Lielās aizņemtības dēļ komponists katru brīvu brīdi atvēl ģimenei, pēc kuras mīlestības izslāpis. Tālab "Klasikas" ekskluzīvā intervija ar komponistu lai ir kā reta dāvana Ešenvalda mūzikas un personības cienītājiem pavasara tuvošanās laikā.
Gandrīz vulkanologs
Ēriks Ešenvalds: – Renārs Vimba un Dainis Juraga pameta ideju, lai vēju un ūdeņu simfonijas pagaida un pēc "Ziemeļu gaismas" jeb "Ziemeļblāzmas simfonijas" metos karstākā stihijā. Kad sāku to pētīt, braucu arī uz Kembridžas bibliotēku. Biju pārsteigts, ka vulkānu izpausmju ir tik ļoti daudz! Gāzes un izgarojumi, termālie ūdeņi un pelnu mākoņi padsmit kilometru augstumā. Tā nav tikai eksplozija un lava!
Kad ieraudzīju šos mērogus, sapratu, ka savā "Vulkānu simfonijā" tam visam varu tikai knapi pieskarties.
Kad vēl izlasīju, ka pasaulē lielākā daļa vulkānu atrodas zem ūdens un virszemē – tikai maza daļa, sapratu, cik daudz tur neizpētīta. Un vēl – ja par ziemeļblāzmu ziemeļu tautām eksistē aptuveni tūkstoš atšķirīgu stāstu, ar vulkāniem saistītas neskaitāmas leģendas, mīti, ticējumi. Visām tautām, kas mīt pie vulkānu kājām, to stāstu ir milzīga amplitūda!
Edgars Raginskis: – Kā no šī apjoma izvēlējies stāstus, ko esi iekļāvis simfonijā?
– No tiem, kurus sastapu ceļā, kad devāmies ekspedīcijās uz Jaunzēlandi, Havaju salām, Amerikas Rietumkrasta kaskādes vulkāniem. Arī sarakstēs. Devos arī uz Rīgas augstskolām – vaicāju, vai nav kādi ārvalstu studenti no Meksikas un Čīles, kas varētu palīdzēt. Ekspedīcijās nebraucām filmēt vulkāniskās izpausmes, bet gan iedvesmoties. Man kā komponistam jāsajūt zeme, tās apmērs, gaisa temperatūra un reljefs – tas viss iedvesmo, lai vulkānu simfoniju negleznotu ar Latvijā iztēlotām gleznām. Stāsti bija ļoti spilgti, un stāstnieki pat teica priekšā, kā veidot simfonijas formu...
– Kura vulkānu izpausme tevi visvairāk saviļņo?
– Kopā ar režisoru Robertu Rubīnu negribējām taisīt "National Geographic" bildītes. Atradām četrus fanātiskus fotogrāfus, kuri, līdzko pasaulē notiek kāds vulkāna izvirdums, pērk biļeti un dodas uz šīm zemēm. Viņu videodarbos ieraudzījām to, ko neredzam "Youtube" vietnē. Tur ir lava tuvplānā. Kā tā iepil jūrā. Tie bija kadri, kas mūs saistīja. Tas nav lēti, tur ir māksla klāt! Viņus uzrunājām, un viņi atsaucās.
– Kā kristalizējās ideja, ka stāstu sakausēs Ditas Krenbergas flautas tembrs?
– Dita pati reiz izteicās, ka varbūt varētu būt soliste kādā manā skaņdarbā. Biju jau sācis vākt materiālus "Vulkānu simfonijai". Kad lasīju mītus, atradu, ka Jaunzēlandē maoriem visa pamatā ir dvaša. Elpa. Kad maori mums satiekoties spēlēja tautiskos instrumentus, pirms spēles viņi it kā ieelpoja gaisu. Arī sasveicinoties ar viņiem taču saliekam galvas un degunus, lai kopīgi ieelpotu gaisu. Vēl – vulkāni, kas faktiski ir izmeši. Pelni, kas kausē ledājus un tie pārvēršas upēs.
– Vai esi plānojis šo simfoniju laist arī pasaulē?
– Ārzemes labprātāk ņemtu vienkāršāku variantu, kur nav scenogrāfijas, tāpēc mums jāizveido vienkāršotāks variants, kuru savā pārziņā ņems Renārs Vimba, kurš izveidoja arī "Ziemeļblāzmas" vienkāršoto versiju.
Studenti bez paškritikas
– Tikko esi atgriezies no Atlantijas okeāna otra krasta. Ko darīji Kanādā?
– Tā bija divu nedēļu tūre, kuras laikā bija trīs uzdevumi. Pirmais - "Ziemeļblāzmas" pirmatskaņojums Toronto. Otrais – vakaros strādāt ar amatieru koriem, kurus rezultātā arī diriģēju.
Visi mēģinājumi beidzās ar stāvovācijām – samulsu un nesapratu, vai man jāklanās vai kā...
Un trešais – bija jālasa lekcijas par savu mūziku četrās dažādās universitātēs – Kičenerā, Monreālā, Otavā un Toronto. Tiku arī pie jaunajiem komponistiem, studentiem. Rādīju savus opusus, kas tapuši agrāk - "Laika robežas", piemēram, un elektroniskos opusus, arī fragmentus no operām.
Pārliecinājos par lūk, ko: jo turīgāka valsts, jo studenti vairāk ieslīguši pašapmierinātībā. Viņiem trūkst paškritikas uz savu darbu paskatīties ar kritisku aci.
Viņi staigā ar datoriem azotē, gudri runā, uztur komunikāciju, bet mūzikā ir seklums – nav dziļuma, nav izsāpēts. Vēlreiz guvu pārliecību – lai arī kādas tehnikas vai stilus neizmantotu, skaņdarbā jābūt emocionāli pamatotam vēstījumam. Taču bija arī ļoti lieli malači.
Noraidošā Vācija
– Un kā tev klājās Vācijā?
– Vācieši mani nemīl! (smejas) Lai gan pat uzvārds man nāk no Bavārijas - vecvecvectēvs bija bavārietis.
Reiz Kaspars Putniņš, kurš Vācijā diriģēja kādu turienes profesionāļu kori, jau teica: "Ērik, gribēju pabrīdināt. Iespējams, ka kritiķis uzrakstīs visai skarbas atsauksmes, īpaši par mūziku. Zini, ka tu tur neesi vainīgs, vienkārši korim tava mūzika ir par grūtu." Tā arī bija.
Un vēl viens gadījums. Māris Sirmais arī aizbrauca pie viena Vācijas profesionālā kora, un viņi, uzzinot, ka Māris programmā iekļāvis manus darbus, lūguši ņemt ārā. Bija bail... Bet Sirmais parādīja, ka nav tik traki.
Grūti gāja arī "Ziemeļblāzmas" pirmatskaņojumā Berlīnē. Diriģents bija vājš – tāds taktētājs. Neprata frāzēt. Tehniskie cilvēki paziņoja, ka es esot atvedis bojātu matricu – multimediju faili to nespēlējot. Aizbraucu uz elektronikas veikalu, tur viss strādā! Tehniskie saka – lai es to atskaņotāju nopērkot. Izdaru tā. Tagad neņemot pretī videosignālu. Koncertzāles direktors apskaitās – deva tehniskajiem darbiniekiem nakti, lai visu savestu kārtībā... Tā ka viss apvērsās kājām gaisā. Mēģinājums izpalika, simfonijas atskaņojumā emocionāli nebija nekā – vienkārši nospēlētas notis. Domāju – diez, ko rakstīs kritika?
Berlīnes "Tagesspiegel" uzrakstīja - "cik labi, ka mūsu Vācijas koris un orķestris lidinās augstākās orbītās nekā Ešenvalds". Lasīju un domāju – varbūt vajadzētu pateikt skaļi, kā viss notika īstenībā?
Taču ar pavisam jauno darbu bija citādi. Varbūt tas bija Andra Nelsona pirksts, jo pirms kāda laika saņēmu lūgumu uzrakstīt skaņdarbu "Gewandhaus" - dziesmu ciklu bērnu korim, jauktajam korim, stīgu orķestrim un perkusionistam. Uz Leipcigu aizbraucu pa tiešo no Kanādas tūres. Domāju – kā šoreiz klāsies? Taču piecu dziesmu cikls tika sadalīts starp abu koru diriģentiem, kuri ir mani vienaudži. Jutāmies kā kursabiedri, kuriem nepiemīt uzpūstais augsta mākslinieka tēls. Pa tiešo viņiem teicu – kur vajag ko pielabot? Mūsu rīcībā bija trīs dienas.
Pēc pirmatskaņojuma trīs reizes sauca ārā klanīties – laikam jau jāsaka, ka izdevās labi.
