tā komponēta klavierēm vai ērģelēm, bet esmu pārliecināts, ka sākotnēji tā bijusi improvizācija un, visdrīzāk, improvizācija ērģelēm. Manā redakcijā tagad tā izdota kā ērģeļu skaņdarbs."
