Komponiste Linda Leimane: Vairs negribas pārsteigumus, gribas izbaudīt mirkli

"Dzīve ir tik īsa un izplatījums tik bezgalīgs – žēl, ka to visu nepaspēsim izbaudīt, piedzīvot, izmēģināt un eksperimentēt," prāto komponiste Linda Leimane, kura dzīvi dzer pilniem malkiem: līdztekus mūzikai viņas lielā aizraušanās ir skriešana un vizuālā māksla, dzeja un valodas.

Arī pasūtījumu viņai netrūkst: Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā 9. februārī pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos viņas kompozīcija "Enantiomorphic Chambers", 12. aprīlī – viencēliena balets "Hamlets. (Ne)Stāsti man pasakas", un šobrīd top pasūtījumi Francijas mūziķiem.

Kompozīcija "Enantiomorphic Chambers", ko 9. februārī pirmatskaņos Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris diriģenta Andra Pogas vadībā, tapusi, iedvesmojoties no amerikāņu mākslinieka Roberta Smitsona (Robert Smithson, 1938–1973) veidotās instalācijas ar tādu pašu nosaukumu.

"Smitsons ļoti daudziem jaunās paaudzes māksliniekiem bijis iedvesmas avots, iedvesmojot ne tikai ar saviem mākslas darbiem, bet arī ar saviem kritiskajiem rakstiem, kurus arī es ik pa laikam palasu," skaidro Leimane. "Man šķiet, viņš spēj izteikt vārdos to, ko es sajūtu mūzikā, – kad rakstu mūziku, protams, manī neskan vārdi, bet gan noteiktas sajūtas.

Tad nu Roberts man ir tuvs – šķiet, viņš mani saprot, un es viņu arī.

Viņa instalācija, kura mani iedvesmoja rakstīt mūziku, veidota no spoguļiem un tērauda – īpašais tajā ir fakts, ka tad, ja skaties uz šo instalāciju, savu spoguļattēlu spoguļos neredzi. Kompozīcija, kurā panākts šis efekts, ir tik īpatnēja! Tā man deva ļoti spēcīgu impulsu radīt…

Neteikšu gan, ka šis būs viens no maniem provocējošākajiem skaņdarbiem vai pārsteigumiem, gluži otrādi – tas būs man netipiski caurspīdīgs, kurā man bija galvenais izteikt vienu konkrētu ideju, vienu konkrētu sajūtu,

kas tiek izturēta visa skaņdarba garumā,” atklāj Linda Leimane un neslēpj, ka ir viena uzmācīga ideja, kas viņai sekojot jau vismaz gadu: "To esmu  īstenojusi teju vai visos projektos un skaņdarbos, kas bijuši aktuāli beidzamā gada laikā, sākot jau ar "Baltās nakts" instalācijām Zirgu pastā 60 ekrāniem, kad Ēriks Kiršfelds ierakstīja ļoti interesantu ideju, ko es viņam palūdzu – mani tik ļoti aizrāva skanējums čellam solo, ka tālāk es to transformēju skaņdarbam "Ofēlija" Francijas meistarklasēs. Šis pats motīvs, gan pilnīgi citādāk, līdz orķestra skanējumam izvērsts baletā "Hamlets", kura pirmizrādi varēsim noskatīties 12. aprīlī. Un šī pati uzmācīgā ideja ir pats sākums arī jaunajā orķestra skaņdarbā – ceru, šis ir pēdējais darbs, kurā es to izmantoju: manuprāt, nu beidzot tas guvis pilnīgāko izteiksmi arī tīri resursu ziņā."

Kā ir, ja par instrumentu kļūst orķestris? "Tas ir kolosāli, es jūtu, ka tā ir stihija, ar ko es gribētu būt saistīta visu dzīvi,” iesaucas komponiste.

"Tas ir visvarenākais mūzikas pasaulē, kas vien var būt, – kā tāds vesels universs, pa kuru pastaigāties. Otra lieta ir elektronika, kurā, šķiet, ir bezgalīgas iespējas. Un tad vēl tagad pēdējais atklājums – ērģeles, kuras ir kā tāds masīvs analogo sintezatoru apvienojums. Tur tik daudz kloķu un pogu. Es pati šobrīd arī esmu ieinteresējusies par ērģeļmūziku – man ir arī pasūtījums Francijā."

Komponiste gan neslēpj: "Vienu laiku visbrīvāk jūtos īsajās kompozīcijās, kuras ir ļoti informatīvi piesātinātas – kādu laiku domāju, ka tas nu reiz ir mans lauciņš.

Tad nāca trīsdesmit gadu vecums – ievēroju, ka mana mūzika kļūst aizvien lēnāka, kontemplatīvāka, vairs negribas pārsteigumus, gribas izbaudīt mirkli, bet tas noteikti ir mainīgi – sajūtas  mainās ik pa gadiem.

Protams, daudz atkarīgs arī no konkrētās sadarbības ar mūziķiem. Tagad man ir jauns pasūtījums vienam no Francijas vadošajiem ansambļiem.”

Interesanti, ka Lindas Leimanes partitūras ir kā savdabīgi mākslas darbi. "Jā, pēdējā laikā esmu aizrāvusies ar grafisko notāciju, neizmantojot notis, tikai grafiskas melnbaltas zīmes. Taču to es atļaujos tikai solo skaņdarbos, orķestrim tomēr vēl ne. Tur uzmanos, lai partitūra katram mūziķim ir ērti lasāma un īsā laikā var panākt maksimāli ātru rezultātu, lai manu sajūtu nolasītu caur interpretāciju.

Vizuālā māksla man visu dzīvi bijusi tuva, un joprojām pie katras izdevības arī apmeklēju izstādes un iedvesmojos no vizuālās mākslas.

Tā noteikti ir ļoti svarīga komponente manā daiļradē,” uzskata komponiste. 

Un vēl būtiska Lindas Leimanes ikdienas sastāvdaļa ir skriešana: "Tā man ir obligāta lieta katru dienu jebkuros laika apstākļos, pat ja tas no malas izskatās smieklīgi... Šad tad satieku arī Viestartu Gailīti no "Skaņu meža".

Skriešana ir ne kā iedvesmas avots, bet mirklis, kad restartēju domāšanu un rodu jaunas idejas un skaidru prātu," atklāj Leimane. 

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti