Benefice

No bankas līdz Operai. Laimai Andersonei-Silārei - 90

Benefice

Pianistam Reinim Zariņam - 35

Jubilārs Andrejs Selickis: Katru dienu jūtos kā jaunpiedzimis

Komponists Andrejs Selickis: Katru dienu jūtos kā jaunpiedzimis

Kaut arī 13. februārī komponistam Andrejam Selickim aprit sešdesmit, ik dienu viņš jūtas kā jaunpiedzimis: "Man ir laime tā justies!" Beidzamie gadi kompozīcijā bijuši īpaši ražīgi, un autors neslēpj – darbam visvairāk rosinot viņa eņģeļi mūzikā: "Gandrīz viss, ko esmu rakstījis beidzamajos gados, saistīts ar Latvijas Radio kori – tas ir Sigvards Kļava, kurš ģenerē manu personību un mūziku."

Andrejs Selickis dzimis 1960. gadā Daugavpilī un uzskata, ka viņa dzimšanas dienas dati "1302" veido maģisku skaitli – viņaprāt, visi šajā datumā dzimuši laimes krekliņā, pie tam 1960. gads un 60. jubileja atklāj kādu dievišķu simetriju, īpašu lietu kārtību.

Viena no viņa svarīgākajām atziņām rodama grāmatā "Hieromūka Vasīlija Rosļakova dzīves stāsts". "Kas nav pazinis patiesas lūgšanas saldmi, tas nav dzirdējis eņģeļus dziedam. Viņu mūziku nevar saklausīt tieši, bet kā nepieejamās Dievišķās Gaismas netveramā melodija tā atskan – bez skaņas, vienīgi šķīstajā sirdī."

"Jubileja nav nekāds joks… Padomājot, cik man gadu, pateikt to ir ļoti grūti – katrā ziņā pats jūtos kā jaunpiedzimis, turklāt katru dienu, visu laiku tā jūtos – man ir laime tā justies," nopietni saka komponists, kurš Daugavpilī nodzīvojis tikai pirmo pusotru gadu, bet tad ģimene pārcēlusies uz Ogri.

Saknes Latgalē un Arvo Perts kā tēvs

"Manas saknes ir Latgalē, bet interesanti, ka pašā Daugavpilī nebiju bijis kopš dzimšanas. Kad turienes pareizticīgo katedrālē vīru koris "Gaudeamus" kopā ar Ivaru Cinkusu atskaņoja programmu, kas pēc tam iegāja arī diskā, aizbraucu viņiem līdzi, un sapratu, ka tur ir tā mana naba – vienalga, kaut vai tas bijis tikai pusgads, esmu tur dzimis, un tas mani ir veidojis. Pēdējos gados sanāk rakstīt latgaliešu mūziku, un esmu pārlaimīgs –

tieši tagad ir tas dzīves posms, kad Latgale ir īpaši aktuāla manai muzikālajai dvēselei, manai sirdij, manam garam. Jūtos ļoti laimīgs, kad rakstu latgaliski."

Sešu gadu vecumā Selickis sācis mācīties vijoļspēli Ogres Mūzikas skolā pie Lilitas Ronkas, bet pēc tam kļuvis par īstenu rīdzinieku – mācījies Jāzepa Mediņa bērnu un mūzikas vidusskolā, kur viņa īpašo pedagogu vidū bijusi Maija Kurme un Tamāra Kalna. No 1979. līdz 1986. gadam Selickis bijis Pētera Plakida kompozīcijas klases students.

Ceļā viņš sastapis daudz zīmīgu cilvēku – Arvo Pertu, Artūru Grīnupu, Pēteri Plakidi, Selicka pedagogu Mūzikas akadēmijā. Katrs viņa dvēselē atstājis savas garīgās pēdas. "Man ļoti dārgi šie cilvēki – tikai grūti vārdos par viņiem pastāstīt," saviļnoti teic komponists. "Ļoti žēl, ka Artūrs Grīnups tik ātri aizgāja no mums. Domāju – šausmas, šobrīd esmu tieši viņa vecumā! Viņš ir pasaules klases autors – žēl, ka viņa mūziku neatskaņo ne Latvijā, ne pasaulē.

Par Arvo Pertu man pavisam grūti stāstīt… Man viņš bija un vēl aizvien ir ne tikai garīgais tēvs un skolotājs mūzikā, bet arī kā tēvs dzīvē, jo pats izaugu bez tēva. Kad viņš toreiz aizbrauca no Padomju Savienības, ilgi nevarēju atgūties – tas bija tāds trieciens…

Jo toreiz nevarējām ne sarakstīties, ne sazvanīties – it kā cilvēks būtu miris! Daudz man devuši arī cilvēki, kuri nav ne mūziķi, ne komponisti – baznīcas tēvi, priesteri, mūki, svētie, kuri ir šeit, starp mums. Ja tu dzīvo un zini, ka tev kaut kur netālu un blakus ir šādi cilvēki – tas ļoti, ļoti stiprina."

Nozīmīga personība Selicka dzīvē bijusi Pēterim Plakidim. "Kad pabeidzu Mediņskolu, gribēju stāties Tallinas konservatorijā, taču Perts man atzinās, ka ilgi šeit vairs nebūšot, jo braucot projām, un svētīja mani tomēr palikt Rīgā. Ko man bija darīt? Biju jauns. Likās, ka no visiem mācībspēkiem, kas toreiz strādāja mūsu konservatorijā, vajadzētu mācīties pie Pētera Plakida. Pats pie viņa piegāju un teicu – vai nu mācos pie jums, vai arī braucu projām. Pēteris mani paņēma pie sevis un kļuvu par viņa mācekli. Viņš uzreiz man atklāja, kā dzimst mūzika – kā no divām skaņām dzimst trešā, tas ir ļoti vienkārši. Atlika man viņa kontekstā šo tēzi pieņemt. Viņa paša rokraksts bija ļoti spilgts – mani darbi, kurus viņš labotu, būtu kļuvuši izteikti ‘plakidiski’, tāpēc nesu viņam jau gatavus darbus – tad viņš man skaidroja un rādīja, kā un ko varētu labāk izdarīt. Pētera aiziešana man bija traģiska – viņš man bija ļoti dārgs gan kā cilvēks, gan kā komponists. Pēdējos gadus manai mūzikai ir sakrālā ievirze, tā kļuvusi savādāka, bet tādu viņš mani ir izauklējis, un tāds es esmu. (..)

Ne es esmu mūks, ne īpaši taisns, nevaru arī teikt, ka man piemīt īpaša askēze – askēzei vajadzīga šķīstība. Bet tas ‘kambarītis’, kurš manī ir svēts – ja tas ir, tad varbūt arī ir iespējams tai askēzei ienākt.

Šādas mūzikas tapšanai ir citas likumības – nav kontrastu, tajā nav nekā pasaulīga."

Dzīves komponists

Kopš augstskolas beigšanas Andrejs Selickis ir brīvmākslinieks. Kalpo Latvijas Pareizticīgo baznīcā, bijis Kristīgās akadēmijas liturgs un ieguvis teoloģijas maģistra grādu. Par skaņdarbu "Šyupuļdzīsme Jēzum" kategorijā "Gada jaundarbs" saņēmis "Lielo mūzikas balvu 2015".

Ko īsti nozīmē būt brīvmāksliniekam? "Ir komponisti, kuri neko citu nedara, kā vien tikai komponē, un tā viņi arī dzīvo, pateicoties pasūtījumiem. Manā situācijā brīvmākslinieks nozīmē to, ka kalpoju baznīcā un komponēju tikai tad, kad ir termiņš vai iespēja," skaidro komponists. "Esmu brīvmākslinieks arī tajā ziņā, ka

komponēšana man nav pašmērķis – varu komponēt, varu nekomponēt, vienalga esmu komponists. Dzīves komponists, likteņa komponists. Gribu nevis kaut ko sasniegt vai apliecināt, bet caur mūziku mēģinu nojaust, kas notiek gara pasaulē.

Varu to darīt arī ar lūgšanu, bez vidutāja starpniecības – rakstīt mūziku nav obligāti, bet, protams, es to daru, jo mūziku mīlu. Manā skatījumā viss ir mūzikas izpausme – itin viss ir dievišķā izpausme caur skaņu, viss ir mūzika."

Kas Andreju Selicki visvairāk stimulē darbam? "Pirmām kārtām – lūgums kaut ko uzrakstīt no maniem eņģeļiem mūzikā, kuri ir šeit, starp mums – gandrīz viss, ko rakstu beidzamajos gados, saistīts ar Latvijas Radio kori – tas ir Sigvards Kļava, kurš ģenerē manu personību un mūziku, bez kura tas nebūtu radies. Dziļš paldies viņam par to. Arī Ieva Parša. Ja nav pasūtījuma, darbs iet krietni lēnāk, ne vienmēr nonākot līdz partitūrai," stāsta komponists.

"Kad pirmoreiz biju Atonā, Svētajā kalnā, un atgriezos mājās, satiku savu draudzeni, kura tagad ir mūķene vienā no Krievijas klosteriem – es viņai stāstu, ka biju tur un tur, redzēju to un to, viņa nopūšas un saka – kad nostājos savas celles ikonu stūrītī, tur man ir gan Atona, gan apsolītā zeme Jeruzaleme un arī paradīze – viss tur ir. Varu tikai apskaust cilvēku, kurš tā saka un jūtas. Bet kaut kas līdzīgs ir arī man – arī manī notiek gara kustība. Šis gars dzīvo sirds kambarī, un tā dziļi iekšējā kustība mani tik ļoti suģestē, interesē un saista. Un cik dīvaini – kamēr dzīvo šeit un tagad, šajā sekundē, nav iespējams adekvāti izjust šī gara kustību. Bet pēc gadiem, paskatoties kaut vai fotogrāfijas, redzu, ka caur acīm tas noraugās… Vai kaut kādā citā situācijā, bet man viņš ļoti, ļoti saista. Tāpēc ideju materializācija, sevis izpausme, apliecināšana vai ārējā darbība atrodas otrajā plānā."

Visbeidzot, ko tieši komponistam svarīgi pateikt savos darbos?

"Tāpat kā ik dienu jūtos jaunpiedzimis, tāpat katrreiz, sākot komponēt, jūtos kā balta lapa – neko nemāku, neko nesaprotu. Kad mūzika tomēr ir uzrakstīta, tad man gribētos teikt – cik labi! Lai pēcgarša būtu tāda – ak, cik labi, ka esmu Dievam azotē!

Ka mēs tiekam no Viņa loloti, ka pasaule ir tik fantastiska, neaptverama, intensīva, bagāta, no Dieva svētīta un mīlēta, ka man Viņa žēlastība ir ne ar ko neizmērojama. Ka dzīve ir tik brīnuma pilna un ar lielo burtu Laimīga. Mūzikā to var koncentrēti pateikt. Rakstu mūziku pēc iespējas centīgi un mēģinu uzrakstīt tā, kā to dzirdu, tāpēc visu laiku laboju, laboju un laboju, jo man šķiet, ka tikai aptuveni to sadzirdu. Bet tad, kad izdevies, man ir gandarījums – ka nevis mana, bet mūsu laimīgā pasaule ir materializējusies, tā ir pierakstīta."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti