Ko gan vari zaudēt eksperimentējot? Saruna ar bundzinieku Andri Buiķi

Viens no Latvijā pieprasītākajiem bundziniekiem Andris Buiķis oktobra beigās debitēja solo ar albumu “Zaļš” – 12 skaņdarbos pulcējot 17 viesu mūziķus, tajā skaitā dziedātājus Aiju Vītoliņu un Ralfu Eilandu. Savā veidā albumā paviesojas arī pats Maestro Raimonds Pauls.

Andris Buiķis ir zināms kā džeza bundzinieks, bet viņam pašam patīk izpausties visdažādākajos stilos, un tas ir dzirdams arī albumā “Zaļš”.

Aiga Leitholde: Sveiks, Andri, kā tu jūties šajā laikā, kad nakts ir garāka par dienu?

Andris Buiķis: Dienas arī ir tādas – nekādas, tumšas. Šajā laikā vairāk uzmanības jāvelta fiziskajam – jāpakustas, jāpaskraida, vai arī jādarbojas radoši, lai tumšais laiks negatīvi neatsaucas uz noskaņojumu. Bet, prieks parunāt ar tevi, Aiga! Tu esi sarunai gatavojusies, vai mēs improvizēsim?

Man improvizēt patīk, vēl jo vairāk tādēļ, ka mēs abi jau iepriekš esam runājuši – bāze ir uzkrāta. Bet, jā, es arī gatavojos – tavu albumu "Zaļš" noklausījos divas vai trīs reizes!

Nu, sākas! (smejas) Parasti pirmajā klausīšanās reizē nevar saprast, kas notiek. Otrajā reizē ir ok. Trešajā – viss skaidrs, paldies! Albums "Zaļš" ir ļoti krāsains. Es nezinu, kāda ir tava kritika, es ar lielāko prieku jebko uzklausu, bet es jau pats to zinu. Nav jau tā, ka es nesaprastu, kurā lauciņā gribu darboties.

Es nevēlos iet ārpus robežām, bet es arī negribu būt pie tiem komponistiem, (cik liels vārds ir komponists!), kas seko masu gaumei un populārās mūzikas tendencēm.

Protams, mūsdienās semplošanā ir lielas iespējas, kuru attīstīšanai tiek piesaistīti inženieri, bet man ir tas, kas man ir – bungas, ģitāras...

Un daudz viesmūziķu!

Jā, man ir piesaistīti cilvēki, bet kopumā mūzika tapusi eksperimentējot. Man nav tā, ka jūtos kā baigais džezmenis. Džezs ir dzīvesstils. Bez džeza mūsdienās nekas neskan – ne popmūzika, ne rokmūzika. Bez džeza harmonijas dzīve būtu tik pelēcīga, un mūzika skanētu banālāk.

Pēc pirmā singla kopā ar Aiju Vītoliņu spriedu, ka prom no džeza, bet izrādījās, ka albums ir džezīgs.

Aija ir profesionāla, un šis ir laiks eksperimentiem. Ko gan tu vari zaudēt eksperimentējot? Tu vienkārši dari to, ko mīli, un viss, nedomājot par kritiku un citu cilvēku atsauksmēm.

Savukārt kompozīcija “Vakars kluss un mierīgs” ar Ralfa Eilanda piedalīšanos ir ļoti romantiska.

Šai kompozīcijai iedvesmojos no 70. - 80. gadu soulmūzikas. Bez romantikas nevar! Tā, protams, ir skaista maska, kas pārklāj dzīves realitātes vaibstus.

Kopumā albums "Zaļš" ir tavs pašportrets, cik nu es varu spriest, tevi jau kādu laiku pazīstot.

Redz, kādas ir tavas domas! Ja tu tā saki un es padomāju, tad, protams, rokraksts ir pirmais dzirdams. Un, taisnība, nekad neesmu pieturējies pie viena stila. Kad 100. vidusskolā sāku spēlēt bungas, vēlējos spēlēt kā Deivs Vekls (Dave Weckl). Viņš ir sesijas mūziķis, kas spēlē visu ko. Arī es vēlāk sāku spēlēt visdažādākajos sastāvos, un man vēl joprojām patīk visdažādākā mūzika. Man kā sesiju mūziķim jāsaka – katrā stilā ir savs skaistums!

Tāds ir mans rokraksts, kurā nav viena konkrētā mūzikas stila.

Es vairāk par tavu personisko attieksmi un veidu, kādā atlasi un kombinē zināšanas. Tas viss veido tavu muzikālo pašportretu. Daudzi izpildītāji ir apbrīnojami erudīti, bet ar erudīciju nepietiek, vajag arī attieksmi!

Taisnība, Aiga! Pilnībā piekrītu. Zini kā – māksla, māksla, māksla. Nav mākslas, ir darbs! Jebkuram ir savas lietas, kas jādara, lai pabarotu ģimeni. Bet tad pienāk brīdis, kad pats gribi radoši izpausties. Tagad man ir pienācis tas laiks, kad mana radošā darbība paliek arvien lielāka un lielāka!

Tagad zināšana un drosme ir vienlīdzīgas?

Nē, nē, tas nav saistīts ar šīm lietām. Iepriekš tā, iespējams, ir bijusi zināma neticība. Tagad tas ir zināms nobriedums. Esmu jau sen šīs lietas darījis, tagad šķiet – kādēļ tās turēt sevī? Tu skaties, kas notiek pasaulē, un tev liekas wow! Bet, no otras puses, kur ir problēma? Tur jau patiesībā nav nekā tāda, kas nebūtu iespējams arī šeit. Viens vai vairāki mūziķu kolektīvi regulāri tiekas un rada mūziku, ko pēc tam mēs varam klausīties. Un tad atnāk sapratne – kādēļ gan man turēt savas idejas pie sevis?

Tāpēc arī pirmais albums ir "Zaļš", un tur jau patiesībā nav nekā gatava.

Tas ir pirmais albums, tas ir visu ideju kopsavilkums.

Kāda loma tavā muzikālajā darbībā ir humora izjūtai?

Šis ir labs jautājums, uz kuru ir grūti atbildēt. Īstenībā joks – tas ir un tā nav. Es attiecībā pret mūziku esmu nopietns cilvēks. Ārpus mūzikas es varu būt ārkārtīgi nenopietns. Humors manā mūzikā? Tas ir labs jautājums. Ja manā mūzikā ir humors, tad tas ir nopietns humors, ja tā var teikt. Humors ir visur! Par ko mēs ikdienā smejamies? Viens pasmejas, otram par to pašu nāk raudiens. Man šķiet, ka ar humoru man ir labas attiecības. Man tas šķiet kaut kas dabisks, ko nevajag analizēt. Tas vienkārši notiek atkarībā no situācijām dzīvē vai mūzikā.

Tiltulskaņdarbā “Zaļš” izmantotais sempls ar Raimonda Paula teikto – no tavas puses šis ir humorīgs gājiens, varbūt pašironisks?

Protams, tur ir humors. Es aizgāju uz radio, uzliku viņam šo kompozīciju un jautāju: Maestro, jums nav nekas pret šo skreču? Uldis (DJ Monsta) to bija ieskrečojis. Viņš man atbildēja: "To Buiķ' talantu varēja jau divas vai trīs reizes atkārtot." Protams, Maestro to bija nopietni sacījis, bet kādam tas var šķist kā humors. Mēs ar Maestro esam diezgan daudz kopā spēlējuši. Ja viņš saka par manu talantu, manuprāt, viņš mani redz kā cīnītāju.

Esmu frīks, kas iet un dara savu lietu.

Es to pašu varētu pateikt par citiem talantīgiem cilvēkiem – arī viņi ņem arklu un iet art zemi, un viņus daudz neinteresē tas, kas tiek apkārt runāts. Talants parādās caur darbu, tām lietām, kuras mēs esam izdarījuši. Visu cieņu, Maestro – viņa melodijas sešdesmitos, septiņdesmitos, kuras es dažreiz paklausos, ir lieliska mūzika! Protams, var jau daudz pateikt par deviņdesmitajiem un Maestro šlāgeriem, šo mūziku es arī neklausos, bet Maestro ir monstrs! Latvijas gigants! Albums kopā ar Kristīni Prauliņu – Pauls ir meistars! Protams, ja viņš kaut ko pasaka, tad tas ir jāņem par semplu un jāliek skrečā iekšā kompozīcijā, tur jau nav citu variantu.

Albuma "Zaļš" izdevējs ir mūzikas izdevniecība "Very Cool Music", ko izveidojis tavs "Very Cool People" grupas biedrs Elvijs Grafcovs.

Jā, šis ir pirmais albums, kuru Elvijs izdevis caur "Very Cool Music". Mums bija konkrēta saruna un piedāvājums. Lai albums izskanētu tālu, tur vajag ieguldīt diezgan daudz laika. Cilvēkus es zinu, varētu pats cīnīties, bet tomēr – tas viss prasa laiku un enerģiju. Elvijs man ļoti palīdzēja, jo promotēšana nav tas, ko es ļoti gribētu darīt. Labāk šo laiku izmantoju, lai strādātu studijā.

Saprotu! Kā saka – nauda paliek ģimenē, mūziķu ģimenē!

Mēs jau kuru gadu kopā spēlējam, un tik tiešām varētu teikt, ka esam kā famīlija, kāpēc gan ne? Kad atbraucu no studijām Amsterdamā, Elvijs bija pirmais, kurš man zvanīja un jautāja – Andža, vecīt, kas ir? Jālaiž! Es viņam atbildēju, labi, uzlaidīsim! Sakām spēlēt fanku. Sākumā biju skeptisks. Bet laika gaitā – novērtēju foršos cilvēkus un atmosfēru.

Tagad, salīdzinājumā ar laiku pirms pieciem gadiem, esam pavisam citā līmenī.

Fanks un souls – "Very Cool People" ir viens traks bends.

Tu spēlē arī metāla grupā!

Par metālu runājot, man ļoti patīk progressive metal un mums "Mattergy" drīz nāks ārā minialbums. Mums jau ir divi videoklipi. "Mattergy" ir nopietna, smaga mūzika. Pie bungām tas ir nedaudz sports, pielietojot dubulto pedāli, enerģiski izlādēties – tas man ļoti, ļoti patīk. Pārsvarā tā ir Aigara Māla mūzika, bet tagad mēs kaut ko sākam veidot kopā. Skatīsimies, kā viss attīstīsies! Mums ir britu dziedātājs Tobiass. Ņemot vērā visas krīzes un notikumus saistībā ar Brexit un karantīnām – viss ir tik sarežģīti, ka mums būs jāmeklē jauns vokālists. Kurš varētu nākt vietā? Bez vienas daiļā dzimuma pārstāves, ar šādām prasmēm vokālisti mums nav. Katrā ziņā, metālu savā laikā esmu ļoti daudz klausījies.

Tev ir pietiekami liela starptautiskā koncertpieredze ar dažādiem džeza sastāviem. Vai sadarbības vēl tiek turpinātas?

Kad studēju Amsterdamā, skolā bija studenti no visām pasaules malām. Tad dažādos sastāvos esmu izbraukājis Eiropu. Šobrīd mēs cenšamies savākties ar "The Brag Pack " un "K-Trio" un reizi gadā uzspēlēt,  tagad ir cita situācija, redzēsim, kā tas viss būs. Abiem sastāviem ir albumi. Vēl ir projekts ar saksofonistu Šarlē Rosu no Francijas, kas arī ir nedaudz progresīvā rokmūzika ar džeza saksofonu. Regulāri kāds uzraksta, no Igaunijas vai Itālijas, lai atbraucu un ierakstu kādas idejas. Ir pēkšņas sagadīšanās, kurās piedalos kā bundzinieks. Sadarbības ar "The Brag Pack" un "K-Trio" nevar nosaukt par aktīvām, bet mēs joprojām komunicējam. Grūti kaut ko darīt, ja katrs atrodamies savā valstī – pianists Indonēzijā, basģitārists Vācijā, saksofonists Ungārijā, es – Latvijā. Parasti katrs iespēlējam savu daļu, ja nepieciešams, atrodam dziedātāju. Pirms kāda laika bijām Indonēzijā un spēlējām BMW jaunā modeļa prezentācijas pasākumā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt