Teju visi Einfeldes darbi rakstīti konkrētiem izpildītājmāksliniekiem, un komponiste smej, ka gandrīz vienmēr mūziķiem uzprasoties pati: "Piemēram, pieeju pie kora "Sōla" diriģenta un saku: "Man jūs ļoti patīkat, vai nevaru jums kādreiz uzrakstīt?" Un tad gaidu reakciju. Savulaik biju aizgrābta no čellista Ērika Kiršfelda spēles, teicu, ka gribu viņam uzrakstīt sonāti. Tad mēs mīļi izšķīrāmies, un pēc trīsdesmit gadiem to beidzot uzrakstīju."
Nesen Latvijas Radio koncertstudijā Ilona Meija un Herta Hansena ieskaņojušas viņām rakstīto Sonāti flautai un klavierēm...
"Flautai līdz šim biju maz rakstījusi – bija tikai "Sērdieņu dziesma", kas ļoti daudz spēlēta. Daudz rakstīju klarnetei, čellam, un tad vēlāk iemīļoju trompeti – joprojām tā patīk. Un tad iemīlējos altā – tagad no stīgu instrumentiem tas ir visdārgākais. Viss sākās ar Andreju Senakolu. Man patīk saksofons, ļoti labprāt sadarbojos ar Arti Sīmani. Arī ērģeles. Ilgi un dikti mani uz tām skubināja Tālivaldis Deksnis, taču ilgi baidījos no šī instrumenta. Šķiet, nu esmu jau izrakstījusies,” stāsta komponiste.
Nevairojam kompleksus!
Einfeldes tēvs bijis ērģeļbūvētājs, māte – baznīcas ērģelniece. Vaicāta, vai, ērģeļdarbus rakstot, šai ziņā jutusi kādu īpašu saikni, komponiste klusi noteic: "Kauns atzīties, bet – nē. Visu bērnību, līdz kādai sestajai klasei, katru svētdienu biju baznīcā: visus korāļus, ko mamma spēlēja, zināju no galvas, bet kaut kā tā pasaule palika sveša. Diemžēl arī šodien ar ērģelēm esmu uz jūs – jo tur ir tik daudz noslēpumu, tik daudz tembru. Pats ērģelnieks noteikti uzraksta labāk.
Drusku gan ērģeļu spēli Konservatorijā mācījos pie Nikolaja Vanadziņa, bet man tā kustību koordinācija bija tik neattīstīta, ka viņš vienmēr ļoti saskaitās, un tad es pārstāju iet – domāju, kāpēc man vairot mazvērtības kompleksus?
Tur rokas, kājas, viss neatkarīgi viens no otra – tas priekš manis par smagu,” sirsnīgi smejas Maija Einfelde un jautri teic, ka ar klavierēm gājis līdzīgi: "Ja cilvēks 13 gadu vecumā sāk tās mācīties un 17 gadu vecumā nonāk Mediņskolas klavieru klasē, tad vairāk par trijnieku dabūt nevar… Kaut arī man bija ļoti piemērotas rokas, bet tā motorika – tā nekādi nepadevās, nespēju bez jaukšanas nospēlēt…”
Tad jau kompozīcija izrādījās labākais risinājums? "Vienīgais! Kad Mediņos biju trešajā kursā, sapratu, ka uz Konservatoriju norīkojumu nedabūšu… Savā paspārnē mani paņēma Jānis Kaijaks, un gada laikā sagatavoja Konservatorijai. No trešā kursa iestājos pie Jāņa Ivanova. Ļoti gribēju pie viņa… Vēl joprojām manos darbos jūtams viņa zīmogs. Tas, ko profesoram nodarīja 1949. gada plēnums – tas ir noziegums. Viņš ir izcils komponists! Uzskatu, ka viņa Čellkoncerta lēnā daļa ir visu laiku skaistākā lappuse latviešu mūzikā.”
Kaitinošie garumi
Kuri vēl ir tie balsti un lielgari, bez kuriem nu nekādi? "Pagaidām izplatījumā plivinos bez jebkādiem balstiem – mūziku klausos ļoti maz, daudz vairāk lasu,” atzīstas komponiste. "Ja nu tomēr, tad tie paši, kas bijuši iepriekš. Atsevišķi skaņdarbi. Bartoka "Zilbārža pils" vai Prokofjeva Pirmais klavierkoncerts, "Garāmslīdošie mirkļi". Nav iespējams uzskaitīt skaņdarbus, kas mani iedvesmojuši."
Un kas komponisti kaitina mūzikā, kas top šodien? "Garumi mani kaitina!
Atceros, jaunības dienās uzrakstīju solodarbu čellistei Maijai Prēdelei. Viņa saka – esot par īsu. Pielieku kaut ko klāt, un nu viņa saka – tāds pļāpīgs tas skaņdarbs kļuvis. Lūk, liekvārdība ir tā, kas mani kaitina.
Autoram varbūt tā neliekas, bet, ja esmu jau sapratusi, ko viņš gribējis teikt, un sāku gaidīt beigas… Ivanovs savulaik ļoti labi pateica: ja sāk krist zemē garderobes numuriņi, tad skaņdarbs ir pagalam... Tas mani kaitina – garumi, liekvārdība. Bijis pat tā, ka skatos, vai izpildītājam daudz lapu vēl priekšā, ko šķirt," pasmejas Maija Einfelde.
Draugi un vientulība
Mūziķu un mākslinieku aprindās allaž bijusi aktuāla dombiedrība – draugu kompānijas, domubiedru tikšanās, radošas kopienas. "Ja kādreiz arī man bija tuvi domubiedri, tagad ir tīri cilvēcīgi draugi.
Bet tandēmā īpaši nejūtos ne ar vienu. Jo vecāks kļūsti, jo vientuļāks – jo šķiet, ka tu vairs nevienu neinteresē, un arī tevi pašu neviens īpaši neinteresē. Man bijuši daudzi ļoti tuvi draugi, ar kuriem esmu bijusi ciešā kontaktā, taču pamazām man vairs arī to negribas.
Un sevišķi man negribas uzturēties sabiedrībā, kur vairāk par diviem – tas man ir "zu viel" (par daudz - red.). Un vienlaikus no vientulības arī ciešu!
Nu, un tas ir neatrisināmi,” – tā Einfelde.
"Un par spīti visam tam, mana mūzika kļūst aizvien gaišāka! Kad biju jauna, man bija ģimene – tad man bija tie lielie drūmumi. Tagad mēģinu, lai būtu skaistas krāsas, lai būtu gaiši."
Opuss "Un pār visu spīd saule trejkrāsaina" ir pats jaunākais Einfeldes skaņdarbs – kā spilgts piemērs komponistes teiktajam. "Esmu ļoti paškritiska, tāpēc biju nobažījusies – partitūra ir tik vienkārša, ka gandrīz kauns rādīt, jo kolēģes bija tik brīnišķīgus krāšņumus uzrakstījušas! Lai gan nekad neesmu rakstījusi pret savu gribu. Ja nevaru nodarbināt krāšņu, lielu orķestri, paņemu ko ļoti pieticīgu. Dažus sitaminstrumentus, vienu trompeti un stīgas."
Kā būtu, ja nebūtu
Maijas Einfeldes mūzikas plašas starptautiskās atzīšanas ceļš sākās 1997. gadā līdz ar uzvaru starptautiskajā Bārlova kompozīciju konkursā ASV: prestižā konkursa balvu viņa ieguva par kameroratoriju "Pie zemes tālās...” ar Aishila dzeju Latvijas Radio kora atskaņojumā.
Jubileju laiks ir tas, kurā apceram savas izvēles. "Jā, arī es apceru to, kā būtu, ja nebūtu pazinusi Daci Aperāni, un viņa man nebūtu atsūtījusi Bārlova konkursa nolikumu.
Domāju, dzīve būtu izvērtusies stipri savādāka! Un interesanti, ka tieši citi sāka skatīties uz mani savādāk, nevis es pati. Ja pati, piemēram, paklausos savas elēģijas, ko esmu sarakstījusi septiņdesmitajos gados, man tās liekas tādas pašas, bet citi uz tām sākuši skatīties savādāk.
Attieksme pret mani mainījās. Tas bija ļoti negaidīti…
Vienmēr saku, ka man jāpateicas Latvijas Radio korim. Jo viens no diriģentiem, ar kuru labi sadraudzējos Amerikā, atzinās, ka viņš bijis tas, kurš izvēlējies manu skaņdarbu, apskatoties tikai to, ka dzied Radio koris – ja ir tas, tad jau būs labi."
Kā Bārlova konkursa uzvarētājai Maijai Einfeldei tika pasūtīts jauns kora skaņdarbs – 15. psalms. To iestudēja četri kori (Brigama Janga universitātes koris un Kansas City Chorale Amerikā, Vankūveras kamerkoris Kanādā un Nīderlandes Radio koris) un atskaņoja Kanzassitijā un Ņujorkā, Kārnegija zālē, autorei pašai klātesot. Darbs "Un es redzēju jaunas debesis" (teksts no Jāņa Atklāsmes grāmatas) radies 1998. gadā kā Anglijas pasaulslavenā Hiljarda ansambļa pasūtījums. Izcilus panākumus Einfeldes mūzika guvusi UNESCO starptautiskās mūzikas padomes (IMC) konkursā "Rostrum".
2018. gadā Maijas Einfeldes kordarbu "Lux aeterna" Bostonas simfoniskā orķestra koncertprogrammā iekļāva Andris Nelsons (diriģēja Džeimss Bērtons).
"Pat neticēju, un biju ļoti aizkustināta! Un vēl jo aizkustinātāka, kad Berlīnē Andris diriģēja pats! Tik siltu sirdi viņš man darīja. Esmu ļoti pateicīga… Un Mālera Otrā simfonija, kas skanēja pēc tam, bija tieši tā, kurai pateicoties, iemīlēju Māleru,” aizrautīgi stāsta komponiste, kura tieši šobrīd gatavojas jubilejas autorvakaram, kas 5. janvārī plkst. 19.00 neformālā gaisotnē notiks Zirgu ielas koncertzālē.
"Jaukie izpildītāji spēlēs lielu daļu no maniem agrīnajiem darbiem. Esmu nobijusies, ka astoņdesmit gadu jubileja būs kā tāda bēru mūzika, jo daži tur ir ļoti drūmi, ka neaizbaida publiku!" jau atkal jautri smej komponiste...
Koncerts būs bez maksas. Komponiste uzsver, ka tas nav mazsvarīgi, jo ir cilvēki, kuri nevar atļauties nopirkt koncerta biļeti.
