Rakstīt “Skaņu meža” apskatu ikreiz ir izaicinājums – galvenokārt tāpēc, ka vienas patiesības šāda veida festivālā nebūs, līdz ar to mani novērojumi būs viens no subjektīvajiem viedokļiem. Jo dziļāk dosies “Skaņu mežā”, jo vairāk būs koku jeb jautājumu gan par konkrēto performanci, gan par savu reakciju uz to.
Pieņemu, ka dalītākās emocijas publikā raisīja gaidītais dueta Tērstona Mūra (Thurston Moore) un Matsa Gustavsona (Mats Gustafsson) trokšņainais priekšnesums. Tērsons Mūrs ir viens no kulta grupas “Sonic Youth” dibinātājiem un viens no pasaules labākajiem ģitāristiem. Savukārt Matss Gustavsons – baritona saksofonists, kurš savas karjeras laikā pāraudzis daudzu žanru robežas, šādi padarot grūtu savas mākslas klasificēšanu. Abi mūziķi iepazinās deviņdesmitajos, mūzikas ierakstu veikalā, kad Tērstons Mūrs meklēja Matsa ierakstus, bet Matss bija šī skaņuplašu veikala pārdevējs, un sarunas par mūziku joprojām ir viņu draudzības pamatā.
Muzikāli duets rada troksni (“noise”) – bezjēdzīgu, kaitinošu, nepatīkamu, satraucošu. Mūziķi iesākumā spēlēja tikai akustiskos instrumentus – ģitāru un baritona saksofonu, radot siltu noskaņu, kas vēlāk, Matsam pieslēdzoties elektronikai, kļuva arvien griezīgāka un absurdāka.
“Noise” mūzikai ir gadsimtu sena vēsture – tās estētiku ietekmējušas futūrisma, dadaisma, fluksus kustības un dažādu subkultūru grupu ikdiena, kā arī tehnoloģiju attīstība.
Mūrs un Gustavsons kā fiziski neizturamāko “noise” koncertu kādā intervijā min Japānas trokšņu mūzikas mākslinieka Mercbova (Merzbow) priekšnesumu. Iespējams, “noise” mūzika ir diezgan egoistiska pašrealizēšanās, nedomājot par klātesošo vajadzībām, šajā konkrētajā gadījumā – publikas kluso vēlmi dzirdēt Mūra izslavēto ģitārspēli. “Noise” mūziku ir grūti novērtēt – ir jāuzticas mūziķiem, ka viņi priekšnesumā iekšā ir ar visu iespējamo atdevi, un tas arī kaitina gandrīz tikpat ļoti kā neizturamā skaņa. Tomēr, dueta priekšnesumu klausoties, man bija savas priekšrocības – jau vairākus gadus aktīvi sekoju līdzi Matsa Gustavsona daiļradei un tieši šādu troksni biju gaidījusi.
Savukārt Rūdolfs Macats, kurš iepriekš man bija zināms kā džeza pianists ar pērļu skaidru toni un sapņaina avangarda popa autors, “Skaņu meža” priekšnesumā atklājās savā nopietnībā un niansētā dramatismā.
Dažkārt radošo atdevi tik tiešām atspoguļo mūziķa ķermeņa valoda. Tā, piemēram, sviedru tērcītes plūda pāri repera “Busdriver” sejai, kurš “Skaņu mežā” klātesošos iepriecināja ar vakara enerģētiskāko priekšnesumu – ne vien muzikāli, bet arī ķermeniski izveidojot skaņu un to ritmiski artikulējot. Pašam māksliniekam uzstāšanās droši vien ir kārtīgs kardiotreniņš. Atšķirībā no iepriekšējiem piektdienas vakara māksliniekiem “Busdriver” ar publiku komunicēja, paraujot viņus līdzi sava ritma pulsācijā – uz augšu, uz leju, tad atkal uz augšu.
Viens no koncerta visasprātīgākajiem mirkļiem bija kompozīcija “Imaginary Places”, kur reperis par semplu izmantojis tēmu J.S. Baha “Badinērija no Orķestra svītas si minorā”.
Mūzika kā ķermeniska izpausme bija arī dueta “NAKED” naturālo skaņu bagātajā, industriālajā estētikā ieturētajā priekšnesumā. Vēl viens no mūzikas pētniecības veidiem ir ar dinamikas – “skaņas spēka” jeb mūzikas atskaņošanas skaļuma starpniecību. To savā priekšnesumā izmantoja grupa “Tesa”, audzējot dažāda stipruma skaņas vaļņus, kas kombinācijā ar spilgto fona video radīja suģestējošu efektu.
Ar dinamiku sestdienas vakarā spēlējās arī Grūpere (Grouper), bet šoreiz viņa skaņu pieklusināja, un šādi smalkā pīnītē kopā savijās atšķirīgie slāņi – kasešu cilpas, klavieru akustiskā skaņa un cilvēka balss. Viņa savu priekšnesumu aizvadīja pustumsā, radot hipnotisku gaisotni.
Klausītāju erudīcijas skološanā mūsdienu mūzikas kompozīcijā šogad nozīmīga bija franču komponista Tristana Miraija (Tristan Murail) viesošanās Rīgā, bet viņa darbu “Sogni, Ombre Et Fumi” festivālā atskaņoja stīgu kvartets “Quatorium Diotima”. Miraijs ir viens no galvenajiem kompozīcijas tehnikas – spektrālisma – attīstītājiem. Ļoti vienkāršoti skaidrojot, spektrālismā ar datortehnikas palīdzību tiek analizēts skaņas spektrs un iegūtais rezultāts tiek izmantots māksliniecisku lēmumu pieņemšanā. Savukārt mikrotonālisma mūzikas (to veido intervāli, kas ir mazāki par pustoni) smalkumi izskanēja vijolnieka Meta Maneri (Mat Maneri) un “RED trio” brīvās improvizācijas priekšnesumā.
Sev par nožēlu, gan talantīgās komponistes Lindas Leimanes, gan kritiķu cildinātā eksperimentālās ambientās mūzikas komponista Viljama Basinska (William Basinski) uzstāšanos es nokavēju, bet, no otras puses, citējot visiem zināmo sakāmvārdu “laba daudz nevajag” – festivāla “Skaņu mežs” iespaidi jebkurā gadījumā manī rezonēs vēl kādu laiku.
