Elektroniskās mūzikas ierakstus iesaka:
- Labais Dāma – mūziķis
- Mikus Solovejs – mūziķis, mūzikas apskatnieks
- NiklāvZ – mūziķis
- Oriole – mūziķis
- Rihards T. Endriksons – festivāla "Skaņu mežs" rīkotājs
- Roberts Kemzāns (SKD) – mūziķis, raidījuma "Absolūtais minors" vadītājs
- Sabīne Moore jeb "Waterflower" – mūziķe
- Toms Auniņš – mūziķis
Kurus elektroniskās mūzikas albumus iesaka mūziķi Andris Indāns, Elizabete Balčus, Kashuks, Kaspars Rolšteins, Kaspars Tobis, dīdžejs un producents Bogdans Tarans un izdevniecības "Dirty Deal Audio" biedrs Kristaps Puķītis lasi: "Nepieradinātas sajūtas un dziļi bīti – kas skan pašmāju elektroniskās mūzikas pazinēju "pleilistēs"
Iesaka Labais Dāma
Philistine Trax – "Feel The Realness" (2015): Viens no labākajiem, kvalitātīvākajiem latviešu elektroniskās mūzikas albumiem, krietnu soli priekšā visam, ko dara citi. Albums konceptuāli ir kā mākslas darbs un arī muzikāli nostrādāts līdz pilnībai. Tas pieejams tikai ļoti limitētā CD izdevumā, nekur internetā nav klausāms un leģendārs ieraksts. Neviens no cilvēkiem, kam es to esmu parādījis, nav palicis vienaldzīgs.
TV Maskava – "GO" (2016): TV Maskava ierasti ir simtprocentīgi konceptuāls un nostrādāts līdz pilnībai. Gan audio kvalitāte, gan kompozīcijas, viss ir savās vietās – gaumīguma kalngalā. TV Maskava ir viens no latviešu elektroniskās mūzikas smagākajiem smagsvariem. Ja gribas iepazīt mūsu gala elektronisko mūziku, ir vērts sākt ar Madonas dziļajiem mežiem.
Figūras – "II" (2018): Nohipnotizē klausītāju jau ar pirmā skaņdarba pirmajām taktīm un ieved viņu dziļā transā, kas beidzas tikai albumam izskanot. Mūzika mierīgiem cilvēkiem, kam patīk pasēdēt un papētīt sienu, aizvērt acis un apskatīt sevi no iekšpuses. Tā nav deju mūzika, tā ir domu mūzika.
Iesaka NiklāvZ
"DDA \ VA I (LV Beats)" (Dirty Deal Audio, 2012): Šis albums man ir svarīgs ar to, ka šeit sākās mana elektroniskās mūzikas dzīve internetā. Uzskatu, ka šis ir arī svarīgs punkts Latvijas elektroniskās mūzikas vēsturē, jo izlasē piedalījās mākslinieki, kuri ir no bītmeikeriem, kas savās mājās uz kompīša taisa bītus, pārtapuši par māksliniekiem, kuru mūzika tiek atskaņota simtiem tūkstošiem klausītāju, un vietnē "Youtube" viņu skaņdarbiem ir miljoniem klausījumu. To toreiz neredzējām un pat nevarējām iedomāties. Šī izlase bija viens no lielajiem atspēriena punktiem.
Oriole – "2012 EP" (2010): Šis mini albums bija ļoti liels pagrieziens manā "pradakšanā" jeb mūzikas veidošanā. Kad dzirdēju, uz ko ir spējīgs Uģēns (Uģis Vālodze - red.), es sapratu, kas ir kas – vairāk par tīriem samplotiem hiphopa bītiem. Pat tagad, klausoties "Raw Kids", tas ir kas vairāk par hiphopa instrumentāli. Tā ir pilna kompozīcija. Kosmisksas skaņas! Bez šaubām varu teikt, ka Oriole ir mūsu Isao Tomita. Šis mini albums lika man izpētīt sintezētās skaņas – kā tās var padarīt tādas, lai skanētu tik dzīvi. To parādīja Oriole.
"Kasetes" – "Dialogue" (2020): Viena no mīļākajām pašmāju mūzikām, kura iznākusi pēdējos gados. Apbrīnojamas sadarbības – sākot ar MNTHA dziesmā "Like You" līdz "La Phase Grise (ft. 2222)", kuras kopdarbā ir piedalījies gan reperis un mūzikas producents, īsāk, top suns ansis un Viesturs Melders. Iesaku šo albumu klausīties vakara izbraucienā ar velosipēdu, vērojot saulrietu, vai nakts izbraucienā ar auto. Gaidu "Kasetes" uz mūsu festivālu lielajām skatuvēm!
Iesaka Oriole
Kā pirmais noteikti būtu jāpiemin "Dirty Deal Audio" albums "DDA\VA I (LV Beats)" (2012). Lai gan šī izlase, manuprāt, ir ļoti nozīmīga Latvijas elektroniskās un bītu mūzikas scēnai, tā bija kā jauns un svaigs sākums, ar jauniem un spēcīgiem vārdiem, sulīgiem un kvalitatīviem darbiem. Zīmīgi ir arī tas, ka, pateicoties šai izlasei un "Dirty Deal Audio" kopumā, "Zelta mikrofons", atvēra gada labākā elektroniskās mūzikas albuma balvu.
Kā otru albumu es gribētu pieminēt 181h alter ego Karel Böben "Peep EP" (2013). Šis albums vairāk ir manai dvēselei. Darbs noteikti raksturo tā laika scēnas jauno skaņu. Atmosfēra, spēcīgas bungas un tas kačājošais raksturs.
Trešais būs Kashuks – "Hand Written Story" (2015), kas patiesībā ir diezgan unikāls darbs, jo ierakstā tika izmantoti dzīvie instrumenti. Skaņas tapa no visa, kas rada skaņu, izmantojot diktofonu. Ļoti silts, relaksējošs, patīkams skanējums. Ir vērts pieminēt šo albumu.
Iesaka Rihards T. Endriksons
Martins Rokis – "Live Recordings 2009 - 2011" (2012): Šobaltdien Mārtiņa Roķa grūti kategorizējamo, zem segvārda N1L radīto mūziku publicē tādi ievērojami Eiropas pagrīdes leibli kā "UIQ" un "Opal Tapes". Šajā ierakstā dokumentētajā periodā viņš bija uzskatāms par spilgtāko "ekstrēmās datormūzikas" paraugu Latvijā. Minēto žanrisko apzīmējumu Roķis jau sen atzinis par nenozīmīgu, taču cauri gadiem pie šīs viņa publikācijas atgriežos visai labprāt. Var teikt, ka tas ir tuvākais, kas mūsu kultūrvidē ir bijis agrīnajiem izdevniecības "Editions Mego" grandiem Raselam Hasvelam (Russell Haswell) vai Florianam Hekeram (Florian Hecker).
Posverdad Trax – "The Neutral Sin" (2020): Pseido-ritmiska, kodīga, nepelnīti nepamanīta latviešu eksperimentālās mūzikas publikācija, kas 2020. gadā nāca klajā ievērojamās britu izdevniecības "Opal Tapes" paspārnē. Klausos šo ierakstu ar zināmu sentimentu, jo tā autors Andrejs Zālītis ir pietuvināts "Skaņu mežam", un, ja ieskatās dziesmu nosaukumos, ir izmantojis šo publikāciju, lai – nešaubos, ka siltāko jūtu vadīts – ap****t kolēģus, proti, mani un Viestartu Gailīti.
Strops – "Likuma burts" (2007): Neiedziļinoties tekstos, bet uztverot to vārdu izvēli un noskaņu, es ilgus gadus kļūdaini domāju, ka šis ir veltījums Veidenbaumam. Līdzīgi kā Andris Indāns no "Gas of Latvia", Stropu Jurka, manuprāt, ir eksperimentāls mūziķis, kam ir izteikts talants uz "dziesmām" un (pat ja alternatīvu) popmūziku. Visos viņa projektos, pat abstraktākajos, es meklēju tieši "dziesmas", kurās var dzirdēt viņa balsī, arī tad, ja viņš pats sevi dziesminieka ampluā, iespējams, neredz. Pateicoties tādiem mirkļiem, "Likuma burts" ir man prātā paliekošākais no visiem izdevniecības un, plašāk ņemot, subkultūras "Sturm" ierakstiem.
Iesaka Mikus Solovejs
"Gas of Latvia" – "Sirēnu sala" (2021): Albumu "Sirēnu salu" veido AB dambī izvietoti 135 virtuāli "skaņas mākoņi". Skaņas materiālu Andris Indāns ierakstījis 2021. gadā ar Latvijas sintezatoru ražotāja "Erica Synths" modulāro sintezatoru. Tā ir pandēmijas un kara laika skaņa. Baisa un patiesa. Reizēm skaņa var būt tiešāka un spilgtāka vēsturiska liecība nekā uzrakstīts teksts.
Augusts – "IV" EP (2010): Augusts IV ir Edgara Žildes solo projekts, kas ierakstīts mājas studijā un izdots skaņu platē. Pirmajā brīdī varētu šķist, ka tas ir elektroniskās mūzikas iekrāsotu dziesmu apkopojums, tomēr albuma pēdējā kompozīcija atsedz, kas ir šīs mūzikas patiesie iedvesmas avoti un estētiskie kritēriji. Jau 12 gadus gaidu turpinājumu.
Sound Meccano/ Jura Laiva – "Salty Wind And Inner Fire" (2017): Viens no visu laiku maniem mīļākajiem latviešu ierakstiem. "Salty Wind And Inner Fire’" ir Francijas izdevniecības "Eilean Rec" paspārnē iznākusī Rostislava Rekutas skaņu poētika. Ūdens, uguns un vēja skaņa. Bērnu balsis un laivas ceļš jūrā. Iespējams, tas ir arī viss, kas paliks pēc mums.
Iesaka Roberts Kemzāns (SKD)
Mori Mori – "Aurora" (2021) ir nesenākais no pašmāju elektronikas albumiem, kas mani pārsteidza un ievilka savā pasaulē. Viens no maniem pašmāju favorītiem ambient žanrā. Projekta autors ir Gļebs Pridbailo, Latvijā dzimis un audzis, skolojies Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā klavieru klasē, pēdējos gadus studē mūzikas teoriju Gņesinas vārdā nosauktajā Krievijas mūzikas akadēmijā. Savulaik uzstājies ar pseidonīmu Dom Trauma.
"SeasnsFDspair" – "Aiz loga" (2004 - 2006) vai arī viņa (GNC) un CAFE2 projekta "Paralēlā pilsēta" albums "Soļi". Albums "Aiz loga" uzrunāja tūlītēji un dziļi, raidot trīsas raisošu impulsu industriālajos skaņu interešu apriņķos, un tālāk jau visa sekojošā GNC radošā darbība šķitusi patiesa un augstvērtīga. Viņa un CAFE2 projekta "Paralēlā Pilsēta" 2012. gadā izdotais albums "Soļi" arī ir īpaši siltā atmiņā palicis, kā daudz klausīts, un jāpiemin kā unikāls pašmāju elektronisko dziesmu albums, savā ziņā un veidā turpinot 1980. gadu pašmāju tīrradņu radošās tradīcijas. Vietnē maajas.lv par velti var lejupielādēt visu viņa mūziku + projekta "Runga" albumu. Paralēli šim viņš ilggadēji sniedz pašmāju elektroniskai scēnai neatsveramu IT atbalstu, tajā skaitā STURM un raidījuma "Absolūtais minors" mājaslapām. Goda cilvēks!
Kaidanovska – "ASTROWIND" (2012) ir viens no maniem mīļakajiem pašmāju noskaņu mūzikas ierakstiem, kas izdots itāļu "Greytone" izdevniecības paspārnē. Tā tapšanā piedalījušies pašmāju elektronikas scēnas veterāns Kirils Lomunovs (Kriipis Tulo, Echochorus, Yaputhma Sound System, Oloolo) un ambientās mūzikas meistars Maksims Borisovs (Mahi Bukimi). Ļoti augstvērtīgs un stāstošs kosmiska un romantiska dark ambient ieraksts, ko vēl īpašāku padara tas, ka albuma kompozīcijas radītas improvizācijas ceļā, magnētiskajā lentā rakstot analogo sintezatoru spēli un skaņu eksperimentus.
Iesaka Sabīne Moore jeb "Waterflower"
"Asociāciju sektors" – "Populārās asociācijas" (1986): Šis albums ir mans mīļākais LV elektroniskās mūzikas albums. Par to uzzināju, kad man bija kādi 15 gadi.
Himera – "Fragile" (2018): Ar šo albumu es iepazinu Himera un viņa "no drum zone" stilu. Viņš ir no Latvijas, (lai gan to internetā vairs grūti manīt), bet jau ilgāku laiku dzīvo Nīderlandē. Viņu mūziku ir izdevuši "PC Music" (UK) – leibls, zem kura bija SOPHIE, un lielos vilcienos tā izdevumi aizsāka hyperpop subkultūras kustību pasaulē.
"NSRD" – "Sarkanie rakordi" (1989): Šo albumu es arī iepazinu, kad man bija 14 vai 15. Es veidoju albumam animācijas, cik ļoti man tas patika. Diemžēl tās animācijas bija vecā, vecā datorā, pie kura man vairs nepiekļūt - diez vai faili ir saglabājušies. Atceros, man ļoti patika šī albuma ritmi un vokāla sinhronitāte.
("NSRD" diskogrāfija klausāma Hardija Lediņa un Jura Boiko piemiņai veltītajā vietnē.)
Īpašā ekstra, kas jāpiemin: "Svešie" – "Ēnas un ceļš"(1995). Šo albumu vēl neesmu noklausījusies pilnā garumā, taču kaut kādu daļu no tā esmu dzirdējusi – un šķiet, ar to būtu jādalās.
Iesaka Toms Auniņš
Ar lielāko prieku piedāvāšu jums savus trīs visu laiku mīļākos latviešu elektroniskās mūzikas ierakstus.
"Sturmer lll" (2004): Apmēram 14 gadu vecumā mans draugs, kurš jau studēja Rīgā, uz dzimto Dobeli atveda mums, saviem čomiem, paklausīties jaunāko – trešo – Šturm izlasi. Nevilcinoties saulainas vasaras pēcpusdienas vidū ieslēdzos savā istabā, ieliku disku "Play Station", atskaņoju uz mazām TV tumbiņām. Atceros, ka pie trešā skaņdarba (Marchwitza – "Big Cojones") attapos guļot sāniski dīvānā, nohipnotizēts, ieurbies "PS" vizualizācijās un pilnībā pazudis mūzikas skaņās. Ar šādu skaņu salikumu saskāros pirmo reizi. Kā iepazinu vēlāk, Šturmeri tiešām bija ļoti spēcīga lokāla industriālās kultūras kopiena. "Sturm" būtu pelnījusi savu monogrāfiju grāmatas formātā, kas apkopotu viņu darbību un personāžus – augstiem mākslinieciskiem standartiem, brālību, humoru un, kā mēs tagad neapšaubāmi varam secināt, pašdestruktīvām tieksmēm apveltītu jaunu cilvēku veidota sabiedrības šūnu.
"Ideal Standard" (Hardijs Lediņš & Kaspars Rolšteins) – "Genādijs klauvē pie durvīm" (2003): Šis ir pirmais un, iespējams, līdz šim vienīgais latviešu elektronikas ieraksts, kuru jau pirmo reizi klausoties, nešaubīgi jutu, ka šis ir pasaules līmeņa avangards. Genādijs no visiem citiem man zināmajiem latviešu elektronikas ierakstiem atšķiras ar savu formālo un saturisko konsekvenci – viss mākslinieciski augstvērtīgais un paradoksālais albums ir ieturēts vienā stilistiskā plūdumā. Šādi ieraksti, jau tiem iznākot, tiek iekļauti pasaules labākajos laikmetīgās mūzikas topos. Rolšteins ne reizi vien ir apliecinājis, ka pretendē uz nozīmīgākā latviešu postmodernista statusu. Hardijs Lediņš šai kontekstā ir atsevišķa pasaule. Katrā ziņā, klausoties šo ierakstu tā iznākšanas laikā, tas mani emocionāli spēcīgi uzrunāja, un arī pārliecināja, ka latviešu avangards ir dzīvs.
Oriole – "The Mushroom Music Vol.2" (2011): Ap šī albuma iznākšanas laiku čilojām pie TV Maskava un viņš man jautā, vai zinu Oriole. Šķiet, ka toreiz ar skepsi uzņēmu šo jautājumu – kaut kāds vietējais? Ātri vien manas sliktās ekspektācijas, ka tas būs kārtējais sūds, tika sagrautas. Manuprāt, Oriole ir visu laiku labākais latviešu elektroniskās mūzikas producents. Lai arī viņa vārds lielā mērā visiem ir zināms, viņa talants vēl joprojām man šķiet nenovērtēts. Neviens Oriole albums nav no sākuma līdz beigām konsekventi izturēts, bet atsevišķi skaņdarbi katrā no 2., 3., un 4. Mushroom albumiem vienkārši rauj jumtu. No šīs izlases izcelšu "Intro", "My Green Star", "High-Life" (!!!) un "Oridub". Man šķiet, ka viņa bītiem, lai arī atsevišķos gadījumos jau vairāk nekā 10 gadu veciem, vēl joprojām ir arī komerciāls potenciāls.
