Kokles skan un vieno latviešus Eiropā

Oktobra sākumā nelielais Vācijas ciematiņš Heisterberga vairākas dienas tika pieskandināts ar kokļu skaņām, stāstiem, dziesmām. Te notika kokles spēlētāju nometne “Kokles balss pasaulē”, kas pulcēja vairākus desmitus koklētāju no astoņām valstīm. Galvenā lielā pasākuma organizatore, tā dzinējspēks un sirds – Vinija Folkmane, Berlīnes latviešu folkloras kopas “Rīta rasa” vadītāja. “Rīta rasa” ir viens no tiem diasporas kolektīviem, kas ar latvisko tradīciju krāšņo mantojumu iepazīstina arī cittautiešus.

Jau divus mēnešus pirms pasākuma brīvu vietu nometnē vairs nebija – tik liela bijusi dalībnieku interese. Kokles spēles pamatus apgūt ir vienkārši, pats instruments nav ne pārlieku dārgs, ne arī liels, tāpēc ērti izmantojams dažādos pasākumos un diasporas aktivitātēs. Turklāt kokle kā latviskās identitātes pamata simbols prezentē Latviju un latviešu tradicionālo kultūru mītnes zemē. Kokles spēlētāju nometnē* piedalījās vairāk nekā 40 spēlētāju no Vācijas, Austrijas, Luksemburgas, Zviedrijas, Beļģijas, Latvijas, Francijas un Spānijas.

Lielo interesi neapšaubāmi raisīja arī pasniedzēju “zvaigžņu sastāvs”, kāds ārpus Latvijas vienkopus ļoti reti sastopams –  organizatori bija uzdevuma augstumos, un koklētājiem bija iespēja mācīties no tādiem slaveniem meistariem kā Latvijas Universitātes profesors, grāmatas “Kokles un koklēšana Latvijā” autors, etnomuzikologs Valdis Muktupāvels; folkloras kopas “Kokles” vadītāja, kokles skolotāja Dina Liepa. Meistarklasi tradicionālajā dziedāšanā vadīja etnomuzikoloģe, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas tradicionālas dziedāšanas pedagoģe Zane Šmite, bet tautasdziesmu stāstus vēstīja un par tradīcijās mūsdienās stāstīja filozofe, folkloras festivālu režisore, Latvijas Stāstnieku asociācijas valdes priekšsēdētāja Māra Mellēna.

Nometne “Kokles balss pasaulē”,

Koklēšana vieno

Kokles spēles klases vadīja arī etnomuzikoloģe, virtuozā koklētāja Laima Jansone, kuras vārds arī cittautu publikai vairs nav svešs. Viņa par nometnē piedzīvoto saka: “Ļoti pozitīvs iespaids! Var redzēt ļoti daudz entuziasma un darba, ko cilvēki paši ir ieguldījuši.”

Protams, ārvalstīs dzīvojošie latvieši vienmēr laipni gaidīti arī Latvijā notiekošajās kokles spēlēšanas nometnēs un saietos, tomēr Laima piebilst – esot jūtams, ka šis satikšanās punkts Vācijas vidienē ir Eiropas citvalstīs mītošajiem latviešiem tuvāks gan tīri fiziskā, gan arī mentālā ziņā.

Vēl jo vairāk tāpēc, ka kokles spēli un dziedāšanas stundas kuplināja arī diskusijas par latvisko identitāti, kas ārvalstīs dzīvojošo latviešu vidū iegūst citus akcentus.

“Tās ir tēmas, kas aktuālākas tieši šajā vidē – par tradīciju tālāknodošanu, savstarpējo komunikāciju, atbalstu, identitātes uzturēšanu. Man ir bijusi iespēja būt arī pie Austrālijas latviešiem, mācīt kokles un patiešām novērot to brīnumu, kā latvietība tiek saglabāta pat cauri četrām paaudzēm, tādi stāsti ir arī par Amerikas latviešiem, kā diasporas spēks uztur latvietību, savas saknes, valodu, un tas ir ļoti liels ieguvums mūsdienu pasaulē, ka cilvēkam ir savas saknes, sava pašapziņa,” Laima ir pārliecināta. Etnomuzikoloģe arī teic, ka informācijas tehnoloģiju laikmetā attiecībā uz muzicēšanas materiālu pieejamību sūdzēties nevar – ir pieejami daudz un dažādi ieraksti, folkloras krātuve un Dainu skapis: “Un šajā nometnē esošie kopu vadītāji lieliski, manuprāt, demonstrēja arī savu kompetenci un zināšanas, lai varētu ar šīm zināšanām dalīties tālāk. Es ceru, ka tā nav pēdējā reize, kad viesošos pie tautiešiem ārvalstīs, ceru, ka būs vēl, un visiem nometnes dalībniekiem gribētu novēlēt turpināt iesākto. Tas patiešām nav svarīgi, vai tu esi kokli turējis rokās pirmo vai desmito reizi, jo tās iespējas ir visiem, kaut arī līmeņi ir dažādi.

Ļoti būtiska ir iespēja un vajadzība sanākt visiem kopā, kaut vai lai izrautos no ikdienas un būtu par atbalstu viens otram – koklēšana tādā ziņā ir ļoti labs rituāls!”

Folkloras kopa "Rīta rasa" ar Egilu Levitu

No pienākuma līdz lidojumam pasakā

Viena no nometnes dalībniecēm, Signe Romanovska no Luksemburgas, godīgi atzīst, ka uz tā dēvētajiem “latviešu pasākumiem” dodoties ļoti reti un arī šoreiz faktiski pienākuma pēc braukusi vien līdzi pusaudzei meitai, kura ar koklēšanu nodarbojas nopietni. Tomēr viss izvērsies pavisam citādi, un brauciens no mātes pienākuma pārvērties par vienu no aizraujošākiem un aizkustinošākajiem pēdējā laika pasākumiem arī pašai Signei: “Aizvedu meitu un pati tik ļoti aizrāvos! Un, ja mani spēj “paķert”, tas ir kaut kas, jo to nav nemaz tik vienkārši izdarīt!” Signe saka – jutusies kā no īstenības nokļuvusi pasakā.

Viņai gan pašai arī kokles spēle pavisam sveša nav, savulaik skolas laikā spēlēta koncertkokle, un šoreiz no “mūžīgo iesācēju” grupas pasniedzējas pierunājušas doties tālāk, sakot – tu taču vari! “Sajūtas ir vārdiem grūti pārstāstāmas. Jau pati vide – nost no lielajiem ceļiem, dabas vidū, pie ezera. Māras stāsti, Zanes balss apzināšanās nodarbības, kad saproti  – dziedāšana tiešām ir rada dziedināšanai, Laimas radītā kolosālā sajūta, ka vari ne tikai akordus iemācīties, bet vēl dziesmu līdzi dziedāt un piedevām stīgot ar improvizētu aranžējumu. Pārdabiska harmonija Dinas un Valda kokļu spēlēs. Un ar kādu prieku, aizrautību, azartisku vēlmi mācīties mūsu senču gara mantojumu pārņēma jaunākā paaudze!

Jauniešus mudināt nevajadzēja  – mācījās līdz vēlai naktij, paši nāca kopā pakoklēt, uzsāka danču vakaru.

Un vēl Valda pārliecinošais pierādījums, ka uz kokles var spēlēt arī roku! Tā bija unikāla iespēja mācīties no Meistariem un Skolotājiem ar lielo burtu. Tā bija arī fantastiska iespēja satikt kolosālus cilvēkus, katru ar savu stāstu un pieredzi, visi no tik dažādām malām, bet visi kokles balss noburti. Un ne tikai latvieši vien, arī pa francūzim un vācietim! Ticu, ka nākamreiz latviešu valodai līdzas skanēs vēl vairāk citu valodu. Ar paldies vien šķiet par maz arī “Vakareiropas koklētājiem” un visai organizatoru komandai!”

Nometne “Kokles balss pasaulē”

Rādīt pasaulei savu bagātību

 “Tik daudz interesantu cilvēku, jaunu zināšanu, mazliet sāpošu pirkstu un prieka!” – tā pēc nometnes izteicās Vinija Folkmane, galvenā nometnes organizatore, kuras enerģiju, dzīvesprieku, tieksmi pēc arvien jaunām zināšanām apbrīno daudzi. Vinija gan saka, ka vienam strādāt grūti, spēks ir komandā. Šajā reizē viņu atbalstīja ģimene un kokles spēles domubiedri no “Vakareiropas koklētājiem” – Aiga Ožehovska, Laima Spanheimere un Līga Hirta, un čaklie rūķi no Berlīnes latviešu bērnu un kultūras biedrības.

Vinija ir Berlīnes latviešu bērnu un kultūras biedrības vadītāja, Berlīnes latviešu folkloras kopas “Rīta rasa” vadītāja. Pati saka – kokles ir viņas mīlestība, vaļasprieks, un kokles balsi pasaulē viņa nes ar īpašu prieku un patikšanu.

Interesanti, ka Vinija, pēc profesijas grāmatvede, folklorai pievērsusies vien pirms dažiem gadiem, pirms tam ne viņai, ne viņas vīram un bērniem ar folkloru nav bijis nekādas saistības, taču nu visa ģimene ir tajā visā iekšā pilnīgi un pavisam. “2010. gadā pārcēlos uz Berlīni. 2011. gadā dibinājām Berlīnes latviešu skoliņu, bet četrus gadus vēlāk sanācām kopā jau ar vēlmi dziedāt. Berlīnes latviešu skolas iniciatori izveidoja Berlīnes latviešu bērnu kultūras biedrību 2014. gadā. Pēc tam likumsakarīgi radās citas vēlmes, pievienojās domubiedri. Skolu vadot, manās rokās nonāca fantastiskā Ilgas Reiznieces “ Rokasgrāmata folkloras mācīšanā”, pēc tam vienos diasporas kursos satiku arī pašu Ilgu, man laimējās viņu uzaicināt viesos uz mūsu skolu.  Tas tad arī bija “Rīta rasas” aizsākums, mūsu virtuvē vēl kopā ar manu vīru un Ilgu lauzījām galvu par folkloras kopas nosaukumu. Var teikt, ka Ilga ir viena no mūsu krustmātēm. Vēlāk organizējām meistarklases dziedāšanā, kokles un stabules spēlēšanā, danču meistarklases. Sākām diezgan aktīvi. Mums pašiem bija svarīgi saprast, ko mēs darām, ko mēs gribam, kāpēc. Kādu laiku “vārījāmies savā sulā”,  un tad sapratām, ka tā ir viena lieta, ka apzināmies savu identitāti, bet tā ir jārāda tālāk.

Tas, ka mēs esam stipri savā identitātē, dzīvojot svešumā, tas nozīmē, ka mēs to varam parādīt citiem - caur šo savu stiprumu tu vari būt stiprs arī svešā zemē.

Ir jābūt pamatam, kaut kādam kodolam, saknēm, lai spētu pastāvēt šeit un dot arī tālāk. Gadu, divus nesam diezgan apzināti uz ārpusi, jo tikai savā burbulī dzīvot vairs negribam. Tajā pašā laikā turpinām paši mācīties, pilnveidoties, augt.”

Vinija Folkmane

Arī šoruden “Rīta rasa” kuplinājusi jau divus pasākumus Berlīnē. 1. septembrī kopa dziedāja un spēlēja dančus pansionātā. Tas bijis pasākums, kas Viniju pašu ļoti aizkustinājis: “Ļoti sirsnīgi! Tas ir pansionāts, kurā mīt dažādi cilvēki – gan sirmgalvji, gan ar ierobežotu kustības spēju, gan tie, kas nespēj dzīvot vieni. Kopēji dancoja kopā ar viņiem, un tas bija fantastiski! Pēc koncerta atbildīgā darbiniece teica, ka pansionāta iemītniekus parasti esot ļoti grūti piedabūt izkustēties, piemēram, sporta nodarbībās, bet todien kājas kustējušās visiem. Šis pasākums sniedza lielu gandarījumu.”

Savukārt 7. septembrī latviešu folkloras kopa krāšņoja Karovas bibliotēkas 20 gadu jubilejas pasākumu.

Repertuārs kopai ir gana daudzveidīgs – tās dalībnieki dzimuši, auguši dažādos novados un katrs pienes savu artavu. Arī tautastērpi prezentē Latvijas etnogrāfisko dažādību, un tie raisa Berlīnes publikā īpašu sajūsmu ar savu krāšņumu un daudzveidību: “Viens no mūsu uzdevumiem, mērķiem,  ir rādīt sevi citiem, kas mēs tādi esam, ka mums ir pietiekoši bagāta kultūra ar tautas dziesmām, ar ziņģēm, dančiem, tērpiem, kurus publika patiešām nāk un apbrīno.”

Folklora ikdienas dzīvi neatceļ

“Rīta rasai” ir arī, ja tā var teikt, savs fanu pulciņš, kas apmeklē teju visus pasākumus, kuros kopa uzstājas. Tomēr Vinija uzsver – folklora ir kas specifisks un nevar gaidīt, ka pilnīgi visi vienmēr būs sajūsmā: “Ir dažādi. Tie, kas mīl, piemēram, popmūziku, viņiem folklora liekas sveša, šķiet, ka mēs tur vienkārši kaut ko bļaujam. Bet es domāju, ka vāciešiem ir viens aspekts ļoti svarīgs: viņi redz, ka mēs kopjam savu kultūru un ka tās mūsu saknes ir ļoti spēcīgas. Viņi lielu daļu saistībā ar 2. pasaules kara notikumiem un fonu ir pazaudējuši, patiesībā paši tās saknes nogriezuši, viņiem šķiet – to nevajadzētu atcerēties. Bet viens Hitlers taču nevar izbojāt visas tautas spēku! Nezinu, vai tas ir neatgriezeniski, bet ļoti daudz kas vāciešiem pašiem ir pazudis.

Un es domāju, ka viņi ļoti apbrīno un novērtē tieši to aspektu, ka ir tautas, kurām ir tas spēks, un ka ļoti labi un ļoti mierīgi var līdzāspastāvēt ar savu patību kopā ar visām pārējām tautām.”

Jāpiebilst gan, ka Berlīnes publika ir ļoti dažāda, jo tur ir ļoti multikulturāla vide. Tomēr danči esot tie, kas “parauj” līdzi visus. Cītīgi mācoties, kopas dalībnieki auguši tiktāl, ka nu dančus spēlē pilnībā saviem spēkiem.   

"Rīta rasa"

“Rīta rasa” sadarbojas, šķiet, arī ar visām Eiropas latviešu diasporas folkloras kopām. Vinija saka – darbošanās šajā jomā sniedz ne tikai jaunas zināšanas, pašapziņu, prieku, bet arī dod iespēju satikt fantastiskus cilvēkus no dažādām valstīm, ar kuriem citādi dzīves ceļi nebūtu krustojušies. Vinija domā arī par bērnu folkloras kopu, tomēr laika un spēku ir tik, cik ir. Varbūt vēlāk, jo bērniem interese esot un vairāki līdzdarbojas arī “Rīta rasā”: “Lai pasmeltos no tās akas, kaut kādām zināšanām ir jābūt. Un tad, kad mēs meklējam dziesmas, meklējam dančus, tas viss mūsos rada tādu azartu, katrs dalībnieks ienes savu dzīvīgumu, to redz arī bērni, un pat ja viņi aktīvi nepiedalās, kaut kur zemapziņā tas viņos nosēžas. Ar varu gan nespiežam, tam jānāk organiski!  Mēs vispār gribam parādīt to, ka folklora ir dzīva, ka mēs esam dzīvi, un ka tradīcijas, un ka tas viss nav kaut kas tāds konstants, iekonservējies, sastindzis, skapī ieliekams. Folklora jau neatceļ ikdienas dzīvi – es varu uzvilkt smalku kleitu un aiziet uz restorānu iedzert vīna glāzi, un citdien varu uzvilkt tautastērpu un lēkt dančus vai uzsiet lakatu un iet dziedāt savas mīļās Kurzemes velkamās dziesmas,  un pēc tam varu iet atkal šlāgerus padziedāt un tas viens otram netraucē, bet papildina.”

 

* Projektu “Kokles balss pasaulē” īstenoja Berlīnes Latviešu bērnu un kultūras biedrība sadarbībā ar Frankfurtes latviešu biedrību, Luksemburgas latviešu asociāciju, Itālijas un itāļu Šveices latviešu biedrību “Alisi” un balstoties uz apvienības “Vakareiropas koklētāji” iestrādēm. Nometni “Kokles balss pasaulē” finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti