Labrīt

Pacēlāja izbūve cilvēkiem ar kustību traucējumiem bieži prasa vairākus tūkstošus eiro

Labrīt

Dzīve pandēmijā: Francūži gatavojas Ziemassvētkiem ar nemierīgu prātu

Dzintra Erliha Parīzē spēlēs Lūcijas Garūtas 120. jubilejas ieskaņas koncertu

Komponistes Lūcijas Garūtas 120. jubilejas gada ieskaņai skanēs koncerts Parīzē

Lai ar koncertu Parīzē ieskandinātu Lūcijas Garūtas 120. jubilejas gadu, šodien uz Franciju dodas pianiste, starptautisko konkursu laureāte Dzintra Erliha. Viņas solokoncerts notiks 8. decembra vakarā Latvijas vēstniecībā Parīzē. Lūcijas Garūtas sirdī Parīzei bija īpaša vieta. Ar to saistījās gan studijas pie izciliem franču pianistiem, gan radošie panākumi, gan liktenīga mīlestība. Ar Lūcijas Garūtas mūziku un Parīzi cieša saikne ir arī pianistei Dzintrai Erlihai.

Pianiste Dzintra Erliha ir uzticīga Lūcijas Garūtas mūzikai jau gandrīz 20 gadu garumā. Viņas interese par to aizsākās studiju gados, vēlāk savu doktora disertāciju viņa veltīja tieši Garūtas kamermūzikai un viņas dzīves vadlīnijām.

Interesanti, ka viens no abas personības vienojošajiem faktoriem ir arī Parīze. Dzintras Erlihas saikne ar Parīzi sākās pirms 22 gadiem, kad viņa uzvarēja pianistu konkursā, kas viņai pavēra ceļu studēt pie izciliem pianistiem Francijā.

Ar šo pilsētu dziļa saikne bijusi arī Lūcijai Garūtai. Stāsta Dzintra Erliha: "Parīze bija Lūcijas Garūtas sirdij vistuvākā pilsēta, kur viņa devās studēt divas reizes – 1926. un 1928. gadā. Viņa arī brīvi pārvaldīja franču valodu. 1926. gadā viņa uzstājās ievērojamā koncertzālē Parīzē – Gavo koncertzālē, kur es arī esmu bijusi."

Līdzās radošiem panākumiem ar Parīzi Lūciju Garūtu vienoja arī romantiskas atmiņas par kādu liktenīgu mīlestību, kam tomēr nebija lemts piepildīties. Dzintra Erliha zina stāstīt: "Parīzē Lūcija Garūta satika savu mīlestību – franču tēlnieku Žoržu Kruzā. Taču diemžēl šai mīlestībai nebija lemts piepildīties, jo studiju līdzekļi izsīka, un Lūcija Garūta bija spiesta atgriezties Latvijā.

Viņa rakstīja skaistas vēstules Žoržam, taču nekad nesaņēma atbildes. Izrādās, ka Žorža krustmāte bija šīs vēstules noslēpusi, jo acīmredzot nevēlējās, lai viņas krustdēls tiekas ar ārzemnieci.

Tā laiks pagāja. Pēc vairākiem gadiem Žoržs Kruzā šīs vēstules esot atradis, taču neplēsis vaļā, aiz cieņas pret to autori. 80. gados, kad Žoržs Kruzā jau bija aizgājis mūžībā, arī Lūcija Garūta, Žorža Kruzā atraitne Simona Kruzā uzsāka saraksti ar Garūtas radiniekiem Latvijā, un tā arī mēs uzzinājām par šīm vēstulēm un šo skaisto mīlestību."

Pati Lūcija Garūta reiz teikusi, ka mūzika ir dvēseles elpa, un Dzintra Erliha uzskata, ka šie vārdi ļoti precīzi raksturo arī pašas Garūtas mūziku: "Klausītāju uzrunā tembru bagātība un ļoti lielais emocionālais spēks, kas nāk no šīs mūzikas. Lai kurā valstī es spēlētu, vai tā būtu Kanāda, Islande, Amerika, es jūtu, ka klausītāji momentā reaģē, viņi pēc koncerta nāk klāt, jautā, kas tā ir par komponisti.

Tas mani ļoti iepriecina, jo, manuprāt, īstas mūzikas kvalitāti arī raksturo šī īpašība, ka tā mūzika iet no sirds uz sirdi."

Līdzās Garūtas mūzikai koncertā Parīzē skanēs arī citu latviešu komponistu sieviešu klavierdarbi. Īpašs notikums būs Daces Aperānes jaundarba "Jauns mēness" pirmatskaņojums.

Arī šim darbam ir cieša saikne ar Parīzi, to iedvesmojusi gleznotāja Pētera Krastiņa daiļrade, un tieši viņa miniatūrglezna "Jauns mēness" 2018. gadā bija izstādīta Orsē muzejā Baltijas valstu simbolistu darbu izstādē.

Dzintra Erliha atzīst, ka viņai pašai vizuālā māksla ir ļoti tuva, tā palīdz izjust un veidot interpretāciju: "Man ir tāda lieta, ka es redzu skaņas krāsās. Katrai skaņai ir sava noteikta krāsa. Aizverot acis, es redzu visas tās krāsas, kā tās pāriet no vienas otrā un kā veidojas šī glezna manā iztēlē. Arī skatoties šo Pētera Krastiņa gleznu, mani tā iedvesmo. Varētu teikt, ka sastingušu mieru es sajūtu tajā gleznā. Un kad es spēlēju skaņdarbu, es arī jūtu tādu korālisku, gandrīz vai kā baznīcas mieru un cenšos visu šo skaņdarbu arī ieturēt vienotā, ļoti mierīgā, varētu pat teikt, svētā noskaņā. Tādas asociācijas man rodas, arī vērojot šo gleznu."

Latvijas Radio fonotēka glabā arī pašas Lūcijas Garūtas balss ierakstus, un vienā no tiem komponiste stāsta par savu draudzību ar klavierēm, kas aizsākās, kad viņai bija septiņi gadi un tētis viņai iegādājās klavieres: "Kad atveda klavieres, tad man pavērās bezgala laimīgas dienas. Mani nevarēja no klavierēm nost dabūt. Pavērās pavisam jauns brīnums. Varēja atrast visādas skaistas saskaņas. Lūk, šeit, ja te augšā spēlē – tas skan kā mēnesnīcas vizmojums. Lūk, šeit, lejā – skan tā baigi. Bet, lūk, te – iznāk jūras šalkoņa! Tik daudz brīnumu man pavērās. Un šī draudzība ar klavierēm man ir palikusi visu mūžu."

Nākamais ir Lūcijas Garūtas 120. jubilejas gads. Dzintra Erliha cer, ka tajā skanēs daudz Garūtas mūzikas, un viņa arī pati gatavo jaunu programmu kopā ar vēl citiem mūziķiem.

Bet jau rīt Latvijas vēstniecībā Parīzē būs Garūtas jubilejas ieskaņa, kad Dzintra Erliha sniegs solokoncertu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt